EIROPAS KOMISIJA

Brisel?, 30.6.2016

COM(2016) 411 final

2016/0190(CNS)

Priekšlikums

PADOMES REGULA

par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par bērnu starptautisko nolaupīšanu (pārstrādāta redakcija)

{SWD(2016) 207 final}
{SWD(2016) 208 final}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

•Priekšlikumma pamatojums un mērķi

Ar šo priekšlikumu attiecībā uz jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi pārstrādā Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (regula “Brisele IIa”).

Regula “Brisele IIa” ir pamats tiesu iestāžu sadarbībai ģimenes lietās Eiropas Savienībā. Tajā paredzēti vienoti piekritības noteikumi par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, kā arī par strīdiem par vecāku atbildību pārrobežu situācijās. Tā sekmē spriedumu, publisko aktu un nolīgumu brīvu apriti Savienībā, paredzot noteikumus par to atzīšanu un izpildi citās dalībvalstīs. No 2005. gada 1. marta to piemēro visās dalībvalstīs 1 , izņemot Dāniju 2 .

Desmit gadus pēc tam, kad regulu sāka piemērot, Komisija ir novērtējusi regulas darbību praksē un apsvērusi vajadzīgos akta grozījumus tā piemērošanas ziņojumā, kurš pieņemts 2014. gada aprīlī 3 . Šī iniciatīva izstrādāta Normatīvās atbilstības un izpildes programmas (REFIT) ietvaros. Turklāt Eiropas Savienības Tiesa (EST) līdz šim ir pasludinājusi 24 spriedumus par regulas interpretāciju, kas ir ņemti vērā.

Pārstrādātas redakcijas mērķis ir pilnveidot Eiropas tiesiskuma un pamattiesību telpu, kura balstās uz savstarpējo uzticēšanos, likvidējot atlikušos šķēršļus tiesas spriedumu brīvai apritei saskaņā ar savstarpējas atzīšanas principu, un labāk aizsargāt bērna intereses, vienkāršojot procedūras un uzlabojot to efektivitāti.

Ž. K. Junkera Komisijas politiskajās pamatnostādnēs 4 ir uzsvērts, ka, ņemot vērā faktisko situāciju, kurā iedzīvotāji ir arvien vairāk mobili, arvien biežāk laulājas un rada bērnus visā Savienībā, tiesu iestāžu sadarbība ES dalībvalstu vidū ir pakāpeniski jāuzlabo, veidojot saiknes starp dažādām tieslietu sistēmām un nodrošinot spriedumu savstarpēju atzīšanu, lai iedzīvotāji varētu vieglāk īstenot savas tiesības visā Savienībā.

Lai arī kopumā regulas darbība uzskatāma par sekmīgu, apspriešanās ar ieinteresētajām personām un vairāki pētījumi atklājuši vairākas nepilnības regulas pašreizējā darbībā, kuras būtu jānovērš. Starp regulas abām jomām — laulības lietām un lietām par vecāku atbildību — pēdējā joma radījusi nopietnas problēmas, kuras steidzami jārisina.

Attiecībā uz laulības lietām šajā posmā bija pieejams vien ierobežots pierādījumu klāsts par esošajām problēmām (ieskaitot statistiku), kas neļauj precīzi noteikt vajadzību iejaukties un problēmu mērogu un izdarīt pilnībā apzinātu izvēli no aplūkotajiem risinājumiem. Turklāt kopš regulas “Brisele IIa” pieņemšanas ir pieņemti vēl trīs ES akti, kas atvieglo laulības lietu izskatīšanu starptautisku pāru laulības šķiršanas gadījumā. Regulā “Roma III” 5 ietverti noteikumi attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai, un Uzturēšanas saistību regulā 6 risina jautājumus par piekritību un piemērojamiem tiesību aktiem attiecībā uz uzturēšanas saistībām, kas attiecas uz laulātajiem un bērniem. Turklāt Padome nesen atļāva ciešāku sadarbību starptautisku pāru mantisko attiecību jomā. 7  

Pamatā varētu noteikt sešus galvenos trūkumus saistībā ar lietām par vecāku atbildību.

Bērna atpakaļatdošanas procedūra

Lai vecāku veiktas bērna nolaupīšanas lietās bērna atpakaļatdošanas procedūra, kas paredzēta regulā, darbotos sekmīgi, ir būtiska piemērota laika izvēle. Tomēr ir izrādījies, ka visos gadījumos nav bijis iespējams nodrošināt bērna tūlītēju atpakaļatdošanu. Atpakaļatdošanas procesa neefektivitāti var saistīt ar vairākiem aspektiem. Sešu nedēļu termiņš atpakaļatdošanas rīkojuma izdošanai praksē izrādījies nepiemērots, jo tiesnešiem un praktizējošiem juristiem ir šaubas par to, vai sešu nedēļu termiņš ietver arī pārsūdzības vai pat atpakaļatdošanas lēmuma izpildi. Spēkā esošajā regulā arī nav paredzēts termiņš pieteikuma apstrādei, ko veic centrālā saņēmējiestāde. Turklāt termiņa ievērošanas problēmas īpaši saistītas ar to, ka valsts tiesību aktos trūkst ierobežojuma pārsūdzību skaitam, kas var tikt iesniegtas par bērna atpakaļatdošanas rīkojumu. Vairākās dalībvalstīs lietu izskatīšanas kavēšanos izraisīja arī nepietiekama tiesu specializācija, kuras izskata atpakaļatdošanas pieteikumus. Šīs pārrobežu nolaupīšanas lietas ir sarežģītas un tām ir sensitīvs raksturs, un individuāli tiesneši katrā atsevišķā vietējā bāriņtiesā tās izskata reti. Tādējādi tiesnešiem ir mazāk zināmas saistītās procedūras un noteikumi un ir mazāk iespēju regulāri un ierastā kārtībā sazināties ar citām ES jurisdikcijām tādā veidā, kas veicina savstarpēju uzticēšanos.

Visbeidzot, t. s. “prevalējošais mehānisms” ir papildinājums tam, kas ir paredzēts 1980. gada Hāgas Konvencijā 8 , un, domājams, tam ir spēcīgāka preventīva ietekme uz vecāku, kurš veic iespējamu nolaupīšanu. Tajā paredzēta kārtība, kas ievērojama pēc tam, kad, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu, mītnes valstī ir izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ. “Prevalējošā mehānisma” piemērošana praksē ir izrādījusies sarežģīta, jo tiesvedība par aizgādības tiesībām nenotiek tajā dalībvalstī, kurā atrodas bērns, un bieži vien vecāks, kurš veic nolaupīšanu, nesadarbojas. Bieži vien ir īpaši sarežģīti nodrošināt bērna uzklausīšanu.

Bērna ievietošana citā dalībvalstī

Tiesai vai iestādei, kas apsver bērna ievietošanu audžuģimenē vai iestādē citā dalībvalstī, pirms lēmuma pieņemšanas par ievietošanu jāapspriežas ar šīs dalībvalsts iestādēm. Centrālās iestādes, kuru pienākums ir palīdzēt tiesām un iestādēm organizēt pārrobežu ievietošanu, regulāri ziņojušas, ka dažkārt aprit vairāki mēneši, līdz tiek noskaidrots, vai konkrētajā lietā ir nepieciešama piekrišana. Ja piekrišana nepieciešama, ir jāizpilda apspriešanās procedūra kā tāda, un tiek ziņots, ka tā ir tikpat laikietilpīga, jo iestādēm, kurām izteikts lūgums sniegt atbildi, nav noteikts termiņš. Tādējādi praksē daudzas iestādes, kuras izsaka lūgumu, pieņem lēmumu par ievietošanu un nosūta bērnu uz saņēmējlvasti, vēl nepabeigušas apspriešanās procedūru vai šīs procedūras uzsākšanas brīdī, jo, apzinoties procesa ilgumu, tās uzskata, ka ievietošana ir steidzama. Tādēļ saņēmējlvastīm bija sūdzības par to, ka bērni bieži vien jau tikuši ievietoti, pirms saņemta piekrišana, pieļaujot to, ka bērni nonāk tiesiskās nenoteiktības situācijā.

Oficiālas atzīšanas prasība

Procedūra citā dalībvalstī pieņemtā lēmuma atzīšanai par izpildāmu (“oficiāla atzīšana”) joprojām kavē lēmumu brīvu apriti, kas rada nevajadzīgas izmaksas un kavēšanos vecākiem un viņu bērniem, kuri ir iesaistīti pārrobežu tiesvedībā. Termiņš oficiālas atzīšanas iegūšanai dalībvalstīs ir atšķirīgs; atkarībā no piekritības un lietas sarežģītības tas var ilgt no dažām dienām līdz vairākiem mēnešiem. Norādītais termiņš neietver laiku, kas nepieciešams pieteikumam vajadzīgo dokumentu vākšanai un tulkojumiem. Ja tiek iesniegta pārsūdzība par oficiālas atzīšanas piešķiršanu vai atteikšanu, šī kavēšanās ievērojami palielinās — dažās dalībvalstīs pārsūdzības process var ilgt līdz pat diviem gadiem. Tas jo īpaši izraisa vecāku neapmierinātību, kuri sagaida, ka lēmumi attiecībā uz bērniem tiek pieņemti, lieki nekavējoties.

Tas var arī izraisīt pretrunīgas situācijas, kad dalībvalstij jānodrošina saskarsmes tiesību izpilde saskaņā ar regulu, bet vienlaikus tajā pašā lēmumā piešķirto aizgādības tiesību atzīšana un izpilde var tikt pārsūdzēta un, iespējams, atteikta tajā pašā dalībvalstī, jo uz lēmumiem par abiem tiesību veidiem saskaņā ar šo regulu attiecas atšķirīgas procedūras.

Bērna uzklausīšana

Pastāv atšķirības, interpretējot tādu lēmumu neatzīšanas pamatojumus, kas pieņemti citās dalībvalstīs, jo īpaši saistībā ar bērna uzklausīšanu. Regulas pamatā ir princips, ka bērnu viedoklis ir jāņem vērā lietās, kuras uz viņiem attiecas, ciktāl tas ir atbilstīgi, ņemot vērā viņu vecumu un briedumu un ievērojot bērnu intereses. Grūtības rada tas, ka dalībvalstīs atšķiras normas, kas reglamentē bērna uzklausīšanu. Spēkā esošie noteikumi sekmē to, ka jo īpaši dalībvalstis, kurās ir stingrāki standarti attiecībā uz bērna uzklausīšanu nekā lēmuma izcelsmes dalībvalstī, atsaka atzīšanu un oficiālu atzīšanu, ja, uzklausot bērnu, nav ievēroti to standarti. Turklāt regulas vispārīgajos noteikumos nav uzsvērta bērna uzklausīšanas nozīme visos gadījumos attiecībā uz visām lietām par vecāku atbildību, bet tikai attiecībā uz atpakaļatdošanas procesu. Ja lēmums ir pieņemts, neuzklausot bērnu, pastāv risks, ka lēmumā pienācīgā veidā nav ņemtas vērā bērna intereses.

Lēmumu faktiskā izpilde

Lēmumi par vecāku atbildību parasti tiek izpildīti novēloti vai tie netiek izpildīti vispār. Efektīva izpilde ir atkarīga no valstu struktūrām, kuru pārziņā ir izpildīšanas process. Juridiskā un praktiskā pieeja ģimenes tiesību lēmumu izpildei dalībvalstu vidū atšķiras, jo īpaši attiecībā uz veikto pasākumu izpildi. Ja ir izdots rīkojums, ir svarīgi, lai būtu pieejami efektīvi pasākumi tā izpildei, tomēr ir jāpatur prātā, ka, izpildot to attiecībā uz bērniem, ir jāsaglabā iespēja strauji reaģēt uz pagaidu vai pastāvīgiem riskiem bērna interesēm, kurus varētu izraisīt izpilde.

Centrālo iestāžu sadarbība

Tāda centrālo iestāžu sadarbība konkrētās lietās par vecāku atbildību, kas ietverta 55. pantā, ir būtiska, lai efektīvi atbalstītu vecākus un bērnus, kuri iesaistīti pārrobežu tiesvedībā saistībā ar bērnu lietām. Problēma, ko novērojušas visas ieinteresētās personas, ieskaitot dalībvalstis, ir neskaidrs tā panta formulējums, kurš attiecas uz palīdzību, kuru konkrētās lietās par vecāku atbildību sniedz centrālās iestādes. Tas ir izraisījis kavējumus, kas kaitē bērna interesēm. Saskaņā ar apspriešanās rezultātiem dažu dalībvalstu valsts iestādēm šis pants nav pietiekams juridiskais pamats rīkoties, jo šo valstu tiesību aktu nolūkiem būtu vajadzīgs skaidrāks autonoms juridiskais pamats šajā regulā.

•Saskanība ar pašreizējiem noteikumiem konkrētajā politikas jomā

Priekšlikumā ņemti vērā citi akti, īpaši citas ES regulas ģimenes tiesību jomā un starptautiskie akti, piemēram, 1980. gada Hāgas Konvencija 9 un 1996. gada Hāgas Konvencija 10 .

Attiecībā uz lietām par vecāku atbildību (aizgādība, saskarsme, bērna aizsardzība) dalībvalstu tiesām ir saistoši regulas noteikumi par piekritību. Nav citu ES aktu, kas reglamentē šo aspektu. 1980. gada Hāgas konvencijas mērķis ir aizsargāt tās valsts piekritību, kurā atrodas bērna pastāvīgā dzīvesvieta bērnu pārrobežu nolaupīšanas lietās. Gan ES iekšējās lietās, gan lietās saistībā ar trešām valstīm, lietām par vecāku atbildību piemērojamos tiesību aktus nosaka saskaņā ar 1996. gada Hāgas Konvenciju.

Laulības lietās regula “Brisele IIa” reglamentē piekritību dalībvalstu tiesām attiecībā uz laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu. Noteikumus par to, kuri tiesību akti attiecas uz šiem jautājumiem, nosaka saskaņā ar regulu “Roma III”, kas izveidota kā ciešākas sadarbības akts dalībvalstīs, kuras to piemēro.

Citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu laulības lietās un lietās par vecāku atbildību atzīšanu un izpildi reglamentē ar regulu “Brisele IIa”.

Pastāv netieša saikne ar Uzturēšanas saistību regulu; tās darbības joma attiecas uz uzturēšanas saistībām, kas izriet no ģimenes attiecībām, savukārt uzturēšanas saistības ir izslēgtas no regulas “Brisele IIa” darbības jomas. Saskaņā ar Uzturēšanas saistību regulu tiesām, kurām ir piekritība saskaņā ar regulu “Brisele IIa”, parasti ir arī papildu piekritība attiecībā uz uzturēšanas saistībām.

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

•Juridiskais pamats

Juridiskais pamats Savienības rīcībai ģimenes lietās ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 3. punkts. Saskaņā ar 81. panta 1. punktu “Savienība izvērš tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, pamatojoties uz tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu”.

•Subsidiaritāte (neekskluzīvas kompetences gadījumā)

Savienībai ir dalītā kompetence saskaņā ar LESD 81. pantu, ko tā jau ir īstenojusi, pieņemot regulu “Brisele IIa”. Priekšlikuma dažādie elementi atbilst subsidiaritātes principam. Regulas prevalējošais atpakaļatdošanas mehānisms tiek piemērots tikai bērnu pārrobežu nolaupīšanās lietās. Līdz šim veiktie uzlabojumi atsevišķās dalībvalstīs nav ietekmējuši atpakaļatdošanas procedūru kopumā, jo sistēmas netraucētas darbības priekšnosacījums ir efektivitāte, cieša sadarbība un savstarpēja uzticēšanās starp abām lietā iesaistītajām dalībvalstīm.

Attiecībā uz ievietošanas lēmumiem Tiesa 2012. gadā lēma, ka “dalībvalstīm (..) ir jāparedz skaidri noteikumi un procedūras Regulas 56. pantā paredzētās piekrišanas sniegšanai, lai tiktu nodrošināta tiesiskā drošība un ātrums. Ar procedūrām tostarp ir jāļauj tiesai, kas plāno noteikt ievietošanu, viegli identificēt iestādi, kurai ir piekritība, un iestādei, kurai ir piekritība, — sniegt vai atteikt tās piekrišanu īsā termiņā.” Tomēr ar atšķirīgajiem valstu noteikumiem netiek konsekventi un vienoti īstenots noteikums par pārrobežu ievietošanu, un visticamāk tas nenotiks arī nākotnē. Pat ja tas notiktu, valstu līmenī nevarētu panākt nepieciešamo koordināciju starp valstu noteikumiem. Tādējādi šo problēmu var novērst, vien izveidojot šajā regulā tādu autonomu noteikumu minimumu, kas piemērojami visu veidu pārrobežu ievietošanai, ko ierosinājusi kādas dalībvalsts tiesa vai iestāde.

Dalībvalstis nevar panākt oficiālas atzīšanas prasības atcelšanu, jo šī procedūra jau ir saskaņota regulā “Brisele IIa”, un tāpēc to var grozīt tikai ar regulu. Tā pati argumentācija attiecas uz spēkā esošo noteikumu uzlabošanu par dalībvalstu centrālo iestāžu sadarbību.

Attiecībā uz izpildi, kas kā tāda ir dalībvalstu kompetencē, Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka valstu noteikumu piemērošanai attiecībā uz izpildi nevajadzētu kaitēt regulas lietderīgai iedarbībai 11 . 81. panta 2. punkta f) apakšpunkts ES līmenī ļauj likvidēt šķēršļus civillietu pienācīgai izskatīšanai, vajadzības gadījumā sekmējot dalībvalstīs piemērojamo civilprocesuālo normu saderību. Turklāt saskaņošanas minimums ir pamatots, lai sasniegtu lēmumu savstarpējas atzīšanas mērķi. Lai visās dalībvalstīs līdzvērtīgi nodrošinātu sekmīgu rezultātu, ja ir negatīvas sekas, kas izriet no neefektīvām izpildes procedūrām, tās ir jānovērš ES līmenī.

•Proporcionalitāte

Saskaņā ar proporcionalitātes principu veiktajiem pasākumiem jābūt proporcionāliem problēmu mērogam un tvērumam.

Ierosinātais pasākums zināmā mērā ietekmē valstu materiālo tiesību normas, ciktāl ir ierosināti kopīgi standarti par izpildi. Tas tomēr ir pamatots ar mērķi nodrošināt pilnīgu regulas efektivitāti un to, ka ir jānovērš tieslietu un administratīvo sistēmu nesaderība starp dalībvalstīm, lai indivīdi varētu pilnībā izmantot savas tiesības, lai kur tie atrastos Savienībā. Faktiski novērtējumā konstatēts, ka valstu izpildes atteikuma pamatojumi var dublēties ar esošajiem atteikuma iemesliem atbilstoši regulai. Ņemot vērā šādu pamatojumu piemērošanas atšķirīgos standartus saskaņā ar regulu un saskaņā ar valstu tiesību aktiem, valstu pamatojumi var faktiski ietekmēt Eiropas noteikumu vienotu un netraucētu piemērošanu. Lai nodrošinātu vienādošanu un tādējādi radītu vienlīdzīgus apstākļus visiem Savienības iedzīvotājiem, ir nepieciešams saskaņot valstu atteikuma pamatojumus, ciktāl tie ir vērsti pret tāda lēmuma izpildi, kas ir pieņemts citā dalībvalstī.

To ES iedzīvotāju skaits, kurus tieši un netieši ietekmē pārrobežu tiesvedība saistībā ar bērniem, ir ievērojams un arvien pieaug. Salīdzinājumā ar ļoti lieliem ieguvumiem priekšlikuma izmaksas ir pieticīgas. Šis priekšlikums stiprina tiesisko noteiktību, palielina elastību, nodrošina tiesas pieejamību un efektīvus procesus, savukārt dalībvalstis saglabā pilnīgu suverenitāti attiecībā uz materiālo tiesību normām vecāku atbildības jomā.

•Instrumenta izvēle

Šis priekšlikums ir regulas pārstrādāta redakcija ar grozījumiem un ar to aizstāj spēkā esošo redakciju.

3.EX POST IZVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

•Ex post izvērtējumi/spēkā esošo tiesību aktu atbilstības pārbaude

Regulas izvērtējumu veica Normatīvās atbilstības un izpildes programmas (REFIT) 12 ietvaros. Tā ir Komisijas programma, kas nodrošina to, ka ES tiesību akti atbilst paredzētajam mērķim un sniedz rezultātus, ko paredzējuši ES tiesību aktu izstrādātāji. Regulas izvērtējuma pamatā ir kvalitatīva un kvantitatīva analīze. Empīriskie dati tika vākti ārējā pētījumā; sk. Galīgo izvērtējuma ziņojumu un analītiskos pielikumus 13 , ar kuriem izvērtē nozīmīgumu, konsekvenci, efektivitāti un iedarbīgumu, kā arī ES pievienoto vērtību un derīgumu. Turklāt 2015. gadā tika uzsākti divi pētījumi, lai apkopotu konkrētus datus attiecībā uz lēmumiem par vecāku atbildību.

Lai arī kopumā regulas darbība uzskatāma par sekmīgu un par tādu, kas nodrošina ieguvumus ES iedzīvotājiem, akta darbību praksē dažkārt kavē vairāki juridiskie jautājumi; spēkā esošais juridiskais teksts nav pietiekami skaidrs vai dažos aspektos ir nepilnīgs 14 . Uzskatāms, ka jo īpaši tas attiecas uz bērna atpakaļatdošanas procedūru un centrālo iestāžu sadarbību lietās par vecāku atbildību 15 .

Izvērtējumā konstatēts, ka starp regulas abām galvenajām jomām — laulības lietām un lietām par vecāku atbildību — pēdējā joma radījusi nopietnas problēmas. Dažos aspektos ir apšaubīta tiesvedības saistībā ar bērniem vispārējā efektivitāte 16 . Lietās attiecībā uz vecāku veiktu bērna nolaupīšanu, bērnu pārrobežu ievietošanu, lēmumu atzīšanu un izpildi un (centrālo un citu) valsts iestāžu sadarbību notiek pārmērīga un lieka kavēšanās, kas izriet no tā, kā ir formulētas spēkā esošās procedūras vai kā tās tiek piemērotas 17 . Tam ir negatīva ietekme uz vecāku un bērnu attiecībām un bērna interesēm. Turklāt oficiālas atzīšanas prasība vidēji izraisīja vairāku mēnešu kavēšanos katrā lietā un radīja izmaksas līdz pat EUR 4000 uz iedzīvotāju 18 . Neskaidrs centrālo iestāžu sadarbības apraksts bieži vien ir izraisījis vairāku mēnešu kavēšanos vai pat lūgumu neizpildīšanu 19 , kas kaitē bērna labklājībai. Konstatēts, ka citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu izpilde ir problemātiska 20 . lēmumi bieži vien netiek izpildīti vai tiek izpildīti ar ievērojamu kavēšanos. Turklāt izmaksas vecākiem par specializētu juristu darbu katrā lietā bija no EUR 1000 līdz EUR 4000 21 . Dalībvalstīm, no otras puses, regula kā tāda radījusi ļoti ierobežotas izmaksas; tās galvenokārt saistītas centrālo iestāžu darbību 22 .

•Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Pirms priekšlikuma izstrādes notika plaša apspriešanās ar ieinteresētajiem sabiedrības pārstāvjiem, dalībvalstīm, iestādēm un ekspertiem par sistēmas problēmām un to iespējamiem risinājumiem. Komisija 2014. gada 15. aprīlī pieņēma ziņojumu par regulas piemērošanu 23 un sāka sabiedrisko apspriešanu, kurā izvirzīja priekšlikumus pārskatīšanai, uz ko tika kopā saņemtas 193 atbildes 24 . No apspriešanās procesa var secināt, ka ieinteresētās personas atbalsta nepieciešamību mērķtiecīgi reformēt spēkā esošo regulu.

Lietās attiecībā uz vecāku veiktu bērna nolaupīšanu lielākā daļa respondentu, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, uzskata, ka bērna tūlītēja atpakaļatdošana ES visās lietās nav nodrošināta. Galvenie ierosinājumi uzlabojumiem attiecas stingrāku termiņu ievērošanu un sankciju piemērošanu lietās, kad nav izpildīts bērna atpakaļatdošanas pienākums 25 .

Kamēr vecāki bija lielākā ieinteresēto personu grupa, kas vēlējās panākt oficiālas atzīšanas prasības atcelšanu, ko atbalstīja arī tiesneši un juristi, dažas dalībvalstis norādīja, ka oficiālas atzīšanas prasība nebūtu jāatceļ, nesaglabājot konkrētas tiesiskas garantijas. Tika ieteikts, ka gadījumā, ja oficiālas atzīšanas prasība tiek atcelta, ir jāparedz tiesiskas garantijas attiecībā uz tādām jomām kā pušu tiesības un bērna uzklausīšana un dokumentu pienācīga izsniegšana 26 .

Ievērojams respondentu skaits par svarīgu uzlabojamu jomu uzskatīja tādu lēmumu par vecāku atbildību izpildi, kuri pieņemti citā dalībvalstī Praktizējošu juristu galvenais ierosinājums ietvēra kopīgu standartu minimuma pieņemšanu, ieskaitot vienotu izpildes procedūru, bet dalībvalstis pret šādu risinājumu bija noskaņotas skeptiski 27 .

Visbeidzot vecāki jo īpaši pauda bažas par centrālo iestāžu sadarbību, kuru likumiskais uzdevums ir atbalstīt viņus pārrobežu tiesvedībā saistībā ar bērniem. Efektīvas sadarbības trūkums bija galvenais jautājums respondentu atbilžu lielākajā daļā. Lai to risinātu, respondenti ierosina precizēt uzdevumus un nodrošināt sekmīgāku atbalstu vecākiem. Tāpat respondenti atbalstīja bērnu labklājības iestāžu iekļaušanu sadarbības sistēmā, lai nodrošinātu regulas netraucētu darbību 28 .

Sabiedriskās apspriešanas rezultāti kopumā apstiprina konstatējumus, kas izdarīti 2014. gadā pieņemtajā Komisijas ziņojumā par direktīvas piemērošanu.

•Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana

Ir ierobežota statistikas datu par regulas piemērošanu pieejamība un pilnīgums, un dažādās dalībvalstīs tie ir ļoti atšķirīgi. Kvalitatīvo un kvantitatīvo analīzi par regulas darbību veica ārējā pētījumā. Lai iegūtu konkrētus datus attiecībā uz lēmumiem par vecāku atbildību, papildus pētījumam 2015. gadā uzsāktas divas aptaujas (regulā izraudzīto centrālo iestāžu un dalībvalstu aptauja). Turklāt, lai apspriestu problēmas un iespējamos pārskatīšanas risinājumus, tika izveidota atsevišķa ekspertu grupa. Regulas darbība tika regulāri apspriesta vairākās centrālo iestāžu sanāksmēs, kuras rīkotas Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros.

•Ietekmes novērtējums

Šim priekšlikumam pievienotajā ietekmes novērtējumā politikas risinājumus un to ietekmes novērtējumu izskatīja atsevišķi attiecībā uz katru no jautājumiem, kuri regulas izvērtējumā identificēti kā problemātiski. Visiem jautājumiem tika izstrādāts pamatscenārijs un alternatīvie risinājumi. Attiecībā uz laulības lietām un lietām par vecāku atbildību tika aplūkoti politikas risinājumi ar dažādu intervences pakāpi. Attiecībā uz bērna nolaupīšanas procedūru tika apsvērta vien pašreizējā mehānisma precizēšana kopā ar iespēju paredzēt vairākus papildu pasākumus. Turklāt tika izstrādāti divi risinājumi, lai novērtētu atpakaļatdošanas mehānisma iespējamas būtiskas pārmaiņas (atgriešanās pie “Hāgas” sistēmas un īpaša izcelsmes dalībvalstu foruma izveide). Attiecībā uz ievietošanas mehānismu piedāvāti divi risinājumi izvēlēties starp prezumētas vai nepārprotamas piekrišanas sistēmu. Attiecībā uz atzīšanu un izpildi abos galvenajos politikas risinājumos paredzēta oficiālas atzīšanas prasības atcelšana vai ierosināta jauna procedūra, lai sekmīgāk risinātu neefektivitātes problēmu. Jaunā ierosinātā sistēma tika papildināta ar trim alternatīviem apkašrisinājumiem problēmai saistībā ar bērna uzklausīšanu. Turklāt tika aplūkoti divi papildu risinājumi izpildes uzlabošanai, izmantojot indikatīvu termiņu vai pilnībā saskaņojot izpildes tiesības vecāku atbildības lēmumu jomā.

Novērtējuma noslēgumā sniegts visaptverošs pārskats vēlamajiem risinājumiem attiecībā uz visiem jautājumiem, kuri ietverti ziņojumā. Vēlamais politikas risinājums attiecībā uz laulību lietām ir saglabāt status quo. Tas nozīmē, ka laulātajiem starptautiskā laulībā joprojām būs iespēja apvienot dažādus procesus, kas pašlaik atļauts ar regulu un citiem aktiem ģimenes tiesību jomā (piemēram, Uzturēšanas saistību regula). Tajā pašā laikā laulātajiem tiks saglabāta elastība pieteikt laulības šķiršanu kādā no iestādēm, kas norādītas regulā. Šīs elastības samazināšanas vai atcelšanas priekšrocības (ko vēlas dažas dalībvalstis) būtu mazākas par aplūkoto risinājumu trūkumiem, lai reaģētu uz tādu problēmu kā “traukšanās uz tiesu” (piekritības nodošana vai pamatojumu hierarhija), uz ko norādījušas citas dalībvalstis. Turklāt laulātie, kuriem nav kopīga ES valstspiederība un kuri dzīvo trešā valstī, bet saglabā saikni ar konkrētu dalībvalsti un vēlas šķirt laulību, arī turpmāk varēs paļauties uz valstu noteikumiem par ES tiesu pieejamību vai panākt attiecībā uz viņiem trešā valstī pieņemto lēmumu atzīšanu ES.

Attiecībā uz lietām par vecāku atbildību problēmas mēroga un neatliekamības dēļ vēlamais risinājums ir ES intervence. Konkrētāk, būtu jāuzlabo bērna atpakaļatdošanas procedūra, izmantojot risinājumu, ar ko precizē pašreizējo mehānismu, un ieviešot jaunus pasākumus, piemēram, piekritības koncentrāciju un iespēju tiesai, kurā celta prasība, lemt par neatliekamajiem aizsardzības pasākumiem, kas var tikt “pārcelti kopā ar bērnu” uz pastāvīgās dzīvesvietas valsti, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu drošu atpakaļatdošanu. Jaunajos noteikumos atsevišķi nosakot termiņus tiesvedībai pirmās un otrās instances tiesā, atpakaļatdošanas termiņu varētu ievērot. Tiesvedības termiņš tiktu saīsināts, nosakot termiņu arī centrālajai iestādei, kurai izteikts lūgums, un līdz vienai ierobežojot pārsūdzību skaitu attiecībā uz lēmumu par atpakaļatdošanu vai neatdošanu atpakaļ. Vēlamais risinājums nepārprotami mudinātu tiesnesi apsvērt, vai lēmums būtu provizoriski izpildāms.

Attiecībā uz ievietošanas lēmumiem būtu jāparedz autonoma piekrišanas procedūra, kas piemērojama visiem pārrobežu ievietošanas gadījumiem, ko papildinātu termiņš atbildes sniegšanai uz lūgumu dalībvalstij, kurai tas izteikts.

Oficiālas atzīšanas prasība tiktu atcelta, saglabājot atbilstošas tiesiskas garantijas (neatzīšanas pamatojumi un izpildes kā tādas apstrīdēšana vai konkrētu izpildes pasākumu apstrīdēšana), kuras atbildētājs vecāks izpildes posmā izpildes dalībvalstī varētu izmantot vienlaicīgi, tādējādi saīsinot tiesvedības kopējo ilgumu. Lai mazinātu problēmas, kas izriet no atšķirīgas valstu bērna uzklausīšanas prakses, un no lēmumiem, ko izdevušas tiesas, kurām lēmuma sagatavošanas laikā nav ciešas saiknes ar bērnu, un no tiem izrietošajiem lēmuma atzīšanas atteikumiem, saskaņā ar vēlamo risinājumu dalībvalstīm būtu savstarpēji jāievēro attiecīgie valstu noteikumi, vienlaikus uzliekot tām pienākumu sniegt bērnam iespēju paust savu viedokli un šo viedokli pienācīgi ņemt vērā, un panākt piekritības atbilstību pamatprincipam “tuvums bērnam”, iestrādājot principu perpetuatio fori. Attiecībā uz izpildi vēlamais risinājums garantētu to, ka izpildi varētu atteikt, vienīgi pamatojoties uz atteikuma pamatojumu vienotu un ierobežotu sarakstu. Izpildei tiktu paredzēts termiņš ar ziņošanas pienākumu, ja termiņš tiek pārsniegts, un iespēju izcelsmes valsts tiesai pasludināt lēmumu par provizoriski izpildāmu, neraugoties uz pārsūdzību par lēmumu, vienlaikus saglabājot rīcības brīvību izpildes posmā novērst neatliekamus riskus bērna interesēm, kas savukārt nepārprotami uzlabo tiesvedības efektivitāti un aizsargā bērna intereses.

Attiecībā uz sadarbību, precizējot attiecīgo pantu, būtu jānorāda: 1) kas var lūgt palīdzību, 2) kādu palīdzību vai informāciju, 3) no kā un 4) ar kādiem nosacījumiem. Iestādei, kurai izteikts lūgums, tiktu norādīts atbildes sniegšanas termiņš. Turklāt tiktu skaidri noteikts, ka arī tiesas un bērnu labklājības iestādes var lūgt centrālo iestāžu palīdzību. Papildus tiktu turpināti iedibinātie ieteikuma tiesību pasākumi, lai nodrošinātu nepārtrauktu atbalsta struktūru tiem, kuri izskata pieteikumus saskaņā ar šo regulu. Pievienojot ierosināto pantu par pienācīgiem resursiem, tiktu skaidri noteikta pašreizējā netiešā prasība, kas šobrīd ir izpildīta attiecībā uz dažām, bet ne visām centrālajām iestādēm, tādējādi vairojot savstarpēju uzticēšanos.

Vēlamo politikas risinājumu pakete attiecībā uz lietām par vecāku atbildību atbilstu vienkāršošanas mērķiem, jo tiktu saīsināta kavēšanās, kas saistīta ar bērna atpakaļatdošanu, ievietošanas lēmumiem un centrālo iestāžu sadarbību, un novērsta nevajadzīga kavēšanās un izmaksas, kuras saistītas ar oficiālas atzīšanas prasību. Vienlaikus tā arī būtu atbilde uz to problēmu risināšanas steidzamības jautājumu, ar kurām pašlaik saskaras šajā jomā, kurā ir ļoti svarīgi rīkoties un sekmēt pārmaiņas, paturot prātā bērnus, ģimenes un viņu intereses.

Tiktu uzlabota tiesvedības efektivitāte saistībā ar bērna atpakaļatdošanas procedūru, samazinot pārsūdzības līmeņu skaitu, vajadzības gadījumā paredzot lēmumu provizorisku izpildāmību, skaidrāk nosakot centrālo iestāžu uzdevumus un pienākumus un uzliekot dalībvalstīm pienākumu koncentrēt piekritību ierobežotā tiesu skaitā tādā veidā, kas atbilst to attiecīgo tiesību sistēmu struktūrai. Attiecībā uz ievietošanas lēmumiem kavēšanās ar piekrišanas saņemšanu tiks saīsināta, paredzot autonomu piekrišanas procedūru un nosakot termiņu (maks. astoņas nedēļas nevis seši mēneši un ilgāk, kā tas ir pašreiz) atbildes sniegšanai uz lūgumu dalībvalstij, kurai tas izteikts. Attiecībā uz spriedumu atzīšanu un izpildi kavēšanās saistībā ar oficiālu atzīšanu (kas var ilgt pat vairākus mēnešus) tiks novērsta pilnībā. Tā kā atbildētājs izpildes posmā vienlaicīgi izmantotu tiesiskas garantijas (neatzīšanas pamatojumi un izpildes kā tādas apstrīdēšana vai konkrētu izpildes pasākumu apstrīdēšana), kopējais tiesvedības ilgums būtu īsāks. Tāpat vēlamais risinājums mazinātu kavēšanos (dažos gadījumos tā ir ilgāka par vienu gadu) faktiskās izpildes laikā, jo tiktu paredzēts sešu nedēļu maksimālais termiņš. Visbeidzot, precizējot centrālo iestāžu uzdevumus, tiktu saīsināta kavēšanās, kas saistīta ar to savstarpējo sadarbību.

•Normatīvā atbilstība un vienkāršošana

Kā normatīvu tehnisku paņēmienu izmantojot redakcijas pārstrādāšanu un tādējādi uzlabojot akta darbību praksē, to padarot skaidrāku un pilnīgāku, vienkāršojot to un uzlabojot tā efektivitāti, tiks uzlabota arī normatīvā atbilstība. Jo īpaši paredzot autonomu piekrišanas procedūru un nosakot termiņu atbildes sniegšanai uz lūgumu dalībvalstij, kurai tas izteikts, tiks saīsināts laiks, kas nepieciešams piekrišanas iegūšanai ievietošanas procedūrās (maks. astoņas nedēļas nevis seši mēneši un ilgāk, kā tas ir pašreiz). Atceļot oficiālas atzīšanas prasību, kavēšanās (līdz pat vairākiem mēnešiem) un izmaksas (līdz EUR 4000) oficiālas atzīšanas saņemšanai tiktu novērstas. Ierosinātie grozījumi procedūrā attiecībā uz bērna atpakaļatdošanu nolaupīšanas lietā samazinātu vecākiem sniegto specializēto juridisko konsultāciju izmaksas (pašlaik no EUR 1000 līdz EUR 4000) 29 .

•Pamattiesības

Visi reformas elementi atbilst pamattiesībām, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kuras garantētas tās 47. pantā. Ņemot vērā regulas priekšmetu, proti, attiecības starp bērnu un viņa vecākiem, vēlamais politikas risinājums attiecībā uz lietām par vecāku atbildību stiprinās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (7. pants). Visbeidzot, ierosinātās izmaiņas stiprinās bērna tiesības (24. pants) un vēl ciešāk saskaņos regulu ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām, ciešāk sasaistot regulas un konvencijas noteikumus.

4.IETEKME UZ BUDŽETU

Priekšlikums rada salīdzinoši nelielas atbilstības nodrošināšanas izmaksas. Atceļot oficiālas atzīšanas prasību un koncentrējot piekritību, dalībvalstīm rastos izmaksas par juridisko profesiju pārstāvju apmācību par jaunajām paredzētajām procedūrām. Tomēr apmācība ir nepieciešama arī patlaban. Turklāt, tā kā regulā ir paredzēta piekritības koncentrācija nākotnē, būs jāapmāca mazāk tiesnešu. To dalībvalstu pieredze, kurās piekritība ir koncentrēta, liecina par lielāku iespējamību, ka tiesneši, kuri izskata vairāk nolaupīšanas lietu, biežāk piedalīsies kādā no piedāvātajiem apmācības pasākumiem, un lēmumi, kurus pieņēmuši specializējušies un pieredzējuši pirmās instances tiesu tiesneši tiek pārsūdzēti retāk, šādi radot izmaksu ietaupījumu katrā atsevišķā gadījumā un tiesas spriešanā kopumā. Dalībvalstīm arī patlaban jāizraugās centrālās iestādes un jānodrošina to pienācīga darbība, lai tās varētu pildīt pienākumus, kuri tām uzticēti saskaņā ar šo regulu. Dažām dalībvalstīm sīkāks centrālo iestāžu uzdevumu skaidrojums varētu radīt papildu izmaksas (īpaši cilvēkresursu ziņā), ja to centrālās iestādes pašlaik ar tiem nav pietiekami nodrošinātas,

Pārējās paredzētās izmaiņas ir samērā vienkāršas spēkā esošo noteikumu izmaiņas, saskaņā ar kurām nebūtu nepieciešams izveidot jaunas procedūras un kuras iestādēm vajadzētu varēt piemērot bez īpašas apmācības.

5.CITI ELEMENTI

•Īstenošanas plāni un uzraudzības, izvērtēšanas un ziņošanas kārtība

Lai uzraudzītu grozītās regulas efektīvu piemērošanu, Komisija regulāri iesniegs ziņojumus un veiks ex post izvērtējumus, apspriežoties ar dalībvalstīm, ieinteresētajām personām un ārējiem ekspertiem. Tiks rīkotas arī regulāras ekspertu sanāksmes, lai apspriestu piemērošanas problēmas un apmainītos ar labāko praksi dalībvalstu starpā Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros. Sadarbība minētā tīkla ietvaros būs īpaši lietderīga, lai formulētu konkrētas datu vākšanas vajadzības un ar statistikas datiem pamatotu jebkādu turpmāku priekšlikumu.

•Konkrētu priekšlikuma noteikumu sīks skaidrojums

Pasākumu ieviešana, ar kuriem palielina efektivitāti un uzlabo “prevalējošā mehānisma” darbību

Ir ierosinātas vairākas būtiskas izmaiņas ar mērķi uzlabot nolaupītā bērna atpakaļatdošanas efektivitāti un novērst problēmas, kas saistītas ar regulā paredzētā “prevalējošā mehānisma” sarežģītību.

Pirmkārt, priekšlikumā ir precizēts termiņš izpildāma atpakaļatdošanas rīkojuma izdošanai saskaņā ar valdošo viedokli tajās dalībvalstīs, kurās atpakaļatdošanas lietas izskata saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju un dara to visātrāk. Tiesvedībai pirmās instances tiesā un apelācijas instancē attiecīgi tiktu piemērots atsevišķs sešu nedēļu termiņš. Turklāt saskaņā ar šo priekšlikumu centrālajām iestādēm arī tiktu noteikts sešu nedēļu termiņš saņemt un apstrādāt pieteikumu, noteikt atbildētāja un bērna atrašanās vietu, veicināt starpniecību, vienlaikus nodrošinot, ka tā nekavē lietas izskatīšanu, un ieteikt pieteikuma iesniedzējam kvalificētu juristu vai iesniegt lietu tiesā (atkarībā no valsts tiesību sistēmas). Patlaban centrālajām iestādēm nav noteikts termiņš, Tādējādi, tā vietā, lai lieta vidēji tiktu izskatīta līdz pat 165 dienām, kā tas ir tagad, šis jaunais “6 + 6 + 6” termiņš paredz ne ilgāk kā 18 nedēļas visiem iespējamajiem posmiem 30 . Tas nozīmētu, ka tiesām noteiktais termiņš kļūtu reālāks, lai aizsargātu atbildētāja tiesības uz taisnīgu tiesu, ierobežojot to uz iespējami īsāko termiņu, kurš ir reāli iespējams.

Turklāt ierosinātie pasākumi ietver pienākumu dalībvalstīm koncentrēt piekritību bērnu nolaupīšanās lietās ierobežotā tiesu skaitā tādā veidā, kas atbilst attiecīgās tiesību sistēmas struktūrai. Tas nodrošinātu, ka tiesneši, kuri saskaras ar šo ļoti īpaša veida procedūru, lemtu par atpakaļatdošanas pieteikumiem.

Iespēju pārsūdzēt lēmumus par atpakaļatdošanu priekšlikums ierobežo līdz vienai iespējai un mudina tiesnesi apsvērt, vai lēmums par atpakaļatdošanu būtu izpildāms provizoriski.

Turklāt priekšlikumā ietverti vairāki precizējumi spēkā esošo noteikumu labākai īstenošanai: tajā uzliek pienākumu tai dalībvalstij, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, veikt rūpīgu bērna interešu noskaidrošanu, pirms tiek pieņemts galīgais aizgādības lēmums, ar ko, iespējams, paredz bērna atpakaļatdošanu. Šajā sakarā, veicot šo bērna interešu noskaidrošanu, katram bērnam, kurš ir spējīgs formulēt savu viedokli, ir tiesības tikt uzklausītam, pat bez viņa fiziskas klātbūtnes, vajadzības gadījumā izmantojot alternatīvus līdzekļus, piemēram, videokonferences iespēju.

Būtu jāatvieglo centrālo iestāžu sadarbība vai tiesneša tieša saziņa ar attiecīgo tiesu izcelsmes dalībvalstī, lai izvērtētu pasākumus (“attiecīgi pasākumi”), kuri īstenoti dalībvalstī, uz kuru bērns būtu jāatdod atpakaļ.

Ja pastāv nopietns risks, ka bērna atpakaļatdošana uz pastāvīgās dzīvesvietas valsti, nenosakot tiesiskas garantijas, nodarīs viņam kaitējumu vai citādi radīs neciešamu situāciju, mītnes dalībvalsts tiesai vajadzētu būt arī iespējai lemt par tur nepieciešamajiem neatliekamajiem aizsardzības pasākumiem, kas vajadzības gadījumā var tikt “pārcelti kopā ar bērnu” uz pastāvīgās dzīvesvietas valsti, kur jāpieņem galīgais lēmums pēc būtības. Šāds neatliekams pasākums tiktu atzīts saskaņā ar tiesību aktiem dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, bet tā darbība tiktu izbeigta, tiklīdz minētās dalībvalsts tiesas būtu veikušas attiecīgajā situācijā nepieciešamos pasākumus. Piemēram, tiesa, kas izskata atpakaļatdošanas lietu, varēs piešķirt vienam no vecākiem saskarsmes tiesības, kas būs izpildāmas arī bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, kamēr šīs valsts tiesa pieņem galīgo lēmumu attiecībā uz saskarsmes tiesībām.

Attiecībā uz ievietošanas lēmumiem būtu jāparedz autonoma piekrišanas procedūra, kas piemērojama visiem pārrobežu ievietošanas gadījumiem, ko papildinātu astoņu nedēļu termiņš atbildes sniegšanai uz lūgumu dalībvalstij, kurai tas izteikts.

Priekšlikums par pārrobežu ievietošanu paredz ieviest jaunus noteikumus šādās jomās:

–saņēmējvalsts piekrišana kā obligāta prasība visu veidu pārrobežu ievietošanai, ko ierosinājusi kādas dalībvalsts tiesa vai iestāde,

–vienotu prasību ieviešana attiecībā uz dokumentiem, kas iesniedzami ar lūgumu par piekrišanas sniegšanu: iestādei, kura izsaka lūgumu, jāiesniedz ziņojums par bērnu un jāizklāsta iemesli apsvērtajai pārrobežu ievietošanai,

–tulkošanas prasību noteikuma ieviešana: lūgumam jāpievieno tulkojums tās dalībvalsts valodā, kurai tas izteikts,

–visu lūgumu novirzīšana caur centrālajām iestādēm,

–astoņu nedēļu termiņa izvirzīšana lēmuma pieņemšanai par lūgumu valstij, kurai tas izteikts.

Oficiālas atzīšanas prasības atcelšana, izpildes posmā paredzot atbilstošas tiesiskas garantijas, t. i., izcelsmes valstī pieņemtā lēmuma atzīšanas vai izpildes apstrīdēšana vai tādu konkrētu izpildes pasākumu apstrīdēšana, ko pieņēmusi valsts, kurā lūgta izpilde, vienā un tajā pašā procedūrā valstī, kurā lūgta izpilde

Šodien tiesu iestāžu sadarbība un starp dalībvalstīm valdošās uzticības līmenis ir sasniedzis tādu brieduma pakāpi, kas ļauj virzīties uz vienkāršāku un lētāku lēmumu aprites sistēmu, atceļot dalībvalstu vidū pastāvošās formalitātes. Šāda oficiālas atzīšanas atcelšana jau ir īstenota vairākās jomās, tostarp ģimenes tiesību jomā (saskarsmes tiesības, konkrēti atpakaļatdošanas rīkojumi, uzturēšanas saistības). Tādējādi ar šo priekšlikumu izdara būtisku grozījumu, atceļot oficiālas atzīšanas procedūru visiem lēmumiem, kas ir regulas darbības jomā. Oficiālas atzīšanas prasības atcelšanu papildinās procesuālas tiesiskas garantijas, kas nodrošina pienācīgu aizsardzību atbildētāja tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kuras garantētas ES Pamattiesību hartas 47. pantā. Oficiālas atzīšanas prasības atcelšana ļautu Eiropas pilsoņiem, kuri iesaistīti pārrobežu tiesvedībā, ietaupīt lielāko daļu pašreizējo izmaksu, kas saistītas ar procedūru (vidēji EUR 2200, kas maksājami par pieteikuma apstrādi), un novērst kavēšanās, kas dažās lietās ilgst vairākus mēnešus.

Atbildētājam vecākam būtu pieejami trīs galvenie tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuru palīdzību viņš ārkārtas apstākļos varēs novērst vienā dalībvalstī pieņemta lēmuma stāšanos spēkā citā dalībvalstī. Ja ir bažas, ka varētu tikt piemērots kāds no neatzīšanas pamatojumiem vai konkrētu izpildes pasākumu apstrīdēšanas pamatojumiem, atbildētājs var iesniegt pieteikumu, lai vienā un tajā pašā procedūrā apstrīdētu atzīšanu un/vai izpildi izpildes dalībvalstī.

Priekšlikumā ietverti vienoti noteikumi par to, kādās situācijās varētu iestāties ne tikai pret pārrobežu izpildāmību, bet arī pret izpildi kā tādu. Ar minētajiem noteikumiem, piemēram, reglamentētu situāciju, kurā notikusi apstākļu maiņa. Turklāt šie noteikumi vienotā veidā risina situācijas, kad bērns iebilst pret izpildi vai izpildi pagaidu faktisku šķēršļu dēļ nevar veikt.

Tādējādi tiks ietaupīts laiks un līdzekļi, kas bija nepieciešami oficiālajai atzīšanai, bet nepieciešamā aizsardzība atbildētājiem būs nodrošināta arī turpmāk.

Kā tas ir spēkā esošajā regulā, priekšlikumā arī iekļauti vairāki apliecību paraugi, kuru mērķis ir atvieglot ārvalstu lēmumu atzīšanu vai izpildi, vairs nepastāvot oficiālas atzīšanas procedūrai. Minētās apliecības atvieglos kompetento iestāžu lēmuma izpildi un mazinās lēmuma tulkošanas nepieciešamību.

Pienākuma ieviešana sniegt bērnam iespēju paust savu viedokli

Priekšlikums neskar dalībvalstu noteikumus un praksi, kas attiecas uz to, kā tiek uzklausīts bērns, bet paredz savstarpēju atzīšanu starp tiesību sistēmām. Tas nozīmē, ka pienākums sniegt iespēju bērnam, kurš ir spējīgs formulēt savu viedokli, paust savu viedokli, tiktu skaidri norādīts regulā, paturot prātā to, ka visas dalībvalstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par bērna tiesībām, kura jau uzliek tām pienākumu uzklausīt bērnus, kuri atbilst iepriekš minētajam nosacījumam, visos iekšzemes un pārrobežu procesos, kas uz viņiem attiecas. Tāpat kā Pamattiesību hartas attiecīgajā pantā, īpaši tiek nošķirts jautājums, kad bērnam jāsniedz iespēja tikt uzklausītam, no vienas puses (t. i., ja viņš spēj formulēt un paust savu viedokli), no jautājuma, kādu nozīmi tiesa piešķir bērna viedoklim, no otras puses (tas ir atkarīgs no bērna vecuma un brieduma pakāpes). Minētais nošķīrums jāreģistrē lēmumā un tam pievienotajā apliecībā. Vecākam, kurš prasa citā dalībvalstī pieņemta lēmuma atzīšanu, tas nozīmē, ka tiesa šajā valstī neatteiks atzīšanu, vien pamatojoties uz to, ka bērna uzklausīšana citā valstī veikta atšķirīgi salīdzinājumā ar šīs tiesas piemērotajiem standartiem.

Mērķtiecīgu pasākumu ieviešana izpildes uzlabošanai

Lai risinātu neefektīvas izpildes problēmu, ar priekšlikumu ievieš vairākus pasākumus. Tajā paredzēts, ka izpildes pieteikums jāiesniedz izpildes dalībvalsts tiesā, bet kopumā procedūra — izpildes līdzekļi un to modalitātes — tajā saglabāta izpildes dalībvalsts tiesību aktu satvarā, piemēram, attiecībā uz to, kurš konkrētais izpildes pasākums būtu jānorīko kādos apstākļos. Ja citas dalībvalsts lēmums jāizstrādā sīkāk vai jāpielāgo, lai tas tiktu izpildīts saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem, šīs dalībvalsts kompetentajai tiesai, ievērojot lēmuma būtiskos elementus, būtu jāsniedz vajadzīgās specifikācijas vai jāveic pielāgojumi.

Pusei, kas apstrīd citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpildi, cik vien iespējams būtu jāvar tās pašas procedūras ietvaros un saskaņā ar tiesību sistēmu dalībvalstī, kurā izpilde tiek prasīta, papildus atzīšanas atteikuma pamatojumiem atsaukties uz izpildes kā tādas atteikuma pamatojumiem. Neatbilstība bērna interesēm, ko izraisījusi apstākļu maiņa (piemēram, bērna nopietna slimība) vai pietiekama vecuma un brieduma bērna pamatotie iebildumi, būtu jāapsver tikai tad, ja tā sasniedz tādu nozīmi, kas ir salīdzināma ar izņēmumu sabiedriskās kārtības apsvērumu nolūkos.

Priekšlikumā paredzēts arī indikatīvs termiņš lēmuma faktiskai izpildei. Ja izpilde nav notikusi pēc sešām nedēļām no brīža, kad tika uzsākts izpildes process, izpildes dalībvalsts tiesai par šo faktu un pamatojumiem tam, kādēļ izpilde nav veikta savlaicīgi, būtu jāinformē izcelsmes dalībvalsts centrālā iestāde, kura izsaka lūgumu (vai pieteikuma iesniedzējs, ja tiesvedība norisinās bez centrālās iestādes palīdzības).

Šajā priekšlikumā turklāt paredzēts, ka izcelsmes dalībvalsts tiesa varētu pasludināt lēmumu par provizoriski izpildāmu, pat ja šāda iespēja tās valsts tiesību aktos nepastāv. Tas ir lietderīgi sistēmās, kurās lēmums, par kuru var iesniegt pārsūdzību, vēl nav izpildāms. Rezultātā vecākam būs iespēja saskarties ar bērnu, pamatojoties uz lēmumu, kas pasludināts par provizoriski izpildāmu, savukārt pārsūdzība par šo lēmumu tiks izskatīta pēc otra vecāka lūguma.

Centrālo iestāžu un citu iestāžu, kurām izteikts lūgums, uzdevumu precizēšana un panta pievienošana par pienācīgiem resursiem

Priekšlikumā precizē šādus aspektus: 1) kas var lūgt palīdzību, 2) kādu palīdzību vai informāciju, 3) no kā un 4) ar kādiem nosacījumiem. Tajā skaidri noteikts, ka arī tiesas un bērnu labklājības iestādes var lūgt centrālo iestāžu palīdzību. Turklāt attiecībā uz sociālo ziņojumu nosūtīšanu priekšlikumā izdara precizējumus un tajā ietver arī tādus ziņojumus par pieaugušajiem un brāļiem un māsām, kuri ir relevanti tiesvedībā saistībā ar bērniem atbilstoši regulai, ja situācija, kādā ir bērns, to prasa. Tajā ir skaidri noteikts, ka tā (tiesām) ir bezmaksas alternatīva (izņemot iespējamās tulkošanas izmaksas) Pierādījumu iegūšanas regulai un ka tā rada juridisko pamatu bērnu labklājības iestādēm ar centrālo iestāžu starpniecību iegūt nepieciešamo informāciju no citām dalībvalstīm. Lūgumam jāpievieno tulkojums tās dalībvalsts valodā, kurai tas izteikts. Tāpat priekšlikumā paredzēts noteiktu prasību minimums attiecībā uz lūgumu par sociālā ziņojuma sniegšanu, proti, tās lietas apraksts, par kuru tas nepieciešams, un faktiskās situācijas apraksts, kas bija pamatā šai lietai. Priekšlikumā iestādei, kurai izteikts lūgums, noteikts atbildes sniegšanas termiņš. Attiecībā uz valsts iestādi, kurai izteikts lūgums, piemēram, gadījumos, kad lūgts sniegt sociālo ziņojumu, regula skaidri nosaka, ka iestādei, kurai izteikts lūgums, ir autonoms pienākums saskaņā ar šo regulu sniegt šādu ziņojumu bez jebkādu papildu prasību izpildes, kuras paredzētas tās valsts tiesību aktos, kurai izteikts lūgums. Piemēram, tiesa dalībvalstī, pirms pieņemt lēmumu par bērna uzņemšanu aprūpē, kurš patlaban atrodas tās jurisdikcijā, izmantojot centrālās iestādes kanālus, var iegūt informāciju par to, vai citā dalībvalstī tiek izskatīta lieta un lūgt lēmumu kopijas, ar kuriem norīko aizsardzības pasākumus attiecībā uz bērniem, kuri nāk no vienas ģimenes, un sociālo ziņojumu kopijas par brāļiem un māsām un viņu savstarpējām attiecībām, vai par vecāku, kurš ir relevants saistībā ar izskatāmo lietu.

Turklāt priekšlikumā paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, lai centrālo iestāžu rīcībā būtu pienācīgi finanšu resursi un cilvēkresursi, lai tās varētu pildīt pienākumus, kuri tām uzticēti saskaņā ar šo regulu.

Priekšlikumā nav paredzēti grozījumi attiecībā uz darbības jomu un laulības lietām, saglabājot status quo. Tas nozīmē, ka I nodaļa (izņemot vienkāršus precizējumus definīcijās) un II nodaļas 1. iedaļa (izņemot 6. un 7. panta precizējumus) paliek nemainīgas.

Tādējādi laulātajiem starptautiskā laulībā joprojām būs iespēja apvienot dažādus procesus, kā pašlaik paredzēts regulā un citos aktos ģimenes tiesību jomā (piemēram, Uzturēšanas saistību regulā). Tajā pašā laikā laulātajiem tiks saglabāta elastība pieteikt laulības šķiršanu kādā no iestādēm, kas norādītas regulā. Laulātie, kuriem nav kopīga ES valstspiederība un kuri dzīvo trešā valstī, bet saglabā saikni ar konkrētu dalībvalsti un vēlas šķirt laulību, arī turpmāk varēs paļauties uz valstu noteikumiem par ES tiesu pieejamību vai panākt attiecībā uz viņiem pieņemto lēmumu (pieņemts trešā valstī) atzīšanu ES.

Tādējādi, pārstrādājot regulu, grozījumi netika veikti šādos pantos: 1., 2., 3., 4., 5., 6. un 7. pantā, 8. panta 2. punktā, 9. un 10. pantā, 11. panta 1., 2., 3., 5. un 7. punktā, 12. panta 2. punktā un 4. punktā, 13. un 14. pantā, 15. panta 1.–5. punktā, 16., 17., 18. un 19. pantā, 20. panta 2. punktā, 21. panta 1., 2. un 4. punktā, 22. pantā, 23. panta a), c)–f) punktā, 24., 25., 26. un 27. pantā, 41. panta 2. punktā, 42. panta 2. punktā, 44., 48., 49., 51., 53. un 54. pantā, 55. panta b)–e) punktā, 56. panta 2. un 3. punktā, 58. pantā, 59. panta 1. punktā, 60. panta a)–d) punktā, 63. un 66. pantā, 67. panta a) un b) punktā.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

2016/0190 (CNS)

Priekšlikums

PADOMES REGULA

par jurisdikciju, un spriedumu  lēmumu  atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un  par bērnu starptautisko nolaupīšanu  par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (pārstrādāta redakcija)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,  Līgumu par Eiropas Savienības darbību  un jo īpaši tā 61. panta c) punktu un 67. panta 1. punktu 81. panta 3. punktu,

ņemot vērā  Eiropas  Komisijas priekšlikumu 31 ,

ð pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem, ï

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu 32 ,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu 33 ,

saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru,

tā kā:

ò jauns

(1)Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 34 ir vairākkārt būtiski grozīta 35 . Skaidrības labad šī regula būtu jāpārstrādā, jo ir paredzēts izdarīt vēl citus grozījumus.

(2)Šajā regulā paredzēti vienoti piekritības noteikumi par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, kā arī noteikumi par tādiem strīdiem par vecāku atbildību, kuros ir starptautisks elements. Tā sekmē lēmumu brīvu apriti Savienībā, paredzot noteikumus par to atzīšanu un izpildi citās dalībvalstīs.

ê 2201/2003 1. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(3)ð Savienībai ir ļoti svarīga tās tiesiskuma telpas netraucēta un pareiza darbība, ievērojot dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas. Šajā sakarā būtu jāturpina palielināt savstarpējo uzticēšanos pārējo dalībvalstu tieslietu sistēmām. ï  Savienība  Eiropas Kopiena ir noteikusi sev mērķi izveidot,  uzturēt un pilnveidot  brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās un  tiesas pieejamība.  ð Lai īstenotu šos mērķus, tiesvedībā būtu jāstiprina personu tiesības, īpaši bērnu tiesības, lai atvieglotu tiesu un administratīvo iestāžu sadarbību un lēmumu izpildi ģimenes tiesību lietās, kurām ir pārrobežu ietekme. Būtu jāsekmē lēmumu civillietās savstarpēja atzīšana, jāvienkāršo tiesas pieejamība un jāuzlabo informācijas apmaiņa starp dalībvalstu iestādēm. ï

(4)Tālab Kopienai  Savienībai  , cita starpā, ir jāveic pareizai iekšējā tirgus darbībai vajadzīgie pasākumi attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, ð kurām ir pārrobežu ietekme, jo īpaši tad, kad ï  tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai  .

ò jauns

(5)Lai sasniegtu mērķi panākt lēmumu brīvu apriti laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, kas nosaka piekritību un lēmumu atzīšanu un izpildi, reglamentē kāds Savienības juridiskais akts, kas ir saistošs un tieši piemērojams.

ê 2201/2003 2. apsvērums (pielāgots)

Eiropadome sanāksmē Tamperē apstiprināja tiesas spriedumu savstarpējās atzīšanas principu par pamatu patiesas tiesiskuma telpas izveidei un kā prioritāti noteica apmeklējuma tiesības.

ê 2201/2003 3. apsvērums (pielāgots)

Padomes Regulā (EK) Nr. 1347/2000 36 izklāstīti noteikumi par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un laulības lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem. Šīs regulas saturs būtībā ir pārņemts no 1998. gada 28. maija Konvencijas, kas reglamentē tos pašus jautājumus 37 .

ê 2201/2003 4. apsvērums (pielāgots)

2000. gada 3. jūlijā Francija iesniedza iniciatīvu pieņemt Padomes Regulu par savstarpēju spriedumu izpildi attiecībā uz saskarsmes tiesībām ar bērniem 38 .

ê 2201/2003 5. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(6)Lai nodrošinātu vienlīdzību attiecībā uz visiem bērniem, šī regula attiecas  šai regulai būtu jāattiecas  uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību, tostarp uz bērnu aizsardzības pasākumiem, neatkarīgi no saiknes ar laulības lietu ð vai citām lietām ï.

ê 2201/2003 6. apsvērums (pielāgots)

(7)Kopš brīža, kad tiek piemēroti Ö Tā kā Õ noteikumi par vecāku atbildību, kas bieži notiek Ö tiek piemēroti Õ laulības lietu sakarā, lietderīgāks  tomēr  būtu viens akts attiecībā uz šķiršanās lietām un vecāku atbildību.

ê 2201/2003 7. apsvērums (pielāgots)

Šīs regulas darbības joma attiecas uz civillietām neatkarīgi no tiesas rakstura.

ê 2201/2003 8. apsvērums (pielāgots)

(8)Attiecībā uz spriedumiem  lēmumiem  par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu šī regula Ö būtu Õ jāpiemēro tikai attiecībā uz laulības šķiršanu un nebūtu jāattiecina uz tādiem jautājumiem kā laulības šķiršanas pamatojums, laulāto mantas piederība vai jebkuriem citiem saistītiem pasākumiem.

ê 2201/2003 9. apsvērums (pielāgots)

(9)Attiecībā uz bērna īpašumu šīo regulau  būtu  jāpiemēro tikai bērna aizsardzības pasākumiem, t.i., i)  proti,  tās personas vai tās iestādes iecelšanai un funkcijām, kas atbildīga par bērna īpašumu un kas pārstāv bērnu vai palīdz tam, un ii) bērna īpašuma pārvaldīšanai, uzglabāšanai vai atsavināšanai. Šajā ziņā šī regula  būtu  jāpiemēro, piemēram, gadījumos, kad vecākiem ir domstarpības attiecībā uz  lietas priekšmets ir tās personas vai struktūras iecelšana, kas pārvalda  bērna īpašumua pārvaldīšanu. Pasākumus, kas saistīti ar bērna īpašumu un kas neattiecas uz bērna aizsardzību, arī turpmāk reglamentē Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 39  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 40 .

ê 2201/2003 10. apsvērums (pielāgots)

(10)Šīo regulau ir paredzēts piemērot lietās, kas saistītas ar sociālo nodrošināšanu, vispārīgiem valsts pasākumiem izglītības vai veselības aizsardzības jomā vai lēmumiem par patvēruma tiesībām un imigrāciju. Turklāt to nepiemēro  nebūtu jāpiemēro  vecāku stāvokļa konstatēšanai, jo šis jautājums atšķiras no vecāku atbildības iegūšanas, kā arī to nepiemēro citiem jautājumiem, kas saistīti ar personu statusu. Bez tam regulu nepiemēro pasākumiem, ko veic tādu noziedzīgu nodarījumu rezultātā, kurus paveikuši bērni.

ê 2201/2003 11. apsvērums (pielāgots)

(11)Uzturēšanas pienākumi ir izslēgti no šīs regulas darbības jomas, jo uz tiem jau attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 Nr. 4/2009 41 . Tiesas  Iestādes , kurām saskaņā ar šo regulu ir jurisdikcija, parasti lemj par  papildu  uzturēšanas pienākumiem, piemērojot minētās Padomes regulas Nr. 44/2001 5. 3. panta 2. d) punktu.

ò jauns

(12)Šī regula būtu jāpiemēro visiem bērniem vecumā līdz 18 gadiem, kā tas paredzēts 1996. gada 19. oktobra Hāgas Konvencijā par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (“1996. gada Hāgas konvencija”). Tādējādi būtu iespējams izvairīties no darbības jomas pārklāšanās ar 2000. gada 13. janvāra Hāgas Konvenciju par pieaugušo starptautisko aizsardzību, kas attiecas uz personām vecumā no 18 gadiem. Attiecībā uz bērniem vecumā līdz 16 gadiem būtu jāturpina piemērot 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”) un līdz ar to arī šīs regulas III nodaļu, kas attiecas uz 1980. gada Hāgas konvencijas piemērošanu dalībvalstu attiecībās.

ê 2201/2003 12. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(13)Šajā regulā noteiktais Ppiekritības pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju, ð un tas būtu jāpiemēro, ievērojot minētās intereses. Atsauces uz bērna interesēm būtu jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu un 1989. gada 20. novembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām. ï

(14), jo īpaši  Lai aizsargātu bērna intereses, piekritība, pirmkārt, būtu jānosaka saskaņā ar  tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka  Līdz ar to  piekritībai ir, pirmkārt,  vajadzētu būt  bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažus gadījumus, kad  ja bērna  pastāvīgā dzīvesvieta mainīta saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.

ò jauns

(15)Ja likumīgas pārcelšanās rezultātā mainās bērna pastāvīgā dzīvesvieta, piekritība būtu jāmaina, lai ievērotu tuvuma kritēriju. Tas būtu piemērojams, ja lieta vēl netiek izskatīta, kā arī izskatāmās lietās. Tomēr puses izskatāmās lietās tiesu sistēmas efektivitātes labad var vienoties, ka piekritība tiek saglabāta to dalībvalstu tiesām, kurās lietas tiek izskatītas, līdz tiek pieņemts galīgais lēmums, ar nosacījumu, ka tas ir bērna interesēs. Šī iespēja ir īpaši svarīga, ja lietas izskatīšana tuvojas noslēgumam, un viens no vecākiem kopā ar bērnu vēlas pārcelties uz citu dalībvalsti.

(16)Noteiktos apstākļos, ja tas ir bērna interesēs, piekritība lietās par vecāku atbildību var tikt noteikta arī dalībvalstī, kurā starp vecākiem tiek izskatīta lieta par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, vai citā dalībvalstī, ar kuru bērnam ir būtiska saikne un par kuru puses ir vienojušās, pat tad, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta nav šajā dalībvalstī. Šāda piekritība, kas ir izņēmums tuvuma principam, kurš iestrādāts tās dalībvalsts piekritībā, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, uz kuru princips perpetuatio fori neattiecas, būtu jāizbeidz, tiklīdz lēmums šajā lietā par vecāku atbildību ir stājies likumīgā spēkā, lai nākotnē visās jaunās lietās ievērotu tuvuma prasību.

ê 2201/2003 16. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(17)Šai regulai nevajadzētu liegt dalībvalstu tiesām  iestādēm ,  kurām nav piekritības izspriest lietu pēc būtības, pieņemt  veikt pagaidu pasākumus, tostarp aizsardzības pasākumus steidzamos gadījumos attiecībā uz ð bērna ï personāmu vai īpašumu, kas atrodas šajā valstī  dalībvalstī . ð Minētie pasākumi būtu jāatzīst un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, tostarp dalībvalstīs, kurām ir piekritība saskaņā ar šo regulu, līdz šādas dalībvalsts kompetentā iestāde ir pieņēmusi pasākumus, kurus tā uzskata par atbilstošiem. Tomēr pasākumi, ko pieņēmusi tiesa vienā dalībvalstī, būtu jāgroza vai jāaizstāj tikai ar turpmākiem pasākumiem, kurus pieņēmusi tiesa tajā dalībvalstī, kurai ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības. Iestādei, kurai ir piekritība tikai attiecībā uz pagaidu pasākumiem, tai skaitā aizsardzības pasākumiem, ja tai iesniegts pieteikums par lietas būtību, pēc savas iniciatīvas būtu jāpaziņo, ka tai nav piekritības. Ciktāl ir nepieciešams aizsargāt bērna intereses, iestādei tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību par veiktajiem pasākumiem būtu jāpaziņo tās dalībvalsts iestādei, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības. Citas dalībvalsts iestādes neinformēšana kā tāda tomēr nebūtu uzskatāma par pamatojumu pasākuma neatzīšanai. ï

ê 2201/2003 13. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(18)ð Izņēmuma gadījumos tās dalībvalsts iestādes, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, var nebūt atbilstošākās iestādes, lai izskatītu lietu. ï Bērna interesēs šī regula izņēmuma kārtā vai noteiktos apstākļos pieļauj to, ka tiesa  iestāde , kurai ir piekritība, var nodot  konkrētu  lietu citas dalībvalsts tiesai  iestādei  , ja šīs tiesas  iestāde ir piemērotāka  atrašanās vieta ir labāka, lai izspriestu lietu. Tomēr tādā gadījumā otrai tiesai  iestādei  nedrīkstētu ļaut  nebūtu jāļauj  nodot lietu  piekritību  trešai tiesai  iestādei  .

ò jauns

(19)Ja lietās par vecāku atbildību ir izdarīta atsauce uz “piekritību saskaņā ar šo regulu”, tai būtu jāiekļauj arī 7.–14. pants, proti, arī pārējie piekritības jautājumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kā paredzēts šīs regulas 13. pantā, un piekritība, kura noteikta, nododot piekritību.

ê 2201/2003 14. apsvērums (pielāgots)

(20)Šaiī regulai  nevajadzētu skart  jāpiemēro, neskarot starptautisko publisko tiesību piemērošanu attiecībā uz diplomātisko neaizskaramību. Ja šajā regulā paredzētā jurisdikcija nevar tikt realizēta,  jo  tādēļ, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pastāv diplomātiskā neaizskaramība, piekritība  būtu  jārealizē atbilstoši tās dalībvalsts valsts tiesību aktiem, kurā attiecīgajai personai nav šādas neaizskaramības.

ê 2201/2003 15. apsvērums (pielāgots)

(21)Uz dokumentu izsniegšanu tiesvedībā, kas sākta atbilstīgi šai regulai, būtu jāattiecas Padomes Regula (EK) Nr. 1348/2000 (2000. gada 29. maijs) par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs 42   Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1393/2007 43   .

ò jauns

(22)Ja lietas izskatīšanas rezultāts dalībvalsts iestādē, kurai nav piekritības saskaņā ar šo regulu, ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu, uz ko attiecas šīs regulas darbības joma, ar šo regulu nevajadzētu liegt minētajai iestādei lemt par šo jautājumu. Tādējādi, ja lietas priekšmets, piemēram, ir strīds par mantojumu, kurā ir iesaistīts bērns un kurā ir jāieceļ aizbildnis ad litem, kurš pārstāvētu bērnu minētajā lietā, iestādei, kurai ir piekritība strīdā par mantojumu, būtu jāļauj iecelt aizbildni lietā, ko tā izskata, neatkarīgi no tā, vai iestādei saskaņā ar šo regulu ir piekritība lietās par vecāku atbildību. Jebkādam šādam pieņemtam lēmumam par saistītu jautājumu vajadzētu būt spēkā tikai attiecīgajā lietā.

ê 2201/2003 18. apsvērums

Ja tiesa ir lēmusi neatdot bērnu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. pantu, tai jāinformē tiesa, kurai ir piekritība, vai centrālā iestāde dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja tiesā minētajā dalībvalstī ir iesniegta prasība, šai tiesai vai centrālajai iestādei jāinformē puses. Šim pienākumam nevajadzētu liegt centrālai iestādei arī paziņot attiecīgajām valsts iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

ê 2201/2003 19. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(23) ð Tiesvedībā lietās par vecāku atbildību saskaņā ar šo regulu, kā arī par atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, būtu jāņem vērā bērna tiesības brīvi paust savu viedokli, un, izvērtējot bērna intereses, šis viedoklis būtu pienācīgi jāņem vērā. ï Bērna uzklausīšanai ð saskaņā ar 24. panta 1. punktu Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un 12. pantu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām ï ir būtiska loma, piemērojot šo regulu., kaut arī Šīšis dokuments  regula tomēr  nav paredzētas, lai pārveidotu piemērojamās valsts procedūras. ð lai, piemēram, noteiktu, kā bērns uzklausāms, vai bērnu uzklausa tiesnesis personiski vai īpaši apmācīts eksperts, kurš pēc tam ziņo tiesai, vai arī bērns uzklausāms tiesas zālē vai citā vietā. ï

ê 2201/2003 20. apsvērums (pielāgots)

(24) Attiecīgā gadījumā  bBērna uzklausīšana citā dalībvalstī var notikt saskaņā ar  atbilstīgi  kārtībaiu, kas noteikta Padomes Regulā (EK) Nr. 1206/2001 (2001. gada 28. maijs) par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās 44 .

ê 2201/2003 17. apsvērums (pielāgots)

(25)Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties  būtu  jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā  būtu jāturpina piemērot  piemēro 1980. gada 25. oktobra  1980. gada  Hāgas konvenciju, kuru papildina šīs regulas noteikumi, jo īpaši tās 11. pants III nodaļa.

ò jauns

(26)Lai iespējami drīz noslēgtu atpakaļatdošanas lietas saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, dalībvalstīm būtu jākoncentrē piekritība saistībā ar minētajām lietām vienā vai vairākās tiesās, ņemot vērā to iekšējās struktūras attiecīgai tiesvedībai. Piekritības koncentrācija ierobežotā tiesu skaitā dalībvalstī ir būtisks un efektīvs līdzeklis bērnu nolaupīšanas lietu paātrinātai izskatīšanai vairākās dalībvalstīs, jo tiesneši, kuri izskata biežāk izskata minētās lietas, iegūst īpašas prasmes. Atkarībā no tiesību sistēmas struktūras piekritību bērna nolaupīšanas lietās varētu koncentrēt vienā tiesā visā valstī vai dažās tiesās, piemēram, par atskaites punktu izmantojot apelācijas tiesu skaitu un koncentrējot piekritību starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietās vienā pirmās instances tiesā katrā apelācijas tiesas apgabalā. Katras instances tiesai būtu jāpieņem lēmums ne vēlāk kā sešu nedēļu laikā pēc tam, kad tai iesniegts pieteikums vai pārsūdzība. Pārsūdzību skaitu, ko iespējams iesniegt attiecībā uz lēmumu par bērna atpakaļatdošanu vai neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas Konvenciju par bērna nolaupīšanu, dalībvalstīm vajadzētu samazināt līdz vienai pārsūdzībai.

(27)Ja centrālās iestādes uzsāk vai veicina tiesvedības uzsākšanu par bērnu atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, tām būtu jānodrošina, ka dokumentācija, kas tiek gatavota saistībā ar šādu tiesvedību, ir sagatavota sešu nedēļu laikā, izņemot gadījumus, kad ārkārtas apstākļu dēļ tas nav iespējams. Lai centrālā iestāde, kurai izteikts lūgums, varētu ievērot šo termiņu, centrālajai iestādei, kura izsaka lūgumu, būtu cieši jāsadarbojas ar prasītāju un nekavējoties jāatbild uz visiem lūgumiem pēc papildu informācijas vai trūkstošiem dokumentiem no centrālās iestādes, kurai izteikts lūgums.

(28)Visās lietās, kas attiecas uz bērniem, un jo īpaši starptautiskās bērnu nolaupīšanas lietās, tiesu un administratīvajām iestādēm būtu jāapsver iespēja panākt miermīlīgus risinājumus, izmantojot starpniecību un citus piemērotus līdzekļus, attiecīgā gadījumā ar esošo tīklu un atbalsta struktūru starpniecībai pārrobežu strīdos par vecāku atbildību palīdzību. Tomēr šiem centieniem nevajadzētu pārmērīgi pagarināt atpakaļatdošanas lietas saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju.

ê 2201/2003 17. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(29)Tiesām dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns nelikumīgi aizturēts,  būtu  jāspēj iestāties pret  atteikt  viņa atpakaļatdošanu īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos,. ð kā tas atļauts saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju. Pirms atteikt bērna atpakaļatdošanu, tiesai tomēr vajadzētu apsvērt, vai ir veikti vai var tikt veikti atbilstoši aizsardzības pasākumi, lai novērstu visu veidu riskus bērna interesēm, kuri varētu liegt atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Šajā nolūkā tiesai būtu jākonsultējas ar kompetentajām tiesu un administratīvajām iestādēm dalībvalstī, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, izmantojot centrālo iestāžu palīdzību vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās, kurš izveidots ar Padomes 2001. gada 28. maija Lēmumu 2001/470/EK 45 , un attiecīgos gadījumos būtu jānorīko vajadzīgie aizsardzības pasākumi saskaņā ar šīs regulas 12. pantu, lai nodrošinātu drošu bērna atpakaļatdošanu. Minētie pasākumi būtu jāatzīst un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, tostarp dalībvalstīs, kurām ir piekritība saskaņā ar šo regulu, līdz šādas dalībvalsts kompetentā tiesa ir pieņēmusi pasākumus, kurus tā uzskata par atbilstošiem. ï

(30)ð Ja tiesa dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā viņš ir nelikumīgi aizturēts, nolemj atteikt bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, tiesai savā lēmumā būtu jāizdara nepārprotamas atsauces uz attiecīgajiem 1980. gada Hāgas konvencijas pantiem, kuri ir atteikuma pamatā. ï Tomēr šāds lēmums var tikt aizstāts ar turpmāku lēmumu, ko ð tiesvedībā par aizgādības tiesībām pēc bērna interešu rūpīgas pārbaudes ï pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja minētais lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu, atpakaļatdošanai Ö būtu Õ jānotiek, nepieprasot nekādu īpašu minētā sprieduma  lēmuma  atzīšanas un izpildes procedūru dalībvalstī, uz kuru bērns ir aizvests, vai kurā viņš ir aizturēts.

ê 2201/2003 21. apsvērums

Dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī.

ê 2201/2003 22. apsvērums

Publiskie akti un nolīgumi starp pusēm, kuri ir piemērojami vienā dalībvalstī, jāuzskata par līdzvērtīgiem “spriedumiem” atzīšanas un izpildes noteikumu piemērošanā.

ê 2201/2003 23. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(31)Eiropadome sanāksmē Tamperē savos secinājumos (34. punktā) ð Savstarpēja uzticēšanās tiesas spriešanā Savienībā pamato principu, ï uzskatīja,  ka citā dalībvalstī pieņemti lēmumi  spriedumi ģimenes lietās “automātiski  būtu  jāatzīst visā Savienībā  visās dalībvalstīs, nepiemērojot jebkāda veida atzīšanas procedūru  bez nekādiem starpposmu procesiem vai iemesliem izpildes atteikšanai”. Tādēļ spriedumi par saskarsmes tiesībām un spriedumi par atpakaļatdošanu, kas apstiprināti  Jo īpaši, ja tām iesniegts tāds citā dalībvalstī pieņemts lēmums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kas vairs nav pārsūdzams  izcelsmes dalībvalstī, saskaņā ar šī regulas noteikumiem,  kompetentajām iestādēm dalībvalstī, kurai izteikts lūgums,  saskaņā arpēc likumua  būtu  jāatzīst  šis lēmums  un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, nepieprasot nekādu turpmāku procedūru,  un attiecīgi jāveic civilstāvokļa aktu atjaunošana  . Pasākumus šādu spriedumu izpildei arī turpmāk reglamentē valsts tiesību akti.

ò jauns

(32)Lēmuma atzīšanu vajadzētu atteikt tikai tad, ja pastāv viens vai vairāki 37. un 38. pantā noteiktie atzīšanas atteikuma pamatojumi. Pamatojumus, kas minēti 38. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā, tomēr nevar izmantot pret lēmumiem par saskarsmes tiesībām un lēmumiem par atpakaļatdošanu saskaņā ar 26. panta 4. punkta otro daļu, kuri izcelsmes dalībvalstī apstiprināti saskaņā ar šo regulu, kā tas jau bija paredzēts Regulā (EK) Nr. 2201/2003.

(33)Turklāt mērķis padarīt pārrobežu tiesvedību attiecībā uz bērniem mazāk laikietilpīgu un lētāku attaisno to, ka izpildes dalībvalstī tiek atcelta izpildāmības pasludināšana pirms visu lēmumu lietās par vecāku atbildību izpildes. Ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003 šo prasību atcēla tikai attiecībā uz lēmumiem par saskarsmes tiesību piešķiršanu un konkrētiem lēmumiem par bērna atpakaļatdošanu, šajā regulā tagad paredzēta vienota procedūra visu lēmumu lietās par vecāku atbildību pārrobežu izpildei. Tādējādi, ievērojot šīs regulas noteikumus, dalībvalsts iestāžu pieņemts lēmums būtu jāuzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts izpildes dalībvalstī.

(34)Publiskie akti un pušu nolīgumi, kuri ir piemērojami vienā dalībvalstī, atzīšanas un izpildes noteikumu piemērošanā būtu jāuzskata par līdzvērtīgiem “lēmumiem”.

(35)Izpildes dalībvalsts tiesai būtu jānorīko konkrēti izpildes pasākumi, jāizdod nepieciešamie papildu rīkojumi, kuri var būt vajadzīgi saskaņā ar valsts izpildes tiesību aktiem, un jāuzdod kompetentajai izpildes iestādei sākt izpildi. Ja citas dalībvalsts lēmums jāprecizē sīkāk vai jāpielāgo, lai tas tiktu izpildīts saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem, minētās dalībvalsts kompetentajai tiesai, ievērojot lēmuma būtiskos elementus, būtu jāsniedz vajadzīgie precizējumi vai jāveic pielāgojumi. Jo īpaši, ja lēmums par saskarsmes tiesību piešķiršanu nav pietiekami konkrēts vai trūkst vajadzīgo praktisko pasākumu, šādus papildinājumus norīko izpildes dalībvalsts tiesa. Ja lēmumā ir noteikts pasākums vai rīkojums, kas nav atrodams tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā izpilde tiek prasīta, minētais pasākums vai rīkojums, tostarp tajā norādītās tiesības, cik vien iespējams būtu jāpielāgo tam, kāds pastāv minētās dalībvalsts tiesību aktos un kam ir līdzvērtīgas sekas un tādi paši mērķi un nolūki.

(36)Dalībvalstī veiktai citā dalībvalstī pieņemta lēmuma tiešai izpildei bez izpildāmības pasludināšanas nebūtu jāapdraud aizstāvības tiesību ievērošana. Tādēļ personai, pret kuru prasīta izpilde, vajadzētu būt iespējai prasīt atteikt lēmuma atzīšanu vai izpildi, ja tā uzskata, ka pastāv viens no lēmuma atzīšanas vai izpildes atteikuma pamatojumiem, kas minēti šajā regulā.

(37)Pusei, kas apstrīd citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpildi, cik vien iespējams un saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību sistēmu būtu jāvar tās pašas procedūras ietvaros papildus šīs regulas 37. un 38. pantā noteiktajiem atzīšanas un izpildes atteikuma pamatojumiem atsaukties uz izpildes kā tādas atteikuma pamatojumiem, kā paredzēts šīs regulas 40. panta 2. punktā. Lēmuma izpildes neatbilstība bērna interesēm, ko izraisījusi pietiekama vecuma un brieduma bērna pamatotie iebildumi vai cita apstākļu maiņa, kas notikusi pēc tam, kad lēmums ticis pieņemts, būtu jāapsver tikai tad, ja neatbilstība ir tik nozīmīga, ka ir salīdzināma ar izņēmumu sabiedriskās kārtības apsvērumu nolūkos. Nedrīkst atsaukties uz izpildes atteikuma pamatojumiem, kas pieejami valstu tiesību aktos. Ja izpildes atteikums ir pamatots ar pietiekama vecuma un brieduma bērna iebildumiem, izpildes dalībvalsts kompetentajām iestādēm, pirms atteikt izpildi, tomēr būtu jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai lēmuma izpildei sagatavotu bērnu un panāktu viņa sadarbību.

(38)Lai informētu personu, pret kuru ir prasīta citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpilde, tai saprātīgā termiņā pirms pirmā izpildes pasākuma, vajadzības gadījumā pievienojot lēmumu, būtu jāizsniedz ar šo regulu izveidotā apliecība. Šajā gadījumā pirmajam izpildes pasākumam vajadzētu nozīmēt pirmo izpildes pasākumu pēc šādas izsniegšanas.

ê 2201/2003 24. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(39)Apliecībai, kas izsniegta, lai veicinātu sprieduma  lēmuma  izpildi, nevajadzētu būt pārsūdzamai. TāTas ir  būtu  labojamas tikai gadījumos, kad pieļauta būtiska kļūda, proti,  t. i.,  ja tātas neprecīzi atspoguļo  lēmumu  spriedumu. ð Ievērojot šajā regulā noteiktās prasības, tā būtu jāatsauc, ja skaidri redzams, ka tā izsniegta nepamatoti. ï

ò jauns

(40)Ja pagaidu pasākumus, tai skaitā aizsardzības pasākumus, norīko iestāde, kurai ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības, būtu jānodrošina šādu pasākumu brīva aprite saskaņā ar šo regulu. Tas pats attiecas uz pagaidu pasākumiem, tai skaitā aizsardzības pasākumiem, kurus neatliekamos gadījumos, pamatojoties uz šīs regulas 12. pantu, norīko dalībvalsts iestāde, kurai nav piekritības izskatīt lietu pēc būtības. Minētie pasākumi būtu jāpiemēro, līdz tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurai ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības saskaņā ar šo regulu, ir veikusi pasākumus, kurus tā uzskata par atbilstošiem.

Tomēr saskaņā ar šo regulu nevajadzētu atzīt un izpildīt pagaidu pasākumus, tai skaitā aizsardzības pasākumus, kas norīkoti, neuzaicinot ierasties atbildētāju.

ê 2201/2003 25. apsvērums (pielāgots)

(41) Lietās par vecāku atbildību visās dalībvalstīs būtu jāizraugās  centrālās iestādes.  Tām būtu jāatbalsta vecāki un kompetentās iestādes pārrobežu tiesvedībā un  jāsadarbojas gan vispārējos jautājumos, gan konkrētos gadījumos, tajā skaitā, lai sekmētu ģimeņu strīdu atrisināšanu draudzīgā ceļā, lietās par vecāku atbildību. Tālab centrālām iestādēm  būtu jāpiedalās  Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā civillietās un komerclietās, kurš izveidots ar Padomes Lēmumu 2001/470/EK (2001. gada 28. maijs), ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās 46 .

ò jauns

(42)Konkrētās lietās par vecāku atbildību, kuras ir šīs regulas darbības jomā, centrālajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas, sniedzot palīdzību valsts iestādēm, kā arī personām, kam ir vecāku atbildība. Šādai palīdzībai vajadzētu jo īpaši ietvert bērna atrašanās vietas noteikšanu tieši vai ar citu kompetento iestāžu palīdzību, ja tas ir nepieciešams, lai izpildītu lūgumu saskaņā ar šo regulu, un ar bērnu saistītās informācijas sniegšanu, kas nepieciešama lietas izskatīšanai.

(43)Personas datu apstrādei, ko veic dalībvalstis, piemērojot šo regulu, piemēro Regulu (ES) Nr. 2016/679 47 .

(44)Neskarot prasības, kas ietveras tās valsts procesuālajās tiesībās, iestādei, kura izsaka lūgumu, ir tiesības nepieciešamās informācijas iegūšanai pēc saviem ieskatiem brīvi izvēlēties starp dažādiem tai pieejamajiem kanāliem, piemēram, tiesu gadījumā: saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1206/2001, izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās, jo īpaši izmantojot centrālās iestādes, kas izveidotas saskaņā ar šo regulu, Tīkla tiesnešus un kontaktpunktus, vai tiesu un administratīvo iestāžu gadījumā — lūdzot informāciju ar nevalstiskās organizācijas starpniecību, kura specializējusies šajā jomā.

(45)Ja iesniegts pamatots lūgums sniegt ziņojumu par bērna situāciju, par notiekošajām procedūrām vai par lēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz bērnu, dalībvalsts, kurai izteikts lūgums, kompetentajām iestādēm būtu jāizpilda šāds lūgums, nepiemērojot papildu prasības, kas varētu būt spēkā saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Lūgumā jo īpaši būtu jāiekļauj tās lietas apraksts, par kuru informācija ir nepieciešama, un faktiskās situācijas apraksts, kas bija minētās lietas pamatā.

(46)Ja tas nepieciešams bērna interesēs, dalībvalsts iestādei, kura apsver lēmumu par vecāku atbildību, vajadzētu būt tiesīgai prasīt citas dalībvalsts iestādēm sniegt informāciju, kas ir būtiska bērna aizsardzībai. Atkarībā no apstākļiem tā var būt informācija par lietām un lēmumiem attiecībā uz vecāku vai bērna brāļiem un māsām vai vecāka spēju rūpēties par bērnu vai saskarsmi ar bērnu.

(47)Ja persona, kurai ir de facto ģimenes saites ar bērnu, kā iedibināts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, dzīvo vienā dalībvalstī un vēlas sākt tiesvedību par saskarsmes tiesībām otrā dalībvalstī, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, minētajai personai būtu jāļauj tieši sazināties ar tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā dzīvo šī persona, un iegūt atzinumu par šīs personas piemērotību izmantot saskarsmes tiesības un par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem saskarsme būtu jāapsver, lai šos atzinumus varētu izmantot tiesvedībā dalībvalstī, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība. Kompetentajām iestādēm dalībvalstī, kurā dzīvo persona, kas cenšas iegūt saskarsmes tiesības, būtu jāsniedz tāda paša informācija, ja šādu lūgumu izteikušas iestādes citā dalībvalstī, kurai ir piekritība saskaņā ar šo regulu.

(48)Tā kā lietās par vecāku atbildību būtiskākais ir savlaicīgums, atbilde uz visiem lūgumiem, kas iesniegti saskaņā ar 64. un 65. pantu, būtu jānosūta divu mēnešu laikā.

(49)Ja kāda dalībvalsts iestāde jau ir pieņēmusi lēmumu lietā par vecāku atbildību vai apsver šādu lēmumu, un tā īstenošanai jānotiek citā dalībvalstī, šī iestāde var lūgt attiecīgās citas dalībvalsts iestāžu palīdzību īstenot lēmumu. Tas, piemēram, attiektos uz lēmumiem par uzraudzītas saskarsmes tiesību piešķiršanu, kas īstenojamas dalībvalstī, kura nav tā dalībvalsts, kurā atrodas iestāde, kas piešķir saskarsmes tiesības, vai uz lēmumiem saistībā ar jebkādu citu kompetentās iestādes papildu pasākumu tajā dalībvalstī, kurā izpildāms lēmums.

(50)Ja kāda dalībvalsts iestāde apsver bērna ievietošanu audžuģimenē vai iestādē citā dalībvalstī, pirms ievietošanas ar abu dalībvalstu centrālo iestāžu starpniecību būtu jāveic apspriešanās procedūra. Iestādei, kas apsver ievietošanu, pirms rīkojuma par ievietošanu, būtu jāsaņem kompetentās iestādes piekrišana dalībvalstī, kurā bērns būtu jāievieto. Tā kā ievietošana visbiežāk ir neatliekami pasākumi, kas nepieciešami, lai pārtrauktu bērna atrašanos situācijā, kas apdraud viņa intereses, šādiem lēmumiem ir ļoti svarīgs savlaicīgums. Tādēļ, lai paātrinātu apspriešanās procedūru, šajā regulā ir paredzētas izsmeļošas prasības lūguma iesniegšanai un atbilžu sniegšanas termiņš dalībvalstij, kurā bērns būtu jāievieto. Tomēr nosacījumus, ar kādiem piešķir vai atsaka piekrišanu, joprojām reglamentē ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurai izteikts lūgums.

(51)Bērna ilgtermiņa ievietošanai ārvalstīs vajadzētu notikt saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 24. panta 3. punktu (tiesības uzturēt personiskus sakarus ar vecākiem) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 8., 9. un 20. pantu. Jo īpaši, apsverot risinājumus, būtu pienācīgi jāņem vērā vēlamība nodrošināt bērna audzināšanas nepārtrauktību un bērna etniskā izcelsme, reliģiskā, kultūras un valodas piederība.

ê 2201/2003 26. apsvērums (pielāgots)

(52)Komisijai Ö būtu Õ jādara publiski pieejamia un jāatjaunina  informācija par  to tiesāmu un to pārsūdzības procedūrāmas saraksti, par kurām informējušas dalībvalstis.

ê 2201/2003 27. apsvērums

Šīs regulas īstenošanai nepieciešamie pasākumi jānosaka saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību 48 .

ò jauns

(53)Lai nodrošinātu to, ka apliecības, kas izmantojamas saistībā ar lēmumu, publisko aktu un nolīgumu atzīšanu vai izpildi saskaņā ar šo regulu, tiek atjauninātas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz šīs regulas I–III pielikuma grozījumiem. Sevišķi svarīgi ir Komisijai sagatavošanas darba gaitā pienācīgi apspriesties, tostarp ar ekspertiem, un šo apspriešanos īstenot saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienlīdzīgu dalību, Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un šiem ekspertiem ir sistemātiska piekļuve to Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kuras nodarbojas ar deleģēto aktu sagatavošanu.

ê 2201/2003 28. apsvērums (pielāgots)

Šī regula aizstāj Regulu (EK) Nr. 1347/2000, kura tiek atcelta.

ê 2201/2003 29. apsvērums (pielāgots)

(54)Lai šī regula pienācīgi darbotos, Komisijai būtu jāpārskata  jānovērtē  tās piemērošana un jāiesaka grozījumi, kas var būt nepieciešami.

ê 2201/2003 30. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(55)ð [Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tām nav saistoša un nav jāpiemēro.] ï [Apvienotā Karaliste un Īrija Saskaņā ar 3. pantu  un 4.a panta 1. punktu  Protokolā  Nr. 21  par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju  saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu,  kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam  par Eiropas Savienības darbību,  Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.]

ê 2201/2003 31. apsvērums (pielāgots)

(56)Kā noteikts 1. un 2. pantā Protokolā  Nr. 22  par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un  Līgumam par Eiropas Savienības darbību  Eiropas Kopienu dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un tāpēc Dānijai tā nav saistoša un nav jāpiemēro.

ê 2201/2003 32. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

(57)Tā kā dalībvalstis nevar pilnībā sasniegt šīs regulas mērķus, ð jo valstu noteikumi, kas nosaka piekritību un lēmumu atzīšanu un izpildi, ir atšķirīgi, ï un  bet  ð šīs regulas tiešas piemērojamības dēļ un tādēļ, ka tā ir saistoša, ï to var vieglāk izdarīt tikai Kopienas  Savienības  līmenī, Kopiena  Savienība  var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma  par Eiropas Savienību  5. pantā izklāstīto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī regula nosaka tikai to, kas ir vajadzīgs šo mērķu sasniegšanai,.

ê 2201/2003 33. apsvērums (pielāgots)

Šajā regulā atzītas pamattiesības un respektēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas principi. Jo īpaši, ar to tiek izdarīti centieni nodrošināt to bērna pamattiesību ievērošanu, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā,

ê 2201/2003 (pielāgots)

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

I NODAĻA

DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Darbības joma

1. Šo regulu neatkarīgi no  tiesu vai administratīvo iestāžu  tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:

a)laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu;

b)vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu.

2. Lietas, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā, var jo īpaši attiekties uz  ietvert  :

a)aizgādības tiesības un saskarsmes tiesības;

b)aizbildnību, aizgādnību un līdzīgus tiesiskus režīmus;

c) tādu personu vai iestāžu iecelšanu un funkcijas, kuras ir atbildīgas par bērnu pašu vai viņa īpašumu, pārstāv bērnu vai palīdz viņam;

d)bērna nodošanu Ö ievietošanu Õ audžuģimenē vai aprūpes iestādē;

e)bērna aizsardzības pasākumus, kas saistīti ar bērna īpašuma pārvaldīšanu, glabāšanu vai atsavināšanu.

3. Šī regula neattiecas uz:

a)vecāku un bērnu attiecību nodibināšanu vai apstrīdēšanu;

b)lēmumiem par adopciju, adopcijas sagatavošanas pasākumiem vai adopcijas atcelšanu;

c)bērna uzvārdu un vārdiem;

d)atbrīvošanu no vecāku atbildības;

e)uzturēšanas pienākumiem;

f)trastiem un mantošanu;

g)pasākumiem, ko veic saistībā ar bērnu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā  izmanto šādas definīcijas :

1. termins “tiesa”  “iestāde”  ir attiecas uz visām tām iestādēm  jebkura tiesu vai administratīvā iestāde  dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko, ievērojot 1. pantu, attiecas šīs regulas darbības joma;

2. 2. ar terminu“tiesnesis” saprot  ir  tiesnesis vai amatpersona, kurai lietās, uz ko attiecas  šīs  regulas darbības joma, ir līdzvērtīgas pilnvaras tām, kādas ir tiesnesim;

3. 3. ar terminu “dalībvalsts” saprot ir visas dalībvalstis, izņemot Dāniju;

4. ar terminu “spriedums”  “lēmums”  saprot  ir   dalībvalsts iestādes dekrēts, rīkojums vai spriedums par  laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu, vai laulības atzīšanu par neesošu, kā arī dalībvalsts tiesas spriedums, kas saistīts ar  vai  vecāku atbildību,neatkarīgi no tā, kā spriedums var tikt dēvēts, tostarp, dekrēts, rīkojums vai lēmums;

5. ar terminu “izcelsmes dalībvalsts” saprot  ir  dalībvalsts, kurā izdots  pieņemts  izpildāmais  lēmums  spriedums;

6. ar “izpildes dalībvalsts” saprot  ir  dalībvalsts, kurā prasīta sprieduma  lēmuma  izpilde;

ò jauns

7. “bērns” ir persona, kas ir jaunāka par 18 gadiem;

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

78. ar terminu “vecāku atbildība” saprot  ir  visas tiesības un pienākumi attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar spriedumu  lēmumu , likumu izpildi vai nolīgumu, kam ir juridisks spēks., Jēdziens ietver  tostarp aizgādības  uzraudzības tiesības un saskarsmes tiesības;

89. ar terminu “persona, kam ir vecāku atbildība,” saprot  ir  jebkurua personua,  iestāde vai cita struktūra  , kam ir vecāku atbildība par bērnu;

910. termins “uzraudzības Ö “aizgādības Õ tiesības” ietver  ir  tiesības un pienākumusi, kas attiecas uz rūpēm par bērnu, un jo īpaši tiesības noteikt bērna dzīvesvietu;  tostarp situācijas, kad saskaņā ar lēmumu, likumu   vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta,   viena persona, kam ir vecāku atbildība, nevar lemt par bērna dzīvesvietu bez citas personas piekrišanas, kam ir vecāku atbildība. ;

1011. 10. termins “saskarsmes tiesības” ietver, jo īpaši,  ir saskarsmes tiesības ar bērnu, tostarp  tiesības ierobežotā laikposmā paņemt bērnu uz vietu, kas nav viņa pastāvīgā dzīvesvieta;

1112. 11. ar terminu “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” saprot  ir  bērna aizvešana vai aizturēšana, ja:

a) ar to tiek pārkāptas uzraudzības Ö aizgādības Õ tiesības, kas iegūtas ar spriedumu  lēmumu  , likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanās vai aizturēšanas; un

b) aizvešanas vai aizturēšanas laikā uzraudzības Ö aizgādības Õ tiesības atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas, vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana. Uzraudzību uzskata par kopīgi īstenotu, ja saskaņā ar lēmumu vai likumu viena persona, kam ir vecāku atbildība, nevar lemt par bērna dzīvesvietu bez citas personas piekrišanas, kam ir vecāku atbildība.

II NODAĻA

PIEKRITĪBA

1. IEDAĻA

Laulības šķiršana, laulāto atšķiršana un laulības atzīšana par neesošu

3. pants

Vispārējā piekritība

1. Lietas, kas saistītas ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, piekrīt tās dalībvalsts tiesām  iestādēm  :

a) kuras teritorijā atrodas:

–laulāto pastāvīgā dzīvesvieta, vai

–laulāto pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, ja viens no tiem arvien tur dzīvo, vai

–atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, vai

–laulāto kopīga pieteikuma gadījumā, viena vai otra laulātā pastāvīgā dzīvesvieta, vai

–prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz gadu tieši pirms prasības iesniegšanas, vai

–prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz sešus mēnešus tieši pirms prasības iesniegšanas un tam ir šīs dalībvalsts piederība vai, Apvienotās Karalistes vai Īrijas gadījumā, “domicils” šajā dalībvalstī;

b) kuras valsts piederība ir abiem laulātajiem, vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, kurā ir abu laulāto “domicils”.

2. Šajā regulā “domicilam” ir Apvienotās Karalistes un Īrijas tiesību sistēmās piešķirtā nozīme.

4. pants

Pretprasības

Tiesai  Iestādei  , kurā norit tiesvedība uz 3. panta pamata, piekrīt izskatīt arī pretprasības tiktāl, cik  tās  kuras ietilpst šīs regulas darbības jomā.

5. pants

Laulāto atšķiršanas pārveide par laulības šķiršanu

Neskarot 3. pantu, dalībvalsts tiesai  iestādei , kura ir pasludinājusi spriedumu  pieņēmusi lēmumu  par laulāto atšķiršanu, piekrīt arī minētā lēmuma pārveide par laulības šķiršanu, ja to paredz dalībvalsts likumi.

6.7. pants

Pārējie piekritības jautājumi

1. Ja dalībvalsts tiesām  iestādēm  nav piekritības saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu, piekritību katrā dalībvalstī nosaka šīs valsts  dalībvalsts  tiesību akti.

6. pants

Šīs regulas 3., 4. un 5. pantā noteiktās piekritības ekskluzīvums

 2. Šā panta 1. punkts neattiecas uz atbildētāju  Laulāto:

a) kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādas dalībvalsts teritorijā; vai

b) kuram ir kādas dalībvalsts piederība vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, “domicils” kādas šīs dalībvalsts teritorijā.,

drīkst iesūdzēt tiesā citā dalībvalstī tikai saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu.

23. Pret atbildētāju, kurš nedzīvo pastāvīgi dalībvalsts teritorijā, un kuram nav dalībvalsts piederības vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, “domicila” vienā no šīm dalībvalstīm, ikkatrs kādas dalībvalsts piederīgais, kurš pastāvīgi dzīvo citas dalībvalsts teritorijā, kā šīs dalībvalsts piederīgais, drīkst izmantot minētajā  dalībvalstī  valstī piemērojamos piekritības noteikumus tāpat kā tās piederīgie.

2. IEDAĻA

Vecāku atbildība

7.8. pants

Vispārējā piekritība

1. Dalībvalsts tiesām  iestādēm  ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība. ð Ja bērns likumīgi pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu un iegūst tajā jaunu pastāvīgu dzīvesvietu, piekritība ir jaunās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts iestādēm. ï

2. Uz šā panta 1. punktu attiecas 8.,9., 9.10. un 10.12. panta noteikumi.

8.9. pants

Bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas Piekritības turpināšanās  saistībā ar saskarsmes tiesībām 

1. Ja bērns likumīgi pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu un iegūst tajā jaunu pastāvīgu dzīvesvietu, bērna iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām  iestādēm  , atkāpjoties no 8. panta, saglabājas piekritība trīs mēnešus pēc pārvietošanās, lai varētu labot tādu  lēmumu  spriedumu par saskarsmes tiesībām, kas  pieņemts  izdots šajā dalībvalstī, pirms bērns pārvietojās uz citu valsti, ja persona, kam atbilstoši  lēmumam  spriedumam par saskarsmes tiesībām ir  piešķirtas  saskarsmes tiesības, turpina pastāvīgi dzīvot bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī.

2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja persona, kam ir saskarsmes tiesības, un kas minēta 1. punktā, ir pieņēmusi bērna jaunās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesu  iestāžu  piekritību, piedaloties šajās tiesās  iestādēs  notiekošos tiesas procesos bez to piekritības apstrīdēšanas.

9.10. pants

Piekritība bērna nolaupīšanas gadījumos

Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, tās dalībvalsts tiesām  iestādēm  , kurā pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas piekritība, kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī un:

a) kamēr visas personas, iestādes vai citas struktūras, kam ir uzraudzības Ö aizgādības Õ tiesības, nav piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai;

vai

b) kamēr bērns vismaz vienu gadu nav dzīvojis minētajā citā dalībvalstī pēc brīža, kad persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības Ö aizgādības Õ tiesības, ir zinājusi vai kad tām vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, un bērns nav iekārtojies savā jaunajā vidē un neizpildās viens no šādiem nosacījumiem:

i) viena gada laikā pēc tam, kad persona, kam ir uzraudzības Ö aizgādības Õ tiesības, ir zinājusi vai tai vajadzēja zināt pat bērna atrašanās vietu, nekādas prasības par atdošanu nav iesniegtas kompetentajās tās dalībvalsts iestādēs, kurā bērns ir aizvests vai tiek aizturēts;

ii) atpakaļatdošanas prasība, ko iesniegusi persona, kurai ir uzraudzības Ö aizgādības Õ tiesības, ir atsaukta un jauna prasība nav iesniegta termiņā, kas noteikts i) daļā;

ò jauns

iii) atpakaļatdošanas prasība, ko iesniegusi persona, kurai ir aizgādības tiesības, ir atteikta, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu;

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

iv iii) lieta, ko izskata tiesa dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, ir slēgta atbilstoši 26.11. panta 3. 7. punktam punkta otrajai daļai;

iv v) spriedumu  lēmumu  par uzraudzību Ö aizgādību Õ, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu, ir izdevušas  pieņēmušas  tās dalībvalsts tiesas  iestādes  , kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas.

10.12. pants

Vienošanās par piekritību  Tiesas izvēle papildu un autonomos procesos 

1. Dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar 3. pantu ir piekritīgs pieteikums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ir piekritība visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību, kura saistīta ar šo pieteikumu, ja  ir izpildīti šādi nosacījumi  :

a) vismaz vienam no laulātajiem ir vecāku atbildība par šo bērnu; un

b) lietu piekritību tiesām ir skaidri vai citādi nepārprotami pieņēmuši laulātie un personas, kurām ir vecāku atbildība, ð vēlākais tad, ï kad tiesā ir iesniegta prasība, ð vai, ja tas ir paredzēts dalībvalsts tiesību aktos, attiecīgās lietas izskaitīšanas laikā ï; un

 c) piekritība  ir bērna interesēs.

2. Šā panta 1. punktā noteiktā piekritība izbeidzas, tiklīdz:

a) spriedums, ar kuru apmierina vai noraida  lēmums par  prasību  pieteikumu  par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanas par neesošu, ir stājies likumīgā spēkā;  vai 

b)  lēmums  spriedums šajā lietā  lietā par vecāku atbildību  ir stājies likumīgā spēkā gadījumos, kad  šī lieta  a) apakšpunktā minētajā brīdī vēl nav izšķirtas dienā, kad a) apakšpunktā minētais lēmums  stājies likumīgā spēkā  jautājums par vecāku atbildību;  vai 

c) tiesvedība a) un b) apakšpunktā minētajos gadījumos izbeigta cita iemesla dēļ.

3. Dalībvalsts tiesām ir arī piekritība attiecībā uz vecāku atbildību tiesas procesos, kas nav minēti 1. punktā, ja  ir izpildīti šādi nosacījumi  :

a) bērnam ir būtiska saikne ar attiecīgo dalībvalsti, jo īpaši, pamatojoties uz to, ka vienai no personām, kurām ir vecāku atbildība, pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī, vai ja bērns ir šīs dalībvalsts pilsonis; un

b) tiesu piekritību ir skaidri vai citādi, nepārprotami pieņēmušas visas puses ð vēlākais ï brīdī, kad tiesā ir iesniegta prasība, vai, ð ja to paredz dalībvalsts tiesību akti, — lietas izskatīšanas laikā, ï un

 c) piekritība  ir bērna interesēs.

ò jauns

4.    Šā panta 3. punktā noteiktā piekritība izbeidzas, tiklīdz lietā pieņemts galīgais lēmums.

5.    Ja visas puses lietā par vecāku atbildību lietas izskatīšanas laikā pieņem piekritību, kas minēta 1.–3. punktā, pušu nolīgumu dokumentē tiesā saskaņā ar tiesas dalībvalsts tiesību aktiem.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

46. Ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir tās trešās valsts teritorijā, kura nav līgumslēdzēja puse 1996. gada 19. oktobra Hāgas Konvencijai par piekritību, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību sakarā ar vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem  (1996. gada Hāgas konvencija) , piekritībai saskaņā ar šo pantu jābūt tai, kas ir bērna interesēs, jo īpaši, ja izrādās, ka nav iespējama tiesvedība attiecīgajā trešā valstī.

11.13. pants

Piekritība, kuras pamatā ir bērna klātbūtne

1. Ja nevar noskaidrot bērna pastāvīgo dzīvesvietu un nevar noteikt piekritību, pamatojoties uz 12. 10. pantu, piekritība ir tās dalībvalsts tiesām  iestādēm , kurā atrodas bērns.

2. Šā panta 1. punktu arī piemēro bēgļu bērniem vai bērniem, kas starptautiski pārvietoti viņu valstī notiekošo nemieru dēļ.

12.20. pants

Pagaidu pasākumi, tai skaitā aizsardzības pasākumi

1. Steidzamos gadījumos šīs regulas noteikumi neliedz  tās  dalībvalsts tiesām  iestādēm , ð kurā atrodas bērns vai bērna īpašums, ir piekritība pieņemt ï noteikt tādus pagaidu pasākumus, ieskaitot drošības pasākumus, attiecībā uz personām ð konkrēto bērnu ï vai lietām ð īpašumu ï minētajā dalībvalstī, kurus attiecīgajā dalībvalstī paredz likums, arī tad, ja saskaņā ar šo regulu lietas izskatīšana pēc būtības piekrīt citas dalībvalsts tiesai.

ò jauns

Ciktāl ir nepieciešams aizsargāt bērna intereses, iestāde, kura ir pieņēmusi aizsardzības pasākumus, tieši vai ar tādas centrālās iestādes starpniecību, kura izraudzīta saskaņā ar 60. pantu, ziņo tās dalībvalsts iestādei, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība pēc būtības.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

2. Pasākumus, kas minēti  kuri veikti saskaņā ar  1. punktu, pārtrauc piemērot,  tiklīdz  brīdī, kad dalībvalsts tiesa  iestāde , kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība pēc būtības, ir veikusi pasākumus, ko tā uzskata par atbilstošiem.

13.14. pants

Pārējie piekritības jautājumi

Ja dalībvalsts tiesai  iestādei  nav piekritības saskaņā ar 8., 7. līdz 13. 11. pantu, piekritību katrā dalībvalstī nosaka šīs valsts  dalībvalsts  tiesību akti.

14.15. pants

Lietas nodošana tiesai  dalībvalstij  , kas atrodas labākā vietā tiesas spriešanai

1. Izņēmuma kārtā dalībvalsts tiesas  iestādes , kurām ir piekritība pēc būtības, ja tās uzskata, ka citas tās dalībvalsts tiesa  iestāde  , ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ir labākā atrašanās vietā tiesas spriešanai vai atsevišķas lietas daļas izskatīšanai, un ja tas ir bērna interesēs, var:

a) apturēt tiesvedību vai attiecīgo tās daļu un aicināt puses iesniegt prasību minētās citas dalībvalsts tiesā  kompetentajā iestādē  saskaņā ar 4. punktu; vai

b) lūgt citas dalībvalsts tiesu  kompetento iestādi  pieņemt piekritību saskaņā ar 5. punktu.

2. Šā panta 1. punktu piemēro:

a) pēc pieteikuma saņemšanas no kādas puses; vai

b) pēc pašas tiesas  iestādes  ierosmes; vai

c) pēc pieteikuma saņemšanas no citas tās dalībvalsts tiesas  iestādes  , ar kuru bērnam ir īpaša saikne saskaņā ar 3. punktu.

Īstenoto lietas nodošanu pēc tiesas  iestādes  ierosmes vai pēc citas dalībvalsts tiesas  iestādes  pieteikuma saņemšanas jāpieņem vismaz vienai no pusēm.

3. Uzskata, ka bērnam ir 1. punktā minētā īpašā saikne ar dalībvalsti, ja šī dalībvalsts:

a) ir kļuvusi par bērna pastāvīgo dzīvesvietu pēc tam, kad 1. punktā minētajā tiesā  iestādē  iesniegta prasība; vai

b) ir bērna iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta; vai

c) ir bērna pilsonības vieta; vai

d) ir tās personas pastāvīgā dzīvesvieta, kurai ir vecāku atbildība; vai

e) ir vieta, kurā atrodas bērna īpašums, un ja lieta ir saistīta ar bērna aizsardzības pasākumiem, kuri attiecas uz šī īpašuma pārvaldīšanu, saglabāšanu vai atsavināšanu.

4. Dalībvalsts tiesa  iestāde  , kurai ir piekritība pēc būtības, nosaka termiņu, kurā minētās citas dalībvalsts tiesās  iestādēs  jāiesniedz prasībau saskaņā ar 1. punktu.

Ja šajā laikā  termiņā  attiecīgajās tiesās  iestādēs  nav iesniegta prasība, tiesa  iestāde , kurā iesniegta prasība, turpina īstenot piekritību atbilstoši 8.7. līdz 14. 11. pantam un 13. pantam.

5. Minētās citas dalībvalsts tiesas  iestādes , ja īpašu lietas apstākļu dēļ tas ir bērna interesēs, pieņem piekritību sešu nedēļu laikā pēc prasības iesniegšanas  saņemšanas  , kas izdarīta saskaņā ar 1. punkta a) vai 1. punkta b) apakšpunktu. Šajā gadījumā tiesa  iestāde , kurā prasība iesniegta pirmajā, atsakās no piekritības. Pretējā gadījumā tiesa  iestāde , kurā iesniegta prasība pirmajā, turpina īstenot piekritību atbilstoši 7.8. līdz 11.14. pantam un 13. pantam.

6. Tiesas  Iestādes  šā panta vajadzībām sadarbojas tieši vai ar tās centrālās iestādes starpniecību, kas izraudzīta, ievērojot 60.53. pantu, ð vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros. ï

3. IEDAĻA

Kopīgi noteikumi

15.16. pants

Prasības iesniegšana tiesā

1. Uzskata, ka tiesā ir iesniegta prasība:

a) brīdī, kad dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai dokumentu nosūtītu atbildētājam; vai

b) ja dokuments ir jānosūta pirms iesniegšanas tiesā, brīdī, kad to saņem iestāde, kas ir atbildīga par nosūtīšanu, ar nosacījumu, ka prasītājs turpmāk ir veicis visus pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai dokumentu iesniegtu tiesā.

ò jauns

16. pants

Saistīti jautājumi

Ja lietas izskatīšanas rezultāts dalībvalsts iestādē ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu, uz ko attiecas šīs regulas darbības joma, šī iestāde var pieņemt lēmumu par minēto jautājumu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

17. pants

Piekritības noskaidrošana

Ja kādas dalībvalsts tiesā  iestādē  ir iesniegta prasība, kura saskaņā ar šo regulu nav tai piekritīga, bet kura saskaņā ar šo regulu ir piekritīga citas dalībvalsts tiesai  iestādei  , tā pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav piekritības.

18. pants

Pieņemamības noskaidrošana

1. Ja atbildētājs, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā valstī, kas nav dalībvalsts, kurā tika celta prasība  uzsākta tiesvedība , neierodas, tiesa, kurai lieta ir piekritīga, atliek tiesvedību, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs ir varējis pietiekami laicīgi saņemt dokumentu, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzīgu dokumentu, lai varētu sev nodrošināt aizstāvību, vai ka šajā nolūkā ir darīts viss vajadzīgais.

2. Regulas (EK) Nr. 1348/2000 1393/2007 19. pantu piemēro šā panta 1. punkta noteikumu vietā, ja dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments bija jānosūta no vienas dalībvalsts uz citu saskaņā ar minēto regulu.

3. Ja nepiemēro Regulasu(EK) Nr. 1348/2000 1393/2007 noteikumus, piemēro 15. pantu 1965. gada 15. novembra Hāgas Konvencijā par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu ārvalstīs ar nosacījumu, ka dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments bija jānosūta uz ārvalstīm saskaņā ar šo konvenciju.

19. pants

Lis pendens un saistītas prasības

1. Ja dažādu dalībvalstu tiesās Ö iestādēs Õ starp tām pašām pusēm tiek iesniegtas prasības par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, tiesai  iestādei , kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas jāaptur tiesvedība līdz tiek noteikta tās tiesas  iestādes  piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

2. Ja prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu bērnu un kas balstītas uz tā paša pamata, starp tām pašām pusēm ir iesniegtas dažādu dalībvalstu tiesās  iestādēs  , tiesai  iestādei , kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība līdz tiek noteikta tās tiesas  iestādes  piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

3. Ja tiek noteikta tās tiesas  iestādes  piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība, tiesai  iestādei  , kurā prasība iesniegta kā otrajā, jāatsakās no piekritības par labu pirmajai.

Tādā gadījumā persona, kura iesniegusi attiecīgo prasību  lietu  otrajā tiesā  iestādē , drīkst šo prasību  lietu  iesniegt pirmajā tiesā  iestādē .

ò jauns

20. pants

Bērna tiesības paust savu viedokli

Īstenojot savu piekritību saskaņā ar šīs nodaļas 2. iedaļu, dalībvalsts iestādes nodrošina, ka bērnam, kurš ir spējīgs formulēt savu viedokli, ir sniegta patiesa un reāla iespēja brīvi paust savu viedokli attiecīgajā lietā.

Iestāde pienācīgi ņem vērā bērna viedokli, ievērojot viņa vecumu un brieduma pakāpi, un dokumentē viņa apsvērumus lēmumā.

ê 2201/2003 (pielāgots)

III NODAĻA

BĒRNA NOLAUPĪŠANA 

21.11. pants

Bērna atpakaļatdošana  saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju 

1. Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam  kura apgalvo, ka ir pārkāptas aizgādības  uzraudzības tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs  tiesā  dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu  tādu lēmumu , pamatojoties uz 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencijas par bērna starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (še turpmāk “1980. gada Hāgas kKonvencija”), lai panāktu  ar ko norīko  tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu 22.–26. pantu.

ò jauns

22. pants

Vietējās piekritības koncentrācija

Dalībvalstis nodrošina, ka piekritība attiecībā uz pieteikumiem par bērna atpakaļatdošanu, kuri minēti 21. pantā, ir koncentrēta dažās tiesās. Visas dalībvalstis paziņo minētās tiesas Komisijai saskaņā ar 81. pantu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

23. pants

 Ātrākas procedūras un starpniecība 

31. Tiesa, kurā iesniegts 1. punktā  21. pantā  minētais pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, kā minēts 1. punktā, rīkojas paātrināti tiesas procesos attiecībā uz šo pieteikumu, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētās valsts tiesību aktos.

Neskarot pirmo daļu, tiesa ð katra iestāde ï izdod  pieņem  savu spriedumu  lēmumu  ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma ð vai pārsūdzības ï iesniegšanas  tai  , ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu.

ò jauns

2.    Tiesvedības laikā tiesa pēc iespējas ātrāk noskaidro, vai puses bērna interesēs ir gatavas iesaistīties starpniecībā, lai panāktu abpusēji pieņemamu risinājumu, ar nosacījumu, ka tas pārmērīgi nekavē procesu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

24. pants

 Bērna uzklausīšana atpakaļatdošanas procesā saskaņā ar 1980.gada Hāgas konvenciju 

2. Piemērojot 1980. gada Hāgas konvencijas 12. un 13. pantu,  tiesa  nodrošina to, ka bērnam tiek sniegta iespēja  paust savu viedokli saskaņā ar šīs regulas 20. pantu  . tikt uzklausītam tiesvedībā, ja vien tas nešķiet piemēroti, ņemot vērā tā vecumu vai brieduma pakāpi.

25. pants

 Bērna atpakaļatdošanas procedūra 

41. Tiesa nevar atteikt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvencijas 13.b pantu 13. panta pirmās daļas b) punktu, ja ir noskaidrots, ka attiecīgi pasākumi ir veikti, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atpakaļatdošanas.

ò jauns

Šajā nolūkā tiesa:

a)    tieši, ar centrālās iestādes palīdzību vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros sadarbojas ar kompetentajām iestādēm dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, un

b)    vajadzības gadījumā veic pagaidu pasākumus, tai skaitā aizsardzības pasākumus, saskaņā ar šīs regulas 12. pantu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

52. Tiesa nevar atteikt atdot bērnu atpakaļ,  tikai tad,  ja personai, kas pieprasījusi bērna atpakaļatdošanu, nav  ir  sniegta iespēja tikt uzklausītai.

ò jauns

3.    Tiesa var pasludināt lēmumu par bērna atpakaļatdošanu par provizoriski izpildāmu, neraugoties uz pārsūdzību, pat ja šāda provizoriska izpildāmība valsts tiesību aktos nav paredzēta.

4.    Lēmumu, ar ko norīko vai atsaka bērna atpakaļatdošanu, ir iespējams pārsūdzēt tikai vienu reizi.

5.    Saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju pieņemta atpakaļatdošanas lēmuma izpildei attiecīgi piemēro 32. panta 4. punktu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

26. pants

 Atteikums atdot bērnu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju 

ò new

1.    Lēmumā par bērna neatdošanu atpakaļ norāda 1980. gada Hāgas konvencijas konkrēto pantu vai pantus, kuri ir atteikuma pamatā.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

62.  Ja lēmums par bērna  Ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ  bija balstīts vismaz uz vienu no pamatojumiem, kas minēti  saskaņā ar 1980. gada Hāgas kKonvencijas 13. pantāu, tiesai nekavējoties tieši, vai ar centrālās iestādes starpniecību ð vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros ï jānosūta tiesas rīkojuma par neatdošanu atpakaļ  šā lēmuma  un  citu  saistīto dokumentu kopijas, jo īpaši tiesas sēžu stenogrammu kopijas piekritības tiesai vai centrālai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos.

ð Lēmumam saskaņā ar 69. pantu pievieno tulkojumu šīs dalībvalsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām vai jebkurā citā šīs dalībvalsts valodā, kuru šī dalībvalsts skaidri pieņem. ï Tiesa saņem vVisus minētos  šos  dokumentus  nosūta piekritības tiesai  viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums  pieņemts lēmums par bērna  neatdošanu atpakaļ.

73. Ja viena no pusēm ir iesniegusi prasību tiesās dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesai vai centrālai iestādei, kas saņem 2.6. punktā  minētos dokumentus  informāciju,  šo informāciju  jāpaziņo  paziņo  pusēm un jāaicina tās  aicina puses  izdarīt iesniegumus tiesā saskaņā ar valsts tiesību aktiem trīs mēnešu laikā pēc paziņošanas dienas, lai tiesa var izskatīt jautājumu par bērna uzraudzību Ö aizgādību Õ .

Neierobežojot šajā regulā ietvertos noteikumus par piekritību, tiesa slēdz lietu, ja attiecīgajā termiņā nav saņēmusi nekādus iesniegumus.

84. Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, ð Ja 3. punktā minētā tiesa saņem informāciju noteiktajā termiņā vai ja tiesvedība par aizgādības tiesībām jau notiek šajā dalībvalstī, šī tiesa izskata jautājumu par bērna aizgādību, ņemot vērā bērna intereses, kā arī pamatojumus un pierādījumus, kuri ir pamatā lēmumam par bērna neatdošanu atpakaļ, ï kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu., 

Visusvisi turpmākie spriedumi  lēmumus jautājumā par aizgādību, kura piešķirta 1. daļā minētajā tiesvedībā,  kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība, jāizpilda  izpilda visās pārējās dalībvalstīs  saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu,  neatkarīgi no agrāka lēmuma par bērna neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu  .

IV III NODAĻA

ATZĪŠANA UN IZPILDE

1. IEDAĻA

Atzīšana

27.21. pants

1. Dalībvalstī pasludināts spriedums  pieņemts lēmums  pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras.

2. Jo īpaši, neskarot 3. punktu, nekāda īpaša procedūra netiek pieprasīta civilstāvokļa aktu atjaunošanai sakarā ar spriedumu  lēmumu  par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kas izsludināts citā dalībvalstī un saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem vairs nav pārsūdzams.

3. Neskarot šīs nodaļas 4. iedaļu, jJebkura ieinteresētā puse, ievērojot šīs nodaļas 2. iedaļā paredzētās procedūras, var pieprasīt lēmumu par to,  ka nav pamata 37. un 38. pantā minētās atzīšanas atteikumam  lai spriedums tiktu vai netiktu atzīts. ð Attiecīgi piemēro šīs nodaļas 3. iedaļas 2. apakšiedaļu, ï

Tās tiesas vietējo piekritību, kas ir sarakstā, kuru paziņojusi katra dalībvalsts Komisijai saskaņā ar 68. pantu, nosaka tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir iesniegts pieteikums par atzīšanu vai neatzīšanu.

4. Ja kāda sprieduma  lēmuma  atzīšanu izvirza kā saistītu jautājumu kādas dalībvalsts tiesā  iestādē  , tiesa  šī iestāde  drīkst izlemt šo jautājumu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

28.37. pants

Dokumenti  , kas iesniedzami atzīšanai 

1. Personai, kura pieprasa vai apstrīd sprieduma atzīšanu vai iesniedz pieteikumu par izpildes pasludināšanu, kura vēlas apstrīdēt dalībvalsts lēmumu,  kura vēlas atsaukties uz citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu,  jāuzrāda  jāiesniedz  :

a) a) sprieduma  lēmuma  norakstsu, kas atbilst nosacījumiem, pēc kuriem var konstatēt tā autentiskumu; un

b) šīs regulas  atbilstoša  apliecība, kas  izsniegta saskaņā ar  53.39. pantuā minētā.

2. Bez tam gadījumos, kad spriedums taisīts aizmuguriski, personai, kura prasa atzīšanu vai iesniedz pieteikumu par izpildes pasludināšanu, jāuzrāda:

a) tāda dokumenta oriģināls vai apstiprināta kopija, pēc kura ir konstatējams, ka klāt neesošajai pusei ir izsniegts dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzīgs dokuments;

vai

b) jebkāds dokuments, kas liecina, ka atbildētājs nolēmumam nepārprotami piekritis.

ò jauns

2.    Iestāde, kurā atsaucas uz citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu, vajadzības gadījumā var prasīt pusei, kas atsaucas uz lēmumu, atbilstīgi 69. pantam iesniegt 1. punkta b) apakšpunktā minētās apliecības būtiskā satura tulkojumu vai transliterāciju.

Iestāde var prasīt pusei apliecības būtiskā satura tulkojuma vietā nodrošināt lēmuma tulkojumu tikai tad, ja tā nevar turpināt darbu bez šāda tulkojuma.

ê 2201/2003 (pielāgots)

29.27. pants

Tiesvedības apturēšana

1. Tās dalībvalsts tiesa  Iestāde,  kurā tiek prasīts atzīt spriedumu  atsaucas uz lēmumu,  kas taisīts  pieņemts  citā dalībvalstī, drīkst  pilnībā vai daļēji  apturēt tiesvedību  šādos gadījumos:  

a)    ja spriedums  lēmums  ir pārsūdzēts parastā kārtā.  ir apstrīdēts izcelsmes dalībvalstī; 

ò jauns

b)    iesniegts pieteikums lēmumam par to, ka nepastāv 37. un 38. pantā minētie atzīšanas atteikuma pamatojumi, vai lēmumam par to, ka atzīšana atsakāma kāda no minēto pamatojumu dēļ; vai

c)    attiecībā uz lēmumu par vecāku atbildību tiesvedība par lēmuma grozīšanu vai jaunu lēmumu par to pašu lietu jau notiek dalībvalstī, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības.

ê 2201/2003 (pielāgots)

2. Tās dalībvalsts tiesa, kurā prasīts atzīt spriedumu, kas taisīts Īrijā vai Apvienotajā Karalistē, drīkst apturēt tiesvedību, ja izcelsmes dalībvalstī izpildīšana ir atlikta, pamatojoties uz pārsūdzību.

2. IEDAĻA

Pieteikums par izpildes pasludināšanu ð Izpilde ï 

30.28. pants

Izpildāmie spriedumi  lēmumi 

1. Spriedums  Lietās , kas nosaka par vecāku atbildībuas īstenošanu attiecībā uz bērnu Ö lēmums Õ , kas taisīts  pieņemts  kādā dalībvalstī un ir izpildāms šajā dalībvalstī, un ir ticis nosūtīts, ir jāizpilda citā dalībvalstī  ir izpildāms pārējās dalībvalstīs , ja pēc kādas ieinteresētās puses pieteikuma tas izsludināts par tur izpildāmu ð nepieprasot izpildāmības pasludināšanu ï .

2. Tomēr Apvienotajā Karalistē šāds spriedums izpildāms Anglijā un Velsā, Skotijā vai Ziemeļīrijā tikai tad, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieteikuma tas reģistrēts kā izpildāms attiecīgajā Apvienotās Karalistes daļā.

2. Pat ja valsts tiesību akti neparedz tā sprieduma izpildi pēc likuma,  Lai izpildītu citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu,  kas piešķir saskarsmes tiesības,  izcelsmes  tiesa, kas pasludinājusi spriedumu, var pasludināt, ka spriedums ir izpildāms  lēmumu par provizoriski izpildāmu  neatkarīgi no jebkādām pārsūdzībām,  pat ja šāda provizoriska izpildāmība valsts tiesību aktos nav paredzēta.  

31.30. pants

Procedūra

1.  Citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu izpildes  Prasības iesniegšanas procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti, ð ciktāl uz to neattiecas šī regula ï. ð Neskarot 40. pantu, dalībvalstī pieņemtu lēmumu, kas ir izpildāms izpildes dalībvalstī, izpilda saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem kā šajā izpildes dalībvalstī pieņemtu lēmumu. ï

ò jauns

2.    Pusei, kas prasa citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpildi, netiek prasīta pasta adrese izpildes dalībvalstī.

Tāpat minētajai pusei prasa iecelt pilnvarotu pārstāvi izpildes dalībvalstī tikai tad, ja šāda pārstāvja iecelšana ir obligāta prasība neatkarīgi no pušu valstspiederības vai domicila.

ê 2201/2003

2. Pieteikuma iesniedzējam ir jānorāda adrese sūtījumiem tās tiesas piekritības apgabalā, kurā pieteikums iesniegts. Ja tomēr izpildes dalībvalsts tiesību akti neparedz norādīt šādu adresi, iesniedzējs ieceļ pārstāvi ad litem.

3. Pieteikumam pievieno 37. un 39. pantā minētos dokumentus.

ò jauns

32. pants

       Kompetentās tiesas un izpildes procedūra

1.    Izpildes pieteikumu iesniedz izpildes tiesā, kuras kompetencē ir izpilde, saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem. Visas dalībvalstis paziņo minētās tiesas Komisijai saskaņā ar 81. pantu.

2.    Tiesa veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka lēmums tiek izpildīts, tostarp pasākumus, lai:

a)    norīkotu konkrētus piemērojamos izpildes pasākumus;

b)    vajadzības gadījumā pieņemtu lēmumu saskaņā ar 33. pantu;

c)    dotu norādījumus izpildes amatpersonai.

3.    Šajā posmā netiek noskaidroti atzīšanas un izpildes atteikuma pamatojumi, ja vien nav iesniegts pieteikums saskaņā ar 39. vai 41. pantu par atzīšanas vai izpildes atteikumu.

4.    Ja lēmums nav izpildīts sešu nedēļu laikā no brīža, kad tika uzsākts izpildes process, izpildes dalībvalsts tiesa par šo faktu un tā iemesliem informē izcelsmes dalībvalsts centrālo iestādi, kura izsaka lūgumu, vai prasītāju, ja tiesvedība uzsākta bez centrālās iestādes palīdzības.

ê 2201/2003 (pielāgots)

33.48. pants

Praktiski pasākumi saskarsmes tiesību realizēšanai  Lēmuma pielāgošana 

ò jauns

1.    Vajadzības gadījumā izpildes dalībvalsts tiesas var precizēt izpildei vajadzīgās ziņas un veikt pielāgojumus, kas nepieciešami lēmuma izpildei ar nosacījumu, ka ir ievēroti šā lēmuma būtiskie elementi.

ê 2201/2003 (pielāgots)

1. Jo īpaši  iIzpildes dalībvalsts tiesas var izveidot praktiskus pasākumus, lai organizētu saskarsmes tiesību realizēšanu, ja nepieciešamie pasākumi nav noteikti vai ir nepietiekami noteikti spriedumā  lēmumā , kas pieņemts tās dalībvalsts iestādē, kurai ir piekritība izspriest lietu pēc būtības un ja tiek ievērotas attiecīgā sprieduma pamatnostājas.

2. Praktiskos pasākumus, kuri izveidoti atbilstoši 1. punktam otrajai daļai, pārtrauc piemērot saskaņā ar vēlāku tās dalībvalsts tiesu spriedumu  lēmumu  , kurai ir piekritība izspriest lietu pēc būtības.

ò jauns

2.     Ja lēmumā noteikts pasākums vai rīkojums, kas nav pazīstams izpildes dalībvalsts tiesību aktos, šīs dalībvalsts tiesas minēto pasākumu vai rīkojumu cik vien iespējams pielāgo pasākumam vai rīkojumam, kas pazīstams minētās dalībvalsts tiesību aktos un kam ir līdzvērtīgas sekas un līdzīgi mērķi un nolūki.

Šāda pielāgošana nedrīkst radīt sekas, kas pārsniedz izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos paredzētās sekas.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

34.45. pants

Dokumenti  , kas iesniedzami kopā ar izpildes pieteikumu 

1. Pusei, kas prasa sprieduma izpildi, jāuzrāda  kādā dalībvalstī iesniedz pieteikumu par citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpildi, iesniedz  :

a) sprieduma  lēmuma  norakstu, kas atbilst nosacījumiem, pēc kuriem var konstatēt tā autentiskumu; un

b)  atbilstošu  apliecībua, kas minēta 41. panta 1. punktā vai 42. panta 1. punktā ð izsniegta saskaņā ar 53. pantu un apliecina, ka lēmums ir izpildāms, un kura satur lēmuma būtisko izvilkumu, kurā norādīts izpildāmais pienākums. ï

2. Šā panta nolūkiem:

–apliecībai, kas minēta 41. panta 1. punktā, pievieno tā 12. punkta tulkojumu, kas attiecas uz pasākumiem saskarsmes tiesību realizēšanai,

–apliecībai, kas minēta 42. panta 1. punktā, pievieno tā 14. punkta tulkojumu, kas attiecas uz pasākumiem to pasākumu īstenošanu, kuri pieņemti, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.

Tulkojumam jābūt izpildes dalībvalsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām vai jebkurā citā valodā, kuru izpildes dalībvalsts skaidri pieņem. Tulkojums jāapliecina personai, kas tam kvalificēta kādā no dalībvalstīm.

ò jauns

2.    Tiesa vajadzības gadījumā prasa pieteikuma iesniedzējam atbilstīgi 69. pantam iesniegt apliecības, kurā norādīts izpildāmais pienākums, būtiskā satura tulkojumu vai transliterāciju.

3.    Tiesa var prasīt pieteikuma iesniedzējam nodrošināt lēmuma tulkojumu, ja tā nevar turpināt darbu bez šāda tulkojuma.

35. pants

Apliecības un lēmuma izsniegšana

1.    Ja tiek prasīta citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpilde, apliecību, kas izdota saskaņā ar 53. pantu, pirms pirmā izpildes pasākuma izsniedz personai, pret kuru prasīta izpilde. Apliecībai pievieno lēmumu, ja minētajai personai tas vēl nav izsniegts.

2.    Ja persona, pret kuru prasīta izpilde, pastāvīgi dzīvo dalībvalstī, kas nav izcelsmes dalībvalsts, šī persona var lūgt lēmuma tulkojumu, lai apstrīdētu lēmuma izpildi, ja lēmums nav uzrakstīts vai arī tam nav pievienots tulkojums kādā no šādām valodām:

a)    valodā, ko persona saprot; vai

b)    tās dalībvalsts oficiālajā valodā, kurā persona pastāvīgi dzīvo, vai, ja minētajā dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas – tās vietas oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, kurā persona pastāvīgi dzīvo.

Ja tiek lūgts lēmuma tulkojums saskaņā ar šā punkta pirmo daļu, nedrīkst veikt nekādus izpildes pasākumus, izņemot aizsardzības pasākumus, kamēr personai, pret kuru prasīta izpilde, nav nodrošināts minētais tulkojums.

Šo punktu nepiemēro, ja personai, pret kuru prasīta izpilde, jau ir izsniegts lēmums vienā no pirmajā daļā minētajām valodām.

3.    Šo pantu nepiemēro attiecībā uz pagaidu pasākumu, tai skaitā aizsardzības pasākumu, izpildi.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

36. pants

 Izpildes procesa apturēšana 

 1.    Neskarot 40. pantu, izpildes dalībvalsts tiesa pēc pieteikuma saņemšanas no personas, pret kuru prasīta izpilde, aptur izpildes procesu,  ð ja attiecīgā lēmuma izpildāmība ir apturēta izcelsmes dalībvalstī. ï

ò jauns

2.    Pēc pieteikuma saņemšanas no personas, pret kuru prasīta izpilde, dalībvalsts tiesa var apturēt izpildes procesu, ja pagaidu apstākļu dēļ, piemēram, bērna nopietnas slimības dēļ, izpilde nopietni apdraudētu bērna intereses. Izpildi atsāk, tiklīdz šāds šķērslis beidz pastāvēt.

ê 2201/2003 (pielāgots)

3. IEDAĻA

 atzīšanas un izpildes atteikums 

1. apakšiedaļa

Atzīšanas atteikums 

37.22. pants

Neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu  lēmumiem laulību lietās 

Spriedumu  Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma atsaka lēmuma atzīšanu  par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu neatzīst:

a) ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;  vai 

b) gadījumos, ja tas taisīts  pieņemts  aizmuguriski – ja atbildētājam dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzīgs dokuments nav noteiktā kārtā uzrādīts pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ja vien nav konstatējams, ka atbildētājs ir nepārprotami piekritis spriedumam  lēmumam  ;  vai 

c) ja tas ir pretrunā spriedumam  lēmumam  , kas taisīts  pieņemts  lietā starp šīm pašām personām dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana; vai

d) ja tas ir pretrunā agrākam spriedumam  lēmumam  , kas taisīts  pieņemts  lietā ar šīm pašām personām citā dalībvalstī vai trešā valstī, ja vien agrākais spriedums  lēmums  atbilst tā atzīšanas nosacījumiem dalībvalstī, kurā tiek prasīta atzīšana.

38.23. pants

Neatzīšanas pamats attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar  lēmumiem lietās par  vecāku atbildību

 1.    Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma lēmuma atzīšanu,  Sprieduma kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst  atsaka  :

a) ja šāda atzīšana, ņemot vērā bērna intereses, ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;  vai 

b) ja tas, izņemot steidzamus gadījumus, ir taisīts, nesniedzot bērnam iespēju tikt uzklausītam, pārkāpjot procesa pamatprincipus dalībvalstī, kurā lūgta atzīšana;

cb) gadījumos, kad tas taisīts  pieņemts  aizmuguriski – ja prombūtnē esošajai personai dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nav noteiktā kārtā uzrādīts pietiekami laicīgi, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību, ja vien nav konstatējams, ka šī persona ir nepārprotami piekritusi spriedumam  lēmumam  ;  vai 

dc) pēc ikvienas personas lūguma, kas uzstāj, ka ar spriedumu  lēmumu  tiek pārkāpta tās vecāku atbildība un tas taisīts  pieņemts , nedodot šai personai iespēju tikt uzklausītai;  vai 

ed) ja tas ir pretrunā agrākam spriedumam  vēlākam lēmumam  par vecāku atbildību, kas taisīts  pieņemts  dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana;  vai 

fe) ja tas ir pretrunā vēlākam spriedumam  lēmumam  par vecāku atbildību, kas taisīts  pieņemts  citā dalībvalstī vai trešā valstī, kurā bērnam ir pastāvīga dzīvesvieta, ja vēlākais spriedums  lēmums  atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana;

vai

g) ja nav ievērota 56. pantā noteiktā procedūra.

 2.    Atteikuma pamatojumus, kas minēti 1. punkta a)–c) apakšpunktā, tomēr nevar izmantot pret lēmumiem par saskarsmes tiesību piešķiršanu un lēmumiem par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 26. panta 4. punkta otro daļu. 

ò jauns

39. pants

Atzīšanas atteikuma procedūra

Procedūras, kas paredzētas 41.–47. pantā un attiecīgā gadījumā 4. un 6. iedaļā un VI nodaļā, attiecīgi piemēro pieteikumam par atzīšanas atteikumu.

2. a p a k š i e d a ļ a

I z p i l d e s a t t e i k u m s

40. pants

Lēmumu izpildes atteikuma pamatojumi lietās par vecāku atbildību

1.    Lēmuma izpildi atsaka pēc tās personas pieteikuma, pret kuru prasīta izpilde, ja tiek konstatēts, ka pastāv kāds no 38. panta 1. punktā minētajiem neatzīšanas pamatojumiem.

Neatzīšanas pamatojumus, kas minēti 38. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā, tomēr nevar izmantot pret lēmumiem par saskarsmes tiesību piešķiršanu un lēmumiem par bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar 26. panta 4. punkta otro daļu.

2.    Lēmuma izpildi var atteikt pēc tās personas pieteikuma, pret kuru prasīta izpilde, ja apstākļu maiņas rezultātā, kas notikusi pēc tam, kad lēmums ticis pieņemts, izpilde būtu klaji pretrunā izpildes dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai kāda no turpmāk minēto iemeslu dēļ:

a)    pietiekama vecuma un brieduma bērns tagad izsaka iebildumus tādā mērā, ka izpilde būtu klaji pretrunā bērna interesēm;

b)    kopš lēmuma pieņemšanas citi apstākļi mainījušies tādā mērā, ka izpilde būtu klaji pretrunā bērna interesēm.

3.    Gadījumos, kas minēti 2. punkta a) apakšpunktā, pirms atteikt izpildi, izpildes dalībvalsts kompetentās iestādes veic vajadzīgos pasākumus, lai panāktu bērna sadarbību un nodrošinātu izpildi, ievērojot bērna intereses.

4.    Nevar izmantot izpildes atteikuma pamatojumus, kas nav izklāstīti šajā regulā.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

41.29. pants

Vietējo tiesu piekritība

1. Pieteikumu par izpildes pasludināšanu ð izpildes atteikumu ï iesniedz tiesā, kas parādās sarakstā,  kura ir kompetenta izpildes jautājumos saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem un  kuru saskaņā ar 68. 81. pantu katra dalībvalsts paziņojusi Komisijai.

2. Vietējo piekritību nosaka pēc tās personas pastāvīgās dzīvesvietas, pret kuru prasīta izpilde, vai arī pēc tāda bērna pastāvīgās dzīvesvietas, uz kuru attiecas piemērošana.

Ja neviena no pirmajā apakšpunktā minētajām vietām neatrodas izpildes dalībvalstī, vietējo tiesu piekritību nosaka pēc izpildes vietas.

ò jauns

42. pants

Izpildes atteikuma procedūra

1.    Izpildes atteikuma procedūru, ciktāl uz to neattiecas šī regula, reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti.

2.    Prasītājs iesniedz tiesai lēmuma kopiju un vajadzības gadījumā saskaņā ar 69. pantu pieņemtā lēmuma tulkojumu vai transliterāciju.

Tiesa var neprasīt iesniegt pirmajā daļā minētos dokumentus, ja tie jau ir tās rīcībā vai tā uzskata par nepamatotu prasīt prasītājam tos sniegt.

Ja tiesa uzskata par nepamatotu prasīt prasītājam tos sniegt, tā var prasīt otrai pusei sniegt minētos dokumentus.

3.    Pusei, kas prasa citā dalībvalstī pieņemta lēmuma izpildi, netiek prasīta pasta adrese izpildes dalībvalstī.

Tāpat minētajai pusei prasa iecelt pilnvarotu pārstāvi izpildes dalībvalstī tikai tad, ja šāda pārstāvja iecelšana ir obligāta prasība neatkarīgi no pušu valstspiederības vai domicila.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

43.31. pants

Tiesas lēmums

1. Tiesa, kurā iesniegts pieteikums, sagatavo lēmumu ð par izpildes atteikumu ï nekavējoties. Šajā tiesvedības posmā personai, pret kuru lūgta izpilde, un bērnam nav tiesību ne uz kādiem iesniegumiem attiecībā uz pieteikumu.

2. Pieteikumu var noraidīt tikai dēļ kāda no 22., 23. un 24. pantā noteiktajiem iemesliem.

3. Nekādos apstākļos spriedums nav pārskatāms pēc būtības.

32. pants

Lēmuma paziņošana

Attiecīgā tiesas amatpersona nekavējoties paziņo pieteikuma iesniedzējam kāds lēmums pieņemts attiecībā uz pieteikumu, saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktos noteikto procedūru.

44.33. pants

Lēmuma pārsūdzēšana

1. Jebkura puse var pārsūdzēt lēmumu par izpildes pasludināšanas pieteikumu ð izpildes atteikuma pieteikumu ï .

2. Pārsūdzību iesniedz tiesā, kas ir sarakstā,  kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta izskatīt 40. pantā minēto lēmumu pārsūdzības un  kuru katra dalībvalsts paziņojusi Komisijai saskaņā ar 68. 81. pantu.

3. Pārsūdzību izskata saskaņā ar procedūras noteikumiem strīdu gadījumos.

4. Ja pārsūdzību iesniedz pieteikuma par izpildes pasludināšanu iesniedzējs, pusi, attiecībā uz kuru ir prasīta izpilde, izsauc uz apelācijas instanci. Ja šī persona neierodas, piemēro 18. panta noteikumus.

5. Pārsūdzība par izpildes pasludināšanu ir jāiesniedz mēneša laikā pēc tam, kad sniegts paziņojums. Ja tās puses pastāvīgā dzīvesvieta, attiecībā uz kuru prasa izpildi, ir dalībvalstī, kurā netika pasludināta izpilde, pārsūdzības termiņš ir divi mēneši, un tas sākas dokumentu izsniegšanas dienā vai nu viņam pašam vai viņa dzīvesvietā. Termiņu nedrīkst pagarināt attāluma dēļ.

45.34. pants

Apelācijas tiesas un pārsūdzības līdzekļi  Turpmāka pārsūdzība un kompetentās tiesas 

Apelācijas tiesas spriedumu  Par pārsūdzību pieņemtu lēmumu  var apstrīdēt tikai ð tādās tiesās ï saskaņā ar tiesas procesosiem, kas minēti sarakstā, kuru  kuras   katra dalībvalsts paziņojusi Komisijai saskaņā ar 8168. pantu.

46.35. pants

Tiesvedības apturēšana

1. Tiesa,  kurā ir iesniegts izpildes atteikuma pieteikums vai  kurā pārsūdzība iesniegta saskaņā ar 33. 44. vai 34. 45. pantu, pēc tās puses pieteikuma, pret kuru tiek prasīta izpilde, aptur tiesvedību  šādu iemeslu dēļ: 

ja a) spriedums  lēmums  ir pārsūdzēts parastajā kārtībā izcelsmes dalībvalstī; 

vai ja b) vēl nav beidzies tā pārsūdzības termiņš.;

ò jauns

c) attiecībā uz lēmumu par vecāku atbildību tiesvedība par lēmuma grozīšanu vai jaunu lēmumu par to pašu lietu jau notiek dalībvalstī, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība izskatīt lietu pēc būtības.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

Otrajā gadījumā  Ja  tiesa  b) apakšpunktā minētā iemesla dēļ aptur tiesvedību, tā  var noteikt termiņu pārsūdzības iesniegšanai.

2. Ja spriedums lēmums ir taisīts  pieņemts  Īrijā, ð Kiprā ï vai Apvienotajā Karalistē, jebkurš izcelsmes dalībvalstī pieejamais pārsūdzības veids 1. punkta a) apakšpunkta vajadzībām uzskatāms par parastu pārsūdzību.

ê 2201/2003 (pielāgots)

47. 36. pants

Izpildīšana pa daļām

1. Ja spriedums taisīts  lēmums pieņemts  par vairākiem prasījumiem un nav iespējams dažiem prasījumiem izpilde  ir atteikta,  noteikt attiecībā uz visiem, tiesa nosaka izpilde attiecībā uz vienu vai vairākiem prasījumiem.  tomēr ir iespējama attiecībā uz tām lēmuma daļām, uz kurām neattiecas atteikums.  

2. Pieteikuma iesniedzējs var lūgt nolēmuma izpildi pa daļām.

4. 3. iedaļa

 Kopīgie   noteikumi 1. un 2. iedaļai

ò jauns

48. pants

Pagaidu pasākumi, tai skaitā aizsardzības pasākumi

Šīs nodaļas noteikumi, kas piemērojami lēmumiem, attiecas uz pagaidu pasākumiem, tai skaitā aizsardzības pasākumiem, kurus norīkojusi iestāde, kam ir piekritība saskaņā ar II nodaļu.

Tomēr tos nevajadzētu piemērot pagaidu pasākumiem, tai skaitā aizsardzības pasākumiem, kurus iestāde norīkojusi, neuzaicinot ierasties atbildētāju.

49. pants

Saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju pieņemtie atpakaļatdošanas lēmumi

Šīs nodaļas noteikumus attiecībā uz lēmumiem par vecāku atbildību, izņemot 35. pantu un 38. panta 2. punktu, attiecīgi piemēro lēmumiem, kas pieņemti dalībvalstī un kas norīko bērna atpakaļatdošanu uz citu dalībvalsti saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, un kas izpildāmi citā dalībvalstī, kura nav dalībvalsts, kurā tie pieņemti.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

50. 24. pants

Aizliegums apstrīdēt izcelsmes tiesas  iestādes  piekritību

Izcelsmes dalībvalsts tiesas  iestādes  piekritību nedrīkst apstrīdēt. Atsauce uz sabiedrisko kārtību, kas minēta 22. 37. panta a) apakšpunktā un 23. 38. panta a) apakšpunktā, nav attiecināma uz noteikumiem par piekritību, kas izklāstīti 3. līdz 14. pantā.

51. 25. pants

Piemērojamo tiesību atšķirības

Sprieduma  Lēmuma laulības lietās  atzīšanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir lūgta šāda atzīšana, tādu pašu faktu dēļ nepieļauj laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu.

52. 26. pants

Aizliegums pārskatīt pēc būtības

Nekādos apstākļos spriedums  citā dalībvalstī pieņemts lēmums  nav pārskatāms pēc būtības.

38. pants

Dokumentu trūkums

1. Ja 37. panta 1. punkta b) apakšpunktā vai 2. punktā noteiktie dokumenti nav uzrādīti, tad tiesa var noteikt laiku to uzrādīšanai, pieņemt līdzvērtīgus dokumentus vai nepieprasīt šos dokumentus, uzskatot, ka ir pietiekami informēta.

2. Pēc tiesas pieprasījuma ir jāiesniedz dokumentu tulkojumi. Tulkojums jāapliecina personai, kas tam kvalificēta kādā no dalībvalstīm.

53.39. pants

Apliecība spriedumiem  lēmumiem  laulības lietās un apliecība spriedumiem  lēmumiem lietās  par vecāku atbildību

1. Izcelsmes dalībvalsts kompetentā tiesa vai iIestāde,  kura pieņēmusi lēmumu laulības lietās,  pēc jebkuras ieinteresētās personas pieprasījuma izsniedz apliecību, izmantojot I pielikumā (spriedumi laulību lietās) vai II pielikumā (nolēmumi par vecāku atbildību) doto veidlapas paraugu.

 2.    Tiesnesis, kurš pieņēmis lēmumu lietā par vecāku atbildību, izsniedz apliecību, izmantojot I pielikumā doto veidlapas paraugu. Ja šāds lēmums ir saistīts ar pārrobežu situāciju lēmuma pieņemšanas laikā, tiesnesis apliecību izsniedz ex officio, kad lēmums kļūst izpildāms, arī tad, ja tas izpildāms tikai provizoriski. Ja situācija tikai vēlāk iegūst pārrobežu raksturu, apliecību izsniedz pēc jebkuras puses lūguma. 

4. IEDAĻA

Ar saskarsmes tiesībām saistītu spriedumu un to spriedumu izpilde, kuros noteikta bērna atpakaļatdošana

40. pants

Darbības joma

1. Šī iedaļa attiecas uz:

a) saskarsmes tiesībām;

un

b) bērna atpakaļatdošanu, kas noteikta spriedumā, kurš taisīts atbilstoši 11. panta 8. punktam.

2. Šīs iedaļas noteikumi neliedz personai, kurai ir vecāku atbildība, prasīt sprieduma atzīšanu un izpildi atbilstīgi šīs nodaļas 1. un 2. iedaļas noteikumiem.

41. pants

Saskarsmes tiesības

1. Saskarsmes tiesības, kas minētas 40. panta 1. punkta a) apakšpunktā un kas piešķirtas ar izpildāmo spriedumu, kurš taisīts kādā dalībvalstī, atzīst un realizē citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas pretoties sprieduma atzīšanai, ja spriedums ir apstiprināts izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 2. punktu.

Pat ja valsts tiesību akti neparedz tā sprieduma izpildi pēc likuma, kas piešķir saskarsmes tiesības, tiesa, kas pasludinājusi spriedumu, var pasludināt, ka spriedums ir izpildāms neatkarīgi no jebkādām pārsūdzībām.

 3. Apliecību aizpilda valodā, kādā pieņemts lēmums . ð Attiecīgā gadījumā tajā iekļauj būtisko informāciju par atgūstamajām tiesvedības izmaksām un procentu aprēķinu. ï

24. Izcelsmes tiesas  dalībvalsts  tiesnesis  vai iestāde  izsniedz 1. un 2. punktā minēto apliecību ,  minētās apliecības  izmantojot III pielikuma (apliecība par saskarsmes tiesībām) veidlapas paraugu, tikai tad, ja:

 a)visām ieinteresētajām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām; un 

ab) spriedums  lēmums  tika taisīts  pieņemts  aizmuguriski;:

i) ja dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments prombūtnē esošajai personai ir uzrādīts pietiekami laicīgi un attiecīgā kārtā, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību, vai ja, neraugoties uz to, ka šai personai ir uzrādīts attiecīgais dokuments,; vai

ii)  ir noskaidrots, ka prombūtnē esošā persona nepārprotami piekritusi lēmumam, pat ja šai  pPersonai ir uzrādīts attiecīgais dokuments, bet tas izdarīts pretrunā ar šiem nosacījumiem, taču, neraugoties uz to, ir noskaidrots, ka minētā persona ir nepārprotami piekritusi lēmumam  kuri minēti i) daļā. 

b) visām ieinteresētajām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām;

un

c)  5.    Neskarot 4. punktu, tiesnesis, kurš pieņēmis lēmumu lietā par vecāku atbildību, izsniedz 2. punktā minēto apliecību tikai tad, ja arī   bērnam tika sniegta ð patiesa un reāla iespēja ï  paust savu viedokli saskaņā ar 20. pantu.  ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par lietderīgu, ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi;

Apliecību aizpilda valodā, kādā taisīts spriedums.

3. Ja saskarsmes tiesības ir saistītas ar pārrobežu situāciju sprieduma pieņemšanas laikā, apliecību izsniedz ex officio, kad spriedums kļūst izpildāms, arī tad, ja tas ir tikai provizoriski izpildāms. Ja situācija vēlāk iegūst pārrobežu raksturu, apliecību izsniedz pēc jebkuras puses lūguma.

42. pants

Bērna atpakaļatdošana

1. Bērna atpakaļatdošanu, kas minēta 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā, un ko paredz ar izpildāmo spriedumu, kurš taisīts kādā dalībvalstī, atzīst un realizē citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas pretoties sprieduma atzīšanai, ja spriedums ir apstiprināts izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 2. punktu.

Pat ja valsts tiesību akti neparedz tā sprieduma izpildi pēc likuma, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, kura minēta 11. panta 8. punkta b) apakšpunktā, tiesa, kas pasludinājusi spriedumu, var pasludināt spriedumu par izpildāmu neatkarīgi no jebkādas pārsūdzības.

26. Neskarot 4. un 5. punktu,  Izcelsmes tiesas tiesnesis, kas pieņēmis 40. 26. panta 1. 4. punkta b) apakšpunktā otrajā daļā minēto spriedumu  lēmumu jautājumā par aizgādību , izsniedz 1. 2. punktā minēto apliecību tikai tad, ja:

a) bērnam tika sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par lietderīgu, ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi;

b) visām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām; un

c) tiesa  minētais tiesnesis,  pasludinot savu spriedumu  pieņemot lēmumu,  ir ņēmusi ņēmis vērā iemeslus un pierādījumus, kādi ir par pamatu rīkojumam, kas izdots  iepriekšējam lēmumam, kas pieņemts citā dalībvalstī  atbilstoši 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantam.

Ja tiesa vai kāda cita iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā  viņa  atgriešanas pastāvīgās dzīvesvietas valstī  dalībvalstī  , apliecībā ietver informāciju par šādiem pasākumiem.

Izcelsmes tiesnesis pēc savas ierosmes izsniedz minēto apliecību, izmantojot veidlapas paraugu, kas dots IV pielikumā (apliecība par bērna (bērnu) atpakaļatdošanu).

Apliecību aizpilda valodā, kādā taisīts spriedums.

44. pants

Apliecības juridiskais spēks

7. Apliecība ir spēkā tikai sprieduma  lēmuma  izpildes robežās.

54.43. pants

Apliecības koriģēšana  un atsaukšana 

ò jauns

1.     Pēc pieteikuma saņemšanas izcelsmes iestāde koriģē apliecību, ja būtiskas kļūdas dēļ ir neatbilstība starp lēmumu un apliecību.

2.    Pēc pieteikuma saņemšanas izcelsmes iestāde atsauc apliecību, ja skaidri redzams, ka tā izsniegta nepamatoti, neievērojot šajā regulā noteiktās prasības.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

13. Izcelsmes dalībvalsts tiesību aktius ir piemērojami jebkādai  piemēro  apliecības koriģēšanasi ð un atsaukšanas ï  procedūrai  .

24. Pārsūdzību nevar iesniegt par apliecības izsniegšanu, kas veikta, ievērojot 41. panta 1. punktu vai 42. panta 1. punktu.

5. IEDAĻA

Publiskie akti un nolīgumi

55.46. pants

 Publiskie akti un nolīgumi 

Dokumentus, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti kā publiskie akti un kas ir izpildāmi vienā dalībvalstī, un arī nolīgumus starp pusēm, kas ir izpildāmi dalībvalstī, kurā tie tikuši noslēgti, atzīst un pasludina to izpildi ð izpilda ï ar tādiem pašiem nosacījumiem kā spriedumus  lēmumus  .

ò jauns

56. pants

Apliecība

1.    Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde pēc jebkuras ieinteresētās personas pieprasījuma izsniedz apliecību, izmantojot veidlapas paraugu III pielikumā.

Apliecībā iekļauj izpildāmo pienākumu kopsavilkumu, kas dokumentēts publiskajā aktā vai pušu nolīgumā.

2.    Apliecību aizpilda valodā, kādā izstrādāts publiskais akts vai nolīgums.

3.    Apliecības koriģēšanai vai atsaukšanai attiecīgi piemēro 54. pantu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

6. IEDAĻA

Citi noteikumi

47. pants

Izpildes procedūra

1. Izpildes procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti.

2. Jebkuru spriedumu, ko pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa un kas pasludināts par izpildāmu saskaņā ar 2. iedaļu vai kas apstiprināts atbilstoši 41. panta 1. punktam vai 42. panta 1. punktam, izpilda izpildes dalībvalstī tādos pašos apstākļos, kādi būtu, ja to pieņemtu šajā dalībvalstī.

Spriedumu, kas ir apstiprināts saskaņā ar 41. panta 1. punktu vai 42. panta 1. punktu, nevar izpildīt, ja tas ir pretrunā ar sekojošu izpildāmu spriedumu.

57.49. pants

Izmaksas

Šīs nodaļas noteikumi, izņemot 4. iedaļu, attiecas arī uz tiesas izmaksu un izdevumu apmēra noteikšanu saskaņā ar šo regulu un jebkura rīkojuma izpildi attiecībā uz šādām izmaksām un izdevumiem.

58.50. pants

Juridiskā palīdzība

Pieteikuma iesniedzējs, kurš izcelsmes dalībvalstī ir saņēmis pilnīgu vai daļēju juridisko palīdzību vai atbrīvojumu no izdevumu segšanas, ir tiesīgs 21. 27. panta 3. punktā, 28., 41., 42. un 48. pantā ð 32., 39. un 42. pantā ï paredzētajās procedūrās saņemt visplašāko juridisko palīdzību vai visplašāko atbrīvojumu no izmaksām un izdevumiem, kādu paredz tās izpildes dalībvalsts tiesību akti.

59.51. pants

Nodrošinājums, galvojums vai depozīts

No personas, kura vienā dalībvalstī lūdz citā valstī taisīta nolēmuma  pieņemta lēmuma  izpildīšanu, nedrīkst prasīt nodrošinājumu, galvojumu vai depozītu, neatkarīgi no tā, kā tas nosaukts, pamatojoties uz to, ka:

a)  persona ir ārvalstnieks vai tai nav domicila vai  tās pastāvīgā dzīvesvieta nav  izpildes  dalībvalstī., kurā lūdz sprieduma izpildi; vai

b) šī persona ir ārvalstnieks vai, ja sprieduma izpildi lūdz Apvienotajā Karalistē vai Īrijā, tās domicils nav nevienā no šīm dalībvalstīm.

V IV nodaļa

SADARBĪBA STARP CENTRĀLAJĀM IESTĀDĒM LIETĀS PAR VECĀKU ATBILDĪBU

60.53. pants

Statusa piešķiršana

Katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas centrālās iestādes, lai  lietās par vecāku atbildību  palīdzētu šīs regulas piemērošanā, un nosaka katras ģeogrāfisko vai funkcionālo piekritību;. Ja dalībvalsts ir izraudzījusies vairāk nekā vienu centrālo iestādi, saziņa parasti notiek tieši ar attiecīgo centrālo iestādi, kurai ir piekritība. Ja saziņa notiek ar centrālo iestādi, kurai nav piekritības, šī iestāde ir atbildīga par to, lai paziņojums tiktu pārsūtīts uz centrālo iestādi, kurai ir piekritība, un lai sūtītājs tiktu atbilstīgi informēts.

ò jauns

61. pants

Resursi

Dalībvalstis nodrošina, lai centrālo iestāžu rīcībā būtu pienācīgi finanšu resursi un cilvēkresursi, lai tās varētu pildīt pienākumus, kuri tām uzticēti saskaņā ar šo regulu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

62.54. pants

 Centrālo iestāžu vispārējie uzdevumi  Vispārējās funkcijas

Centrālā iestāde dara zināmu informāciju par valsts tiesību aktiem un procedūrām un veic  atbilstošus  pasākumus, lai pilnveidotu šīs regulas piemērošanu un stiprinātu savu sadarbību. Šim nolūkam izmanto Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklsu civillietās un komerclietās, kurš izveidots ar Lēmumu Nr. 2001/470/EK.

63.55. pants

Sadarbība  īpašos  gadījumos, kas īpaši skar  attiecas uz vecāku  atbildību

1. Centrālās iestādes pēc lūguma no citas dalībvalsts centrālās iestādes vai iestādes no personas, kam ir vecāku atbildība, sadarbojas īpašos gadījumos, lai sasniegtu šīs regulas mērķus. Šim nolūkam tās tieši vai ar valsts institūcijas  iestādes  vai citas struktūras starpniecību saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem veic visus attiecīgos pasākumus saistībā ar personas datu aizsardzības jautājumiem, lai:

ò jauns

 a)pēc citas dalībvalsts centrālās iestādes lūguma sniegtu palīdzību bērna atrašanās vietas noteikšanā, ja ir ziņas, ka bērns varētu atrasties tās dalībvalsts teritorijā, kurai izteikts lūgums, un atrašanās vietas noteikšana ir nepieciešama, lai izpildītu lūgumu saskaņā ar šo regulu;

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

ab) savāktu un apmainītos ar informāciju ð saskaņā ar 64. pantu ï:;

i) par situāciju, kādā ir bērns;

ii) par notiekošajām procedūrām; vai

iii) par lēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz bērnu;

bc) sniegtu informāciju un palīdzību personām, kam ir vecāku atbildība, un kas prasa savā teritorijā pieņemtu lēmumu atzīšanu un izpildi, jo īpaši attiecībā uz lēmumiem par saskarsmes tiesībām un bērna atpakaļatdošanu;

ed) sekmētu saziņu starp  iestādēm  tiesām, jo īpaši, 11. panta 6. un 7. punkta un 15. 14. panta, ð 25. panta 1. punkta a) apakšpunkta, ï 26. panta 2. punkta un 4. punkta otrās daļas piemērošanas nolūkā;

de) sniegtu informāciju un palīdzību, kas vajadzīga tiesām  iestādēm  , lai piemērotu 56. 65. pantu; un

ef) ar starpniecību vai citiem līdzekļiem sekmētu vienošanos personu starpā, kurām ir vecāku atbildība, un tālab veicinātu pārrobežu sadarbību;.  un 

ò jauns

 g)    ja tās uzsāk vai veicina tiesvedības uzsākšanu par bērnu atpakaļatdošanu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, nodrošinātu, ka dokumentācija, kas tiek gatavota saistībā ar šo tiesvedību, izņemot gadījumus, kad ārkārtas apstākļu dēļ tas nav iespējams, ir sagatavota sešu nedēļu laikā.

2.    Lūgumus saskaņā ar 1. punkta c) un f) apakšpunktu var iesniegt arī personas, kam ir vecāku atbildība.

3.    Centrālās iestādes savā valstī attiecīgā gadījumā nosūta 63. un 64. pantā minēto informāciju kompetentajām iestādēm, tostarp iestādēm, kuru kompetencē ir dokumentu izsniegšana un lēmuma izpilde.

Iestāde, kurai informācija nosūtīta saskaņā ar 63. pantu, to var izmantot tikai šīs regulas nolūkiem.

4.    Paziņošana datu subjektam par pilnīgas vai daļējas informācijas nosūtīšanu notiek saskaņā ar valsts, kurai izteikts lūgums, tiesību aktiem.

Ja pastāv risks, ka paziņošana var kaitēt tāda lūguma efektīvai izpildei, kas iesniegts saskaņā ar šo regulu un par kuru ir nosūtīta informācija, šādu paziņošanu var atlikt līdz laikam, kad lūgums ir izpildīts.

64. pants

Sadarbība informācijas vākšanā un apmaiņā

1.    Pēc pamatota lūguma, ko iesniegusi tādas dalībvalsts centrālā iestāde vai cita iestāde, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, bērna pastāvīgās dzīvesvietas un atrašanās dalībvalsts centrālā iestāde var tieši vai ar iestāžu vai citu struktūru starpniecību:

 a)    sniegt ziņojumu:

   i)    par bērna situāciju;

   ii)    par notiekošajām procedūrām attiecībā uz bērnu; vai

   iii)    par lēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz bērnu;

b)    lūgt savas dalībvalsts kompetento iestādi apsvērt vajadzību veikt pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai.

2.    Ja tiek apsvērts lēmums lietā par vecāku atbildību, dalībvalsts kompetentā iestāde, ja bērna situācija to prasa, var lūgt citas dalībvalsts iestādi, kuras rīcībā ir informācija, kas attiecas uz bērna aizsardzību, paziņot šo informāciju.

3.    Dalībvalsts kompetentā iestāde var lūgt citas dalībvalsts iestādēm palīdzību, lai īstenotu lēmumus lietās par vecāku atbildību, kuri pieņemti saskaņā ar šo regulu, īpaši, lai nodrošinātu saskarsmes tiesību efektīvu īstenošanu, kā arī tiesības saglabāt regulārus tiešus kontaktus.

4.    Lūgumiem, kas minēti 1.–3. punktā, un pavaddokumentiem pievieno tulkojumu dalībvalsts, kurai izteikts lūgums, oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām vai jebkurā citā šīs dalībvalsts, kurai izteikts lūgums, valodā, kuru šī dalībvalsts skaidri pieņem. Dalībvalstis šādu pieņemšanu paziņo Komisijai saskaņā ar 81. pantu.

5.    Tādas dalībvalsts iestādes, kurā nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta, pēc personas lūguma, kas pastāvīgi dzīvo šajā valstī un cenšas iegūt vai saglabāt saskarsmes tiesības ar bērnu vai pēc citas dalībvalsts centrālās iestādes lūguma, vāc informāciju vai pierādījumus, kā arī izdara atzinumu par šīs personas piemērotību izmantot saskarsmes tiesības un par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem saskarsmes tiesības būtu jāizmanto.

6.    Izņemot gadījumus, kad ārkārtas apstākļu dēļ tas nav iespējams, lūgto informāciju ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc lūguma saņemšanas nosūta centrālajai iestādei vai dalībvalsts, kura izsaka lūgumu, kompetentajai iestādei.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

65.56. pants

Bērna novietošana Ö ievietošana Õ citā dalībvalstī

1. Ja tiesa  iestāde  , kurai ir piekritība saskaņā ar 8. līdz 15. pantu  šo regulu  , apsver bērna ievietošanu aprūpes iestādē vai audžuģimenē un ja šādai ievietošanai jānotiek citā dalībvalstī, pirmkārt, tā ð saņem ï  šīs citas dalībvalsts  ð kompetentās iestādes piekrišanu ï apspriežas ar centrālo iestādi vai citu iestādi, kurai ir piekritība šajā citā valstī, ja publiskās institūcijas iesaistīšanās šajā dalībvalstī ir vajadzīga vietējiem bērnu ievietošanas gadījumiem. ð Šajā sakarā tā ar savas dalībvalsts centrālās iestādes starpniecību pārsūta centrālajai iestādei dalībvalstī, kurā bērns ievietojams, lūgumu sniegt piekrišanu, lūgums ietver ziņojumu par bērnu un ierosinātās ievietošanas vai aprūpes sniegšanas iemeslus. ï

ò jauns

2.    Lūgumam un pavaddokumentiem, kas minēti 1. un 3. punktā, pievieno tulkojumu dalībvalsts, kurai izteikts lūgums, oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām vai jebkurā citā šīs dalībvalsts, kurai izteikts lūgums, valodā, kuru šī dalībvalsts skaidri pieņem. Dalībvalstis šādu pieņemšanu paziņo Komisijai saskaņā ar 81. pantu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

23. Spriedumu  Lēmumu  par 1. punktā minēto ievietošanu var pieņemt prasītājā valstī  dalībvalstī  tikai tad, ja tās valsts  dalībvalsts  centrālā iestāde, kurai izteikts lūgums, ir piekritusi ievietošanai.

ò jauns

4.    Izņemot gadījumus, kad ārkārtas apstākļu dēļ tas nav iespējams, centrālā iestāde, kurai izteikts lūgums, ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc lūguma saņemšanas pārsūta lēmumu, ar ko piešķir vai atsaka piekrišanu, centrālajai iestādei, kura izsaka lūgumu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

35. Šā panta 1. un 2. punktā minētās apspriešanās un Ppiekrišanas  saņemšanas  procedūruas reglamentē tās  dalībvalsts  valsts tiesību akti, kurai izteikts lūgums.

4. Ja centrālajai iestādei, kurai saskaņā ar 8. līdz 15. pantu ir piekritība, nolemj ievietot bērnu audžuģimenē un ja šādai ievietošanai jānotiek citā dalībvalstī, un ja šajā valstī nav nepieciešama publiskās institūcijas iesaistīšanās vietējos bērna ievietošanas gadījumos, tā informē par to centrālo iestādi vai citu iestādi, kurai ir piekritība minētajā valstī.

66.57. pants

Darba metode

1. Jebkura persona, kurai ir vecāku atbildība, var iesniegt 55. pantā minēto palīdzības lūgumu  Pieteikuma iesniedzējs  ð palīdzības lūgumu var iesniegt ï savas pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts centrālajā iestādē vai tās dalībvalsts centrālajā iestādē, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta vai kurā atrodas bērns. Lūgumā ietver visu pieejamo informāciju, kas ir vajadzīga tā izpildei  realizēšanai  . Ja palīdzības lūgums attiecas uz tā sprieduma  lēmuma  ð vai publiskā akta ï par vecāku atbildību atzīšanu vai izpildi, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, persona, kam ir vecāku atbildība, ð pieteikuma iesniedzējs ï pievieno attiecīgās apliecības, kas paredzētas 39. pantā, 41. panta 1. punktā vai 42. panta 1. punktā 53. ð vai 56. pantā ï .

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmu Kopienas  Savienības  iestāžu oficiālo valodu vai valodas, kuras nav to oficiālās valodas, un kurās saziņa ar centrālajām iestādēm var tikt pieņemta.

3. Palīdzība, ko atbilstoši 55. pantam  šai regulai  sniedz centrālās iestādes, ir bezmaksas.

4. Katra centrālā iestāde sedz savas izmaksas.

67.58. pants

Sanāksmes

1. Lai sekmētu šīs regulas piemērošanu, centrālās iestādes regulāri tiekas.

2.  Centrālo iestāžu  Šīs sanāksmes sasauc  Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros  saskaņā ar Lēmumu Nr. 2001/470/EK, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās.

VI NODAĻA

 vispārīgi noteikumi 

68.52. pants

Legalizācija vai citas līdzīgas formalitātes

Legalizācija vai citas līdzīgas formalitātes nav vajadzīgas attiecībā uz dokumentiem, kas minēti 37., 38. un 45. panta ð 26., ï 28., 34., ð 42., 64. un 65. pantā ï , un attiecībā uz dokumentu par pārstāvja iecelšanu ad litem  tiesvedībā  .

ò jauns

69. pants

Tulkojumi

1.    Neskarot 35. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ja saskaņā ar šo regulu ir nepieciešams tulkojums vai transliterācija, šādu tulkojumu vai transliterāciju veic attiecīgās dalībvalsts oficiālajā valodā vai, ja šajā dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas, tiesvedības oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām tajā vietā, kur atsaucas uz citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu vai iesniedz pieteikumu saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

2.    Apliecību, kas minētas 53. un 56. pantā, būtiskā satura tulkojumus vai transliterācijas var veikt jebkurā citā Savienības iestāžu oficiālajā valodā vai valodās, ko attiecīgā dalībvalsts var pieņemt un ir paziņojusi saskaņā ar 81. pantu.

3.     Izpildes dalībvalsts tiesas var lūgt šāda būtiskā satura tulkojumu:

 a)    lēmumam par saskarsmes tiesību piešķiršanu pievienotās apliecības 13.2. punktam, kas attiecas uz pasākumiem saskarsmes tiesību realizēšanai;

b)    saskaņā ar 26. panta 4. punkta otro daļu pieņemtajam lēmumam par bērna atpakaļatdošanu pievienotās apliecības 15. punktam, kas attiecas uz pasākumiem, kuri pieņemti, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc viņa atpakaļatdošanas uz pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsti;

c)    jebkuram citam lēmumam lietā par vecāku atbildību pievienotās apliecības 17. punktam, kurā norādīts izpildāmais pienākums.

4.    Tulkojumu, kas nepieciešams šīs regulas IV nodaļas nolūkiem, veic persona, kura ir kvalificēta veikt tulkojumus kādā no dalībvalstīm.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

VII NODAĻA

ð deleģētie akti ï

70.69. pants

Grozījumu izdarīšana pielikumos

ð Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 71. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz ï Visus to veidlapu paraugu grozījumiemus, kas ietvertas I, līdz II ð un III ï IV pielikumā, pieņem atbilstoši apspriešanās procedūrai, kas izklāstīta 70. panta 2. punktā.

71.70. pants

Komiteja  Deleģēšanas īstenošana 

1. Komisijai palīdz komiteja (komiteja).

2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 3. un 7. pantu.

3. Komiteja pieņem savu reglamentu.

ò jauns

1.    Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.    Pilnvaras pieņemt 70. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no [šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

3.    Padome jebkurā laikā var atsaukt 70. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai arī vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.    Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.    Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo Padomei.

6.    Saskaņā ar 70. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divu mēnešu laikā no dienas, kad minētais akts paziņots Padomei, Padome nav izteikusi iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām Padome ir informējusi Komisiju par savu lēmumu neizteikt iebildumus. Pēc Padomes iniciatīvas šo periodu pagarina par diviem mēnešiem.

7. Eiropas Parlamentu informē par Komisijas pieņemtajiem deleģētajiem aktiem, jebkādiem iebildumiem, kas izteikti par šiem aktiem, vai par to, ka Padome ir atsaukusi pilnvaru deleģēšanu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

VIII NODAĻA

SAISTĪBA AR CITIEM AKTIEM

72.59. pants

Saistība ar citiem aktiem

1. Ievērojot 60., 63., 64. 73. 74., ð 75., 76., ï 77. un 78. panta un šā panta 2. punkta noteikumus, šī regula dalībvalstīs aizstāj konvencijas, kas pastāv šīs rRegulas  (EK) Nr.2201/2003  spēkā stāšanās brīdī, kuras noslēgtas starp divām vai vairāk dalībvalstīm un attiecas uz jautājumiem, ko reglamentē šī regula.

2. a) Somija un Zviedrija ir tiesīgas deklarēt, ka to savstarpējās attiecībās šīs regulas noteikumu vietā pilnīgi vai daļēji tiek piemērota 1931. gada 6. februāra Dānijas, Islandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas konvencija, kurā ietverti starptautisko privāttiesību noteikumi par laulību, adopciju un aizbildnību, kā arī tās Nobeiguma protokols. Šādas deklarācijas pievieno šai regulai un publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Minētās dalībvalstis jebkurā laikā tās var pilnīgi vai daļēji atsaukt.

b) Ievēro principu nediskriminēt Savienības pilsoņus pēc valsts piederības.

c) Piekritības noteikumiem nākamos nolīgumos, ko noslēgs a) apakšpunktā minētās dalībvalstis jautājumos, kurus reglamentē šī regula, jāsaskan ar šajā regulā noteiktajiem.

d) Spriedumi, kas kādā no Ziemeļvalstīm, kuras nākušas klajā ar a) apakšpunktā paredzēto deklarāciju, pasludināti tiesā, kas ir kāda no II nodaļā minētajām, atzīstami un izpildāmi pārējās dalībvalstīs atbilstīgi III nodaļā noteiktajiem noteikumiem.

3. Dalībvalstis Komisijai nosūta:

a) nolīgumus, kas minēti 2. punkta a) un c) apakšpunktā un šo nolīgumu izpildei pieņemto vienoto tiesību aktu kopijas;

b) paziņojumus par šo nolīgumu vai vienoto tiesību aktu denonsēšanu vai grozīšanu.

73.60. pants

Saistība ar dažām daudzpusējām konvencijām

Dalībvalstu attiecībās šī regula aizstāj turpmāk minētās konvencijas, ciktāl tās skar jautājumus, ko reglamentē šī regula:

a) 1961. gada 5. oktobra Hāgas Konvencija par iestāžu pilnvarām un tiesību aktiem, kas piemērojami attiecībā uz nepilngadīgo aizsardzību;

b) 1967. gada 8. septembra Luksemburgas Konvencija par lēmumu par laulības likumību atzīšanu;

c) 1970. gada 1. jūnija Hāgas Konvencija par laulības šķiršanas un laulāto atšķiršanas atzīšanu;

d) 1980. gada 20. maija Eiropas Konvencija par lēmumu atzīšanu un izpildīšanu bērnu aizgādnības un bērnu aizgādnības atjaunošanas lietās;.

un

e) 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencija par bērna starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem.

ò jauns

74. pants

Saistība ar 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem

Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, saskaņā ar šīs regulas III nodaļu piemēro 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumus.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

75.61. pants

Saistība ar 1996. gada 19. oktobra Hāgas Konvenciju par piekritību, piemērojamām tiesībām, atzīšanu, izpildi un sadarbību sakarā ar vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem

1. Saistībā ar 1996. gada 19. oktobra Hāgas konvenciju par piekritību, piemērojamām tiesībām, atzīšanu, izpildi un sadarbību sakarā ar vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem, šo regulu piemēro:

a) ð ievērojot 2. punktu, ï ja attiecīgā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir kādas dalībvalsts teritorijā;

b) attiecībā uz kādas dalībvalsts tiesā  iestādē  taisīta sprieduma  pieņemta lēmuma  atzīšanu un izpildi citas dalībvalsts teritorijā, pat ja attiecīgā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir tādas trešās valsts teritorijā, kas ir minētās konvencijas līgumslēdzēja puse ð un kurā šo regulu nepiemēro ï .

ò jauns

2.    Neatkarīgi no 1. punkta,

 a)    ja puses ir vienojušās par kādas iestādes piekritību 1996. gada Hāgas konvencijas līgumslēdzējā pusē, kurā šo regulu nepiemēro, piemēro minētās konvencijas 10. pantu;

b)    attiecībā uz piekritības nodošanu starp iestādi dalībvalstī un iestādi 1996. gada Hāgas konvencijas līgumslēdzējā pusē, kurā šo regulu nepiemēro, piemēro minētās konvencijas 8. un 9. pantu;

c)    ja iestāde 1996. gada Hāgas konvencijas līgumslēdzējā pusē, kurā šo regulu nepiemēro, skata lietu, kas attiecas uz vecāku atbildību, laikā, kad dalībvalsts iestādē ir celta prasība, kas attiecas uz to pašu bērnu un kas balstīta uz tā paša pamata, piemēro minētās konvencijas 13. pantu.

3.    Ja, izskatot lietu dalībvalsts iestādē, piemēro 1996. gada Hāgas konvencijas III nodaļu — Piemērojamie tiesību akti, atsauci 15. panta 1. punktā uz minētās konvencijas “II nodaļas noteikumiem” lasa kā atsauci uz “šīs regulas II nodaļas 2. iedaļas noteikumiem”.

ê 2201/2003

ð jauns

76.62. pants

Piemērojamības joma

1. Nolīgumi un konvencijas, kas minētas 59. panta 1. punktā, 60. un 61. 72.–75. pantā, paliek spēkā attiecībā uz jautājumiem, ko nereglamentē šī regula.

2. Konvencijas, kas minētas 60. 73., 74. ð un 75. ï pantā, jo īpaši 1980. gada ð un 1996. gada ï Hāgas kKonvencijas, paliek spēkā atbilstoši 60. 73., 74. ð un 75. ï pantam to dalībvalstu starpā, kuras ir to līgumslēdzējas puses.

77.63. pants

Līgumi ar Svēto Krēslu

1. Šīs regulas piemērošana neskar Svētā Krēsla un Portugāles Starptautisko līgumu (konkordātu), kas parakstīts Vatikānā 1940. gada 7. maijā.

2. Lēmums par laulības atzīšanu par neesošu, kas pieņemts saskaņā ar 1. punktā minēto Līgumu, dalībvalstīs atzīstams saskaņā ar šās regulas III IV nodaļas 1. iedaļā izklāstītajiem nosacījumiem.

3. Šā panta 1. un 2. punktā izklāstītie noteikumi attiecas arī uz šādiem starptautiskajiem līgumiem (konkordātiem) ar Svēto Krēslu:

a) Itālijas un Svētā Krēsla 1929. gada 11. februāra “Concordato lateranense”, kurā grozījumus izdara ar nolīgumu ar papildu protokolu, kurš parakstīts Romā 1984. gada 18. februārī;

b) Svētā Krēsla un Spānijas 1979. gada 3. janvāra Nolīgums par tieslietām;

ê 2116/2004 Art. 1.1

c) Svētā Krēsla un Maltas 1993. gada 3. februāra Nolīgums par baznīcā slēgtu laulību civiltiesiskajām sekām un baznīcas iestāžu un tiesu lēmumiem šādu laulību sakarā, kā arī tā 1995. gada 6. janvāra Otrais papildprotokols.

ê 2116/2004 Art. 1.2

4. Uz lēmumu atzīšanu, kas noteikta 2. punktā, Itālijā, Spānijā vai Maltā var attiecināt tādu pašu kārtību un pārbaudes, kādas piemēro baznīcas tiesu lēmumiem, kas pasludināti saskaņā ar 3. punktā minētajiem starptautiskajiem līgumiem, kas noslēgti ar Svēto Krēslu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

5. Dalībvalstis Komisijai nosūta:

a) šā panta 1. un 3. punktā minēto līgumu kopijas;

b) paziņojumus par minēto līgumu denonsēšanu vai grozīšanu.

IX NODAĻA

PĀREJAS  NOBEIGUMA  NOTEIKUMI

78.64. pants

Pārejas noteikumi  

1. Šīs regulas noteikumus Šo regulu piemēro tikai uzsāktiem tiesas procesiem, dokumentiem  publiskiem aktiem  , kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti kā publiski akti, un nolīgumiem, kas ð apstiprināti vai ï noslēgti starp pusēm  [šī regulas  piemērošanas  diena] vai  pēc piemērošanas dienas saskaņā ar 72. pantu.

ò jauns

2. Regulu (EK) Nr. 2201/2003 turpina piemērot lēmumiem, kas pieņemti uzsāktajā tiesvedībā, oficiāli sastādītiem vai reģistrētiem publiskiem aktiem un nolīgumiem, kuri apstiprināti vai noslēgti pirms [šīs regulas piemērošanas diena] un kas ietilpst minētās regulas darbības jomā.

2. Spriedumus, kas pēc šīs regulas stāšanās spēkā taisīti lietās, kuras uzsāktas pirms minētās dienas, bet pēc dienas, kad stājusies spēkā Regula (EK) Nr. 1347/2000, atzīst un izpilda saskaņā ar šīs regulas III nodaļas noteikumiem, ja piekritības pamatā ir noteikumi, kas saskan ar tiem, kuri noteikti II nodaļā vai Regulā (EK) Nr. 1347/2000, vai konvencijā, kas noslēgta starp izcelsmes dalībvalsti un dalībvalsti, kurā atzīšana vai izpildīšana tiek lūgta, un bijusi spēkā tiesvedības sākšanas brīdī.

3. Spriedumus, kas pirms šīs regulas piemērošanas dienas taisīti lietās, kuras uzsāktas pēc Regulas (EK) Nr. 1347/2000 stāšanās spēkā, atzīst un izpilda saskaņā ar šīs regulas III nodaļas noteikumiem, ja tie attiecas uz laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu vai abu laulāto vecāku atbildību par bērniem laulības lietās.

4. Spriedumi, kas pirms šīs regulas piemērošanas dienas, bet pēc Regulas (EK) Nr. 1347/2000 stāšanās spēkā taisīti lietās, kuras uzsāktas pirms dienas, kad spēkā stājusies Regula (EK) Nr. 1347/2000, atzīst un izpilda saskaņā ar šīs regulas III nodaļas noteikumiem, ja tie attiecas uz laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu vai abu laulāto vecāku atbildību par bērniem laulības lietās un ja piekritības pamatā ir noteikumi, kas saskan ar tiem, kuri paredzēti šīs regulas II nodaļā vai Regulā (EK) Nr. 1347/2000, vai konvencijā, kas noslēgta starp izcelsmes dalībvalsti un dalībvalsti, kurā atzīšana vai izpilde tiek prasīta, un bijusi spēkā tiesvedības sākšanas brīdī.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

VII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

79.65. pants

Pārskatīšana  Uzraudzība un novērtēšana 

Vēlākais 2012. gada 1. janvārī un pēc tam reizi piecos gados ð Līdz [10 gadi no piemērošanas dienas] ï Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs regulas  ex post novērtējumu  piemērošanu,  kas pamatots ar  pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju. Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno grozījumu  tiesību akta  priekšlikumus.

ò jauns

2.    Izmantojot, iespējams, Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās, dalībvalstis vāc un pēc Komisijas lūguma dara tai pieejamu informāciju jo īpaši par:

 a)    tādu lēmumu skaitu laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, kuros piekritība noteikta ar pamatojumiem, kuri izklāstīti šajā regulā;

b)    attiecībā uz izpildes pieteikumiem saskaņā ar 32. pantu tādu lietu skaitu, kurās izpilde nav notikusi sešās nedēļās no brīža, kad tika uzsākts izpildes process;

c)    pieteikumu skaitu par lēmuma atzīšanas atteikumu saskaņā ar 39. pantu un, ja ir iespējams savākt informāciju – lietu skaitu, kurās atteikta atzīšana;

d)    pieteikumu skaitu par lēmuma izpildes atteikumu saskaņā ar 41. pantu un, ja ir iespējams savākt informāciju – lietu skaitu, kurās atteikta izpilde;

e)    pārsūdzību skaitu, kas iesniegtas attiecīgi saskaņā ar 44. un 45. pantu.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

80.66. pants

Dalībvalstis ar divām vai vairāk tiesību sistēmām

Attiecībā uz dalībvalstīm, kur dažādās teritoriālās vienībās attiecībā uz jautājumiem, ko nosaka šī regula, ir spēkā divas vai vairāk tiesību sistēmas vai noteikumu kopumi:

a) visas norādes uz pastāvīgu dzīvesvietu šādā dalībvalstī attiecas uz pastāvīgu dzīvesvietu teritoriālajā vienībā;

b) visas norādes uz valsts piederību, vai “domicilu” Apvienotās Karalistes gadījumā, attiecas uz teritoriālo vienību, kas norādīta attiecīgās valsts  dalībvalsts  tiesību aktos;

c) visas atsauces uz dalībvalsts iestādi attiecas uz šīs valsts  dalībvalsts  attiecīgās teritoriālās vienības iestādi;

d) visas norādes uz tās dalībvalsts noteikumiem, kurā iesniegts pieteikums, attiecas uz tās teritoriālās vienības noteikumiem, kurā iesniegts pieteikums lēmumam par piekritību, atzīšanu vai izpildi.

81.67. pants

Informācija, par centrālo iestādi un valodām, kas ir pieņemamas  kas paziņojama Komisijai 

1. Trīs mēnešu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā dDalībvalstis Komisijai paziņo:

a) atbilstīgi 53. 60. pantam izraudzīto centrālo iestāžu nosaukumus un adreses, kā arī saziņas līdzekļus;

b) valodas, kas ir pieņemtas saziņai ar centrālām iestādēm, ievērojot 57. panta 66. panta 2. punktu;

un

c) valodas, kādās ir pieņemamas apliecības par saskarsmes tiesībām, ievērojot 45. panta 2. punktu. ð tulkojumiem, ievērojot 26. panta 2. punkta otro daļu, 64. panta 4. punktu, 65. panta 2. punktu un 69. panta 2. punktu; ï

68. pants

Informācija attiecībā uz tiesām un prasību procedūrām

d) Dalībvalstis paziņo Komisijai sarakstus ar tām tiesām  tiesas, kas minētas  ð 16. pantā, 32. panta 1. punktā, ï  41. panta 1. punktā, 44. panta 2. punktā un 45. pantā; 

e) un pārsūdzībām  pārsūdzības procedūras  , kas minētas 21.,  29., 33. un 34. 44. un 45. pantā, un to grozījumus.

ò jauns

2.    [Trīs mēnešu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā – OPOCE, please replace with actual date ] dalībvalstis Komisijai paziņo informāciju, kas minēta 1. punktā.

ê 2201/2003 (pielāgots)

ð jauns

Komisija atjaunina šo informāciju un dara to publiski pieejamu ar publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un jebkādiem citiem piemērotiem līdzekļiem.

3. Dalībvalstis dara Komisijai zināmas visus šīs informācijas labojumus.

4. Komisija dara šo informāciju publiski pieejamu,  izmantojot atbilstīgus līdzekļus,  ð tostarp Eiropas e-tiesiskuma portālu ï .

82.71. pants

Regulas (EK) Nr. 1347/2000 Atcelšana

1. ð Ievērojot 78. panta 2. punktu, ï Regula (EK) Nr. 1347/2000  2201/2003  atceļ  tiek atcelta  no [šīs regulas piemērošanas diena].

2. Visas  Atsauces  uz  atcelto  Regulu (EK) Nr. 1347/2000 uzskata par atsaucēm uz šo regulu  un tās lasa saskaņā ar  salīdzinošajai  atbilstības  tabulu V pielikumā.

83.72. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā 2004.gada 1.augustā  divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. 

Regulu piemēro no 2005. gada 1. marta,  [..] , izņemot 67., 68., 69. un 70. 70., 71 un 81. pantu, ko piemēro no 2004. gada 1. augusta.  [šī regulas spēkā stāšanās dienā]  .

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas Līgumu.  Līgumiem  .

Briselē,

ê 2201/2003 (pielāgots)

I PIELIKUMS

39. 53. PANTĀ MINĒTĀ APLIECĪBA PAR SPRIEDUMIEM  LĒMUMIEM  LAULĪBAS LIETĀS 49 50

1. 1. Izcelsmes dalībvalsts

 □ Beļģija (BE) □ Bulgārija (BG) □ Čehijas Republika (CZ) □ Vācija (DE) □ Igaunija (EE) 

□ Īrija (IE) □ Grieķija (EL) □ Spānija (ES) □ Francija (FR) □ Horvātija (HR) □ Itālija (IT)

□ Kipra (CY) □ Latvija (LV) □ Lietuva (LT) □ Luksemburga (LU) □ Ungārija (HU)

□ Malta (MT) □ Nīderlande (NL) □ Austrija (AT) □ Polija (PL) □ Portugāle (PT)

□ Rumānija (RO) □ Slovēnija (SI) □ Slovākija (SK) □ Somija (FI) □ Zviedrija (SE)

□ Apvienotā Karaliste (UK) Õ

2. Tiesa vai  Iestāde  , kas izdevusi apliecību

2.1. Nosaukums

2.2. Adrese

2.3. Tālr./fakss/e-pasts

3. Laulība

3.1. Sieva

3.1.1. Pilns vārds un uzvārds

3.1.2. Adrese

3.1.3. Dzimšanas valsts un vieta

3.1.4. Dzimšanas datums

3.2. Vīrs

3.2.1. Pilns vārds un uzvārds

3.2.2. Adrese

3.2.3. Dzimšanas valsts un vieta

3.2.4. Dzimšanas datums

3.3. Laulības valsts, vieta (ja iespējams) un datums

3.3.1. Laulības valsts

3.3.2. Laulības vieta (ja iespējams)

3.3.3. Laulības datums

4. Tiesa, kas taisīja spriedumu

4.1. Tiesas nosaukums

4.2. Tiesas atrašanās vieta

5. Spriedums

5.1. Datums

5.2. Uzskaites Nr.

5.3. Sprieduma veids

5.3.1. Laulības šķiršana

5.3.2. Laulības atzīšana par neesošu

5.3.3. Laulāto atšķiršana

5.4. Vai spriedumu taisīja aizmuguriski?

5.4.1. Nē

5.4.2. Jā 51

6. To personu vārdi, kurām piešķirta juridiskā palīdzība

7. Vai nolēmums ir pārsūdzams saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem?

7.1. Nē

7.2. Jā

8. Likumīgā spēkā stāšanās diena valstī, kurā taisīts spriedums

8.1. Laulības šķiršana

8.2. Laulāto atšķiršana

 3.    Lēmuma pieņēmējiestāde

3.1.    Iestādes nosaukums

3.2.    Iestādes atrašanās vieta

4.    Lēmums

4.1.    Datums

4.2.    Uzskaites Nr.

4.3.    Lēmuma veids

4.3.1.    Laulības šķiršana

4.3.2.    Laulības atzīšana par neesošu

4.3.3.    Laulāto atšķiršana

4.4.    Vai lēmums pieņemts aizmuguriski?

4.4.1.    Nē

4.4.2.    Jā 

ò jauns

5.    Ja lēmums pieņemts aizmuguriski:

   5.1.    Dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments prombūtnē esošajai personai ir uzrādīts pietiekami laicīgi un attiecīgā kārtā, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību.

           5.1.1.    Jā

           5.1.2.    Nē

   5.2.    Personai ir uzrādīts attiecīgais dokuments, bet tas izdarīts pretrunā ar šiem nosacījumiem, taču, neraugoties uz to, ir noskaidrots, ka minētā persona ir nepārprotami piekritusi lēmumam.

5.2.1.    Jā

5.2.2.    Nē

ê 2201/2003 (pielāgots)

 6.    Laulība

6.1.    Sieva

6.1.1.    Pilns vārds un uzvārds

6.1.2.    Adrese

6.1.3.    Dzimšanas valsts un vieta

6.1.4.    Dzimšanas datums

6.2.    Vīrs

6.2.1.    Pilns vārds un uzvārds

6.2.2.    Adrese

6.2.3.    Dzimšanas valsts un vieta

6.2.4.    Dzimšanas datums

6.3.    Laulības valsts, vieta (ja iespējams) un datums

6.3.1. Laulības valsts

6.3.2. Laulības vieta (ja iespējams)

6.3.3. Laulības datums

7.    To personu vārdi, kurām piešķirta juridiskā palīdzība

8.    Vai lēmums vēl pārsūdzams saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem?

8.1.    Nē

8.2.    Jā

9.    Likumīgā spēkā stāšanās diena valstī, kurā pieņemts lēmums

9.1.    Laulības šķiršana

9.2.    Laulāto atšķiršana 

ò jauns

10.    Izmaksas 52 :

10.1.    Valūta:

□ Euro (EUR) □ Bulgārijas leva (BGN) □ Horvātijas kuna (HRK) □ Čehijas krona (CZK) □ Ungārijas forints (HUF) □ Polijas zlots (PLN) □ Lielbritānijas sterliņu mārciņa (GBP) □ Rumānijas leja (RON) □ Zviedrijas krona (SEK) □ cita (norādīt ISO kodu):

10.2.    Šādai(-ām) personai(-ām), pret kuru(-ām) prasīta izpilde, ir piespriests atlīdzināt izmaksas:

10.2.1.    Pilns vārds un uzvārds

10.2.2.    Ja vairāk nekā vienai personai ir piespriests atlīdzināt izmaksas, visu summu var iekasēt no jebkuras no šīm personām:

10.2.2.1.    □ Jā

10.2.2.2.    □ Nē

10.3.    Izmaksas, kuras cenšas piedzīt, ir šādas 53 :

10.3.1.    □ Izmaksas ir noteiktas lēmumā, norādot kopsummu (norādīt summu):

10.3.2.    □ Izmaksas ir noteiktas lēmumā, norādot kopējo izmaksu procentuālo daļu (norādīt kopsummas procentuālo daļu):

10.3.3.    □ Atbildība par izmaksām ir noteikta lēmumā, un precīzas summas ir šādas:

10.3.3.1.    □ Tiesas nodevas:

10.3.3.2.    □ Juridiskās palīdzības izmaksas:

10.3.3.3.    □ Dokumentu izsniegšanas izmaksas:

10.3.3.4.    □ Citas:

10.3.4.    □ Cits (norādīt)

10.4.    Procenti par izmaksām:

10.4.1.    □ Nepiemēro

10.4.2.    □ Procenti norādīti lēmumā

10.4.2.1.    □ Summa:

vai

10.4.2.2.    □ .. % likme

10.4.2.2.1.    Maksājamie procenti no .. (datums (dd/mm/gggg) vai notikums) līdz .. (datums (dd/mm/gggg) vai notikums) 54

10.4.3.    □ Likumiskie procenti (ja piemērojams), kas aprēķināmi saskaņā ar (norādīt attiecīgo likumu):

10.4.3.1.    Maksājamie procenti no .. (datums (dd/mm/gggg) vai notikums) līdz .. (datums (dd/mm/gggg) vai notikums) 55  

10.4.4.    □ Procentu kapitalizācija (norādīt, ja piemērojams):

ê 2201/2003

.. (vieta), .. (datums)

Paraksts un/vai zīmogs

ê 2201/2003 (pielāgots)

II PIELIKUMS

5339. PANTĀ MINĒTĀ APLIECĪBA SPRIEDUMIEM  LĒMUMIEM  PAR VECĀKU ATBILDĪBU, 56   57   TAJĀ SKAITĀ SASKARSMES TIESĪBĀM VAI BĒRNA ATPAKAĻATDOŠANU 

1. Izcelsmes dalībvalsts

 □ Beļģija (BE) □ Bulgārija (BG) □ Čehijas Republika (CZ) □ Vācija (DE) □ Igaunija (EE) 

□ Īrija (IE) □ Grieķija (EL) □ Spānija (ES) □ Francija (FR) □ Horvātija (HR) □ Itālija (IT)

□ Kipra (CY) □ Latvija (LV) □ Lietuva (LT) □ Luksemburga (LU) □ Ungārija (HU)

□ Malta (MT) □ Nīderlande (NL) □ Austrija (AT) □ Polija (PL) □ Portugāle (PT)

□ Rumānija (RO) □ Slovēnija (SI) □ Slovākija (SK) □ Somija (FI) □ Zviedrija (SE)

□ Apvienotā Karaliste (UK) 

2. Tiesa vai Iiestāde, kas izdevusi apliecību

2.1. Nosaukums

2.2. Adrese

2.3. Tālr./fakss/e-pasts

3. Persona(–as) ar saskarsmes tiesībām

3.1. Pilns vārds un uzvārds

3.2. Adrese

3.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

58 4. Personas, kam ir vecāku atbildība, izņemot 3. punkta minētās personas

4.1. 4.1.1. Pilns vārds un uzvārds

4.1.2. Adrese

4.1.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

4.2. 4.2.1. Pilns vārds un uzvārds

4.2.2. Adrese

4.2.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

4.3. 4.3.1. Pilns vārds un uzvārds

4.3.2. Adrese

4.3.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

5. Tiesa, kas taisīja spriedumu

5.1. Tiesas nosaukums

5.2. Tiesas atrašanās vieta

6. Spriedums

6.1. Datums

6.2. Uzskaites Nr.

6.3. Vai spriedumu taisīja aizmuguriski?

6.3.1. Nē

6.3.2. Jā 59

60 7. Bērni, uz ko attiecas spriedums

7.1. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

7.2. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

7.3. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

7.4. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

8. To personu vārdi, kurām piešķirta juridiskā palīdzība

9. Izpildes un izsniegšanas apliecinājums

9.1. Vai spriedums ir izpildāms saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem?

9.1.1. Jā

9.1.2. Nē

9.2. Vai spriedums ir izsniegts personai, pret kuru ir prasīta izpilde?

9.2.1. Jā

9.2.1.1. Pilns personas vārds un uzvārds

9.2.1.2. Adrese

9.2.1.3. Izsniegšanas diena

9.2.2. Nē

10. Konkrēta informācija par spriedumiem par saskarsmes tiesībām, ja oficiāla atzīšana ir vajadzīga saskaņā ar 28. pantu. Šāda iespēja ir paredzēta 40. panta 2. punktā.

10.1. Praktiskie pasākumi saskarsmes tiesību īstenošanai (ciktāl noteikts spriedumā)

10.1.1. Datums un laiks

10.1.1.1. Sākums

10.1.1.2. Beigas

10.1.2. Vieta

10.1.3. Īpašas to personu saistība, kam ir vecāku atbildība

10.1.4. Īpašas to personu saistības, kam ir saskarsmes tiesības

10.1.5. Visi ierobežojumi, kas saistās ar saskarsmes tiesību īstenošanu

11. Konkrēta informācija spriedumiem par bērna atpakaļatdošanu gadījumos, kad oficiāla atzīšana ir vajadzīga 28. pantā. Šāda iespēja ir paredzēta 40. panta 2. punktā.

11.1. Spriedums nosaka bērna atpakaļatdošanu

11.2. Persona, kurai bērns ir atdodams (ciktāl noteikts spriedumā)

11.2.1. Pilns vārds un uzvārds

11.2.2. Adrese

 3.    Lēmuma pieņēmējiestāde

3.1.    Iestādes nosaukums

3.2.    Iestādes atrašanās vieta

4.    Lēmums

4.1.    Datums

4.2.    Uzskaites Nr.

5.    Personas, kam ir vecāku atbildība

5.1.    Vecāks Nr. 1

5.1.1.    Pilns vārds un uzvārds

5.1.2.    Adrese

5.1.3.    Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

5.2.    Vecāks Nr. 2

5.2.1.    Pilns vārds un uzvārds

5.2.2.    Adrese

5.2.3.    Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

5.3.    Cita persona, kam ir vecāku atbildība

5.3.1.    Pilns vārds un uzvārds

5.3.2.    Adrese

5.3.3.    Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

6.    Bērni, uz ko attiecas lēmums 61

6.1.    Bērns Nr. 1

   6.1.1    Pilns vārds un uzvārds

6.1.2.    Dzimšanas datums

   6.1.3.    Adrese

6.2.    Bērns Nr. 2

   6.2.1.    Pilns vārds un uzvārds

   6.2.2.    Dzimšanas datums

   6.2.3.    Adrese

6.3.    Bērns Nr. 3

   6.3.1.    Pilns vārds un uzvārds

6.3.2.    Dzimšanas datums

6.3.3.    Adrese

6.4.    Bērns Nr. 4

   6.4.1.    Pilns vārds un uzvārds

6.4.2.    Dzimšanas datums

6.4.3.    Adrese

7.    To personu vārdi, kurām piešķirta juridiskā palīdzība

8.    Izpildāmības un izsniegšanas apliecinājums

8.1.    Vai lēmums ir izpildāms saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem?

8.1.1.    Jā

8.1.2.    Nē

8.2.    Vai lēmums ir izsniegts personai, pret kuru prasīta izpilde?

8.2.1.    Jā

8.2.1.1.    Pilns personas vārds un uzvārds

8.2.1.2.    Adrese

8.2.1.3.    Izsniegšanas diena

8.2.2.    Nē

9.    Ja lēmums pieņemts aizmuguriski:

   9.1.    Dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments prombūtnē esošajai personai ir uzrādīts pietiekami laicīgi un attiecīgā kārtā, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību.

           9.1.1.    Jā

           9.1.2.    Nē

   9.2.    Personai ir uzrādīts attiecīgais dokuments, bet tas izdarīts pretrunā ar šiem nosacījumiem, taču, neraugoties uz to, ir noskaidrots, ka minētā persona ir nepārprotami piekritusi lēmumam.

9.2.1.    Jā

9.2.2.    Nē

10.    Visām ieinteresētajām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām

   10.1.    Jā

   10.2.    Nē 

ò jauns

11.    Bērnam sniegta patiesa un reāla iespēja paust savu viedokli

11.1.    Jā

12.    Bērna viedoklis pienācīgi ņemts vērā

12.1.    Jā

ê 2201/2003 (pielāgots)

 13.    Konkrēta informācija par lēmumiem par saskarsmes tiesību piešķiršanu

13.1.    Persona(-as), kam piešķirtas saskarsmes tiesības 62

13.1.1.    Pilns vārds un uzvārds

13.1.2.    Adrese

13.1.3.    Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

13.2.    Praktiskie pasākumi saskarsmes tiesību realizēšanai (ciktāl noteikts lēmumā)

13.2.1.    Datums un laiks

13.2.1.1.    Sākums

13.2.1.2.    Beigas

13.2.2.    Vieta

13.2.3.    To personu īpašie pienākumi, kam ir vecāku atbildība

13.2.4.    Tās personas īpašie pienākumi, kam piešķirtas saskarsmes tiesības

13.2.5.    Visi ierobežojumi, kas saistās ar saskarsmes tiesību realizēšanu

14.    Konkrēta informācija par lēmumiem par bērna atpakaļatdošanu

14.1.    Lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu

14.2.    Persona, kurai bērns ir atdodams (ciktāl noteikts lēmumā)

14.2.1.    Pilns vārds un uzvārds

14.2.2.    Adrese 

ò jauns

15.    Attiecīgā gadījumā informācija par pasākumiem, ko pieņēmusi tiesa vai iestāde, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc viņa atpakaļatdošanas uz pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsti:

16.    Lēmumu pieņēma, pamatojoties uz regulas 26. panta 4. punkta otro daļu, un tas nosaka bērna(-u) atpakaļatdošanu; un tiesa, pieņemot savu lēmumu, ir ņēmusi vērā tos iemeslus un pierādījumus, kas ir pamatā lēmumam, kurš pieņemts, ievērojot 13. pantu 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencijā par bērnu starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem:

   16.1.    Jā

   16.2.    Nē

17.    Konkrēta informācija par jebkuru citu lēmumu lietās par vecāku atbildību:

17.1.    Izpildāmā pienākuma apraksts:

18.    Izmaksas 63 :

18.1.    Valūta:

□ Euro (EUR) □ Bulgārijas leva (BGN) □ Horvātijas kuna (HRK) □ Čehijas krona (CZK) □ Ungārijas forints (HUF) □ Polijas zlots (PLN) □ Lielbritānijas sterliņu mārciņa (GBP) □ Rumānijas leja (RON) □ Zviedrijas krona (SEK) □ cita (norādīt ISO kodu):

18.2.    Šādai(-ām) personai(-ām), pret kuru(-ām) prasīta izpilde, ir piespriests atlīdzināt izmaksas:

18.2.1.    Pilns vārds un uzvārds

18.2.2.    Ja vairāk nekā vienai personai ir piespriests atlīdzināt izmaksas, visu summu var iekasēt no jebkuras no šīm personām:

18.2.2.1.    □ Jā

18.2.2.2.    □ Nē

18.3.    Izmaksas, kuras cenšas piedzīt, ir šādas 64 :

18.3.1.    □ Izmaksas ir noteiktas lēmumā, norādot kopsummu (norādīt summu):

18.3.2.    □ Izmaksas ir noteiktas lēmumā, norādot kopējo izmaksu procentuālo daļu (norādīt kopsummas procentuālo daļu):

18.3.3.    □ Atbildība par izmaksām ir noteikta lēmumā, un precīzas summas ir šādas:

18.3.3.1.    □ Tiesas nodevas:

18.3.3.2.    □ Juridiskās palīdzības izmaksas:

18.3.3.3.    □ Dokumentu izsniegšanas izmaksas:

18.3.3.4.    □ Citas:

18.3.4.    □ Cits (norādīt)

18.4.    Procenti par izmaksām:

18.4.1.    □ Nepiemēro

18.4.2.    □ Procenti norādīti lēmumā

18.4.2.1.    □ Summa:

vai

18.4.2.2.    □ .. % likme

18.4.2.2.1.    Maksājamie procenti no .. (datums (dd/mm/gggg) vai notikums) līdz .. (datums (dd/mm/gggg) vai notikums) 65

18.4.3.    □ Likumiskie procenti (ja piemērojams), kas aprēķināmi saskaņā ar (norādīt attiecīgo likumu):

18.4.3.1.    Maksājamie procenti no .. (datums (dd/mm/gggg) vai notikums) līdz .. (datums (dd/mm/gggg) vai notikums) 66  

18.4.4.    □ Procentu kapitalizācija (norādīt, ja piemērojams):

ê 2201/2003

.. (vieta), .. (datums)

Paraksts un/vai zīmogs

ê 2201/2003 (pielāgots)

III PIELIKUMS

41. PANTA 1. PUNKTĀ MINĒTĀ APLIECĪBA SPRIEDUMIEM PAR SASKARSMES TIESĪBĀM 67

1. Izcelsmes dalībvalsts

2. Tiesa vai iestāde, kas izdevusi apliecību

2.1. Nosaukums

2.2. Adrese

2.3. Tālr./fakss/e-pasts

3. Persona(–as) ar saskarsmes tiesībām

3.1. Pilns vārds un uzvārds

3.2. Adrese

3.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

68 69 4. Personas, kam ir vecāku atbildība, izņemot 3. punkta minētās personas

4.1. 4.1.1. Pilns vārds un uzvārds

4.1.2. Adrese

4.1.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

4.2. 4.2.1. Pilns vārds un uzvārds

4.2.2. Adrese

4.2.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

4.3. Citas

4.3.1. Pilns vārds un uzvārds

4.3.2. Adrese

4.3.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

5. Tiesa, kas taisīja spriedumu

5.1. Tiesas nosaukums

5.2. Tiesas atrašanās vieta

6. Spriedums

6.1. Datums

6.2. Uzskaites Nr.

70 7. Bērni, uz ko attiecas spriedums

7.1. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

7.2. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

7.3. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

7.4. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

8. Vai spriedums ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī?

8.1. Jā

8.2. Nē

9. Gadījumā, kad spriedums ir taisīts aizmuguriski, ja dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments prombūtnē esošajai personai ir uzrādīts pietiekami laicīgi un attiecīgā kārtā, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību, vai ja, neraugoties uz to, ka šai personai ir uzrādīts attiecīgais dokuments, bet tas izdarīts pretrunā ar šiem nosacījumiem, ir noskaidrots, ka minētā persona ir nepārprotami piekritusi lēmumam

10. Visām ieinteresētajām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām.

11. Bērniem tika sniegta iespēja tikt uzklausītiem, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par lietderīgu, ņemot vērā to vecumu vai brieduma pakāpi

12. Praktiskie pasākumi saskarsmes tiesību īstenošanai (ciktāl noteikts spriedumā)

12.1. Datums un laiks

12.1.1. Sākums

12.1.2. Beigas

12.2. Vieta

12.3. Īpašas to personu saistība, kam ir vecāku atbildība

12.4. Īpašas to personu saistības, kam ir saskarsmes tiesības

12.5. Visi ierobežojumi, kas saistās ar saskarsmes tiesību īstenošanu

13. To personu vārdi, kurām piešķirta juridiskā palīdzība

… (vieta), … (datums)

Paraksts un/vai zīmogs

ê 2201/2003 (pielāgots)

IV PIELIKUMS

42. PANTA 1. PUNKTĀ MINĒTĀ APLIECĪBA PAR BĒRNA ATPAKAĻATDOŠANU 71

1. Izcelsmes dalībvalsts

2. Tiesa vai iestāde, kas izdevusi apliecību

2.1. Nosaukums

2.2. Adrese

2.3. Tālr./fakss/e-pasts

3. Persona, kurai bērns ir atdodams (ciktāl noteikts spriedumā)

3.1. Pilns vārds un uzvārds

3.2. Adrese

3.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

72 4. Personas, kam ir vecāku atbildība

4.1. Māte

4.1.1. Pilns vārds un uzvārds

4.1.2. Adrese (ja iespējams)

4.1.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

4.2. Tēvs

4.2.1. Pilns vārds un uzvārds

4.2.2. Adrese (ja iespējams)

4.2.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

4.3. Citas

4.3.1. Pilns vārds un uzvārds

4.3.2. Adrese (ja iespējams)

4.3.3. Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

5. Atbildētājs (ja zināms)

5.1. Pilns vārds un uzvārds

5.2. Adrese (ja iespējams)

6. Tiesa, kas taisīja spriedumu

6.1. Tiesas nosaukums

6.2. Tiesas atrašanās vieta

7. Spriedums

7.1. Datums

7.2. Uzskaites Nr.

73 8. Bērni, uz ko attiecas spriedums

8.1. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

8.2. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

8.3. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

8.4. Pilns vārds, uzvārds un dzimšanas datums

9. Spriedums nosaka bērna atpakaļatdošanu

10. Vai spriedums ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī?

10.1. Jā

10.2. Nē

11. Bērniem tika sniegta iespēja tikt uzklausītiem, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par lietderīgu, ņemot vērā to vecumu vai brieduma pakāpi

12. Visām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām

13. Spriedumi nosaka bērnu atpakaļatdošanu un tiesa, taisot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā tos iemeslus un pierādījumus, kas ir par pamatu lēmumam, kurš izdots, ievērojot 13. pantu 1980. gada 25. oktobrī Hāgas Konvencijā par bērnu starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem

14. Attiecīgā gadījumā informācija par pasākumiem, ko pieņēmusi tiesa vai iestāde, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atpakaļatdošanas uz pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsti

15. To personu vārdi, kurām piešķirta juridiskā palīdzība

… (vieta), … (datums)

Paraksts un/vai zīmogs

ò jauns

III PIELIKUMS

56. PANTĀ MINĒTĀ APLIECĪBA PUBLISKAM AKTAM VAI NOLĪGUMAM 74

1.    APLIECĪBAS IZDEVĒJIESTĀDE

1.1.    Nosaukums:

1.2.    Adrese:

1.2.1.    Iela un mājas numurs/pastkaste:

1.2.2.    Vieta un pasta indekss:

1.2.3.    Dalībvalsts:

□ Beļģija (BE) □ Bulgārija (BG) □ Čehijas Republika (CZ) □ Vācija (DE) □ Igaunija (EE)

□ Īrija (IE) □ Grieķija (EL) □ Spānija (ES) □ Francija (FR) □ Horvātija (HR) □ Itālija (IT)

□ Kipra (CY) □ Latvija (LV) □ Lietuva (LT) □ Luksemburga (LU) □ Ungārija (HU)

□ Malta (MT) □ Nīderlande (NL) □ Austrija (AT) □ Polija (PL) □ Portugāle (PT)

□ Rumānija (RO) □ Slovēnija (SI) □ Slovākija (SK) □ Somija (FI) □ Zviedrija (SE)

□ Apvienotā Karaliste (UK)

1.3.    Tālr.:

1.4.    Fakss:

1.5.    E-pasts (ja pieejams):

2.    PUBLISKAIS AKTS

2.1.    Iestāde, kas sagatavojusi publisko aktu (ja tā nav tā pati apliecības izdevējiestāde)

2.1.1.    Iestādes nosaukums un veids:

2.1.2.    Adrese:

2.2.    Datums (dd/mm/gggg), kad 2.1. punktā minētā iestāde sagatavoja publisko aktu:

2.3.    Publiskā akta uzskaites Nr. (ja piemērojams):

2.4.    Datums (dd/mm/gggg), kad publisko aktu reģistrēja izcelsmes dalībvalstī (jāaizpilda tikai tad, ja reģistrācijas datums nosaka publiskā akta tiesiskās sekas un ja šis datums atšķiras no 2.2. punktā norādītā datuma):

2.4.1.    Uzskaites numurs reģistrā (ja piemērojams):

3.    NOLĪGUMS

3.1.    Iestāde, kura apstiprināja nolīgumu vai kurā nolīgums ticis noslēgts (ja tā nav tā pati iestāde, kas izdod apliecību)

3.1.1.    Iestādes nosaukums:

3.1.2.    Adrese:

3.2.    Nolīguma datums (dd/mm/gggg):

3.3.    Nolīguma uzskaites Nr.:

4.    PUBLISKĀ AKTA/NOLĪGUMA PUSES:

4.1.    Pilns pirmās puses vārds un uzvārds:

4.1.1.    Adrese:

4.1.2    Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams):

4.2.    Pilns otrās puses vārds un uzvārds:

4.2.1.    Adrese:

4.2.2    Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams):

4.3.    Ja tādas ir, citu pušu vārdi un uzvārdi:

4.3.1.    Adrese:

4.3.2    Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams):

5.    PUBLISKĀ AKTA/NOLĪGUMA IZPILDĀMĪBA IZCELSMES DALĪBVALSTĪ

5.1.    Publiskais akts/nolīgums ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī

5.1.1.    □ Jā

5.1.2.    □ Nē

5.2.    Publiskā akta/nolīguma noteikumi:

5.2.1.    Izpildāmā pienākuma īss apraksts:

5.2.2.2.    Pienākums, kas minēts 5.2. punktā, ir izpildāms pret šādu(-ām) personu(-ām) 75 (pilns vārds un uzvārds(-i))

Vieta: ..

Paraksts un/vai izcelsmes iestādes zīmogs:

ê 2201/2003

ê 2201/2003 (pielāgots)

V PIELIKUMS

SALĪDZINOŠĀ TABULA ATTIECĪBĀ UZ REGULU (EK) Nr. 1347/2000