IEVADS

Zona bez kontroles pie iekšējām robežām

Brīva pārvietošanās ir Eiropas Savienības pamatprincips, un iespēja pārvietoties Eiropas Savienības (turpmāk — "ES") iekšienē bez kontroles pie iekšējām robežām ir viens no veiksmīgākajiem sasniegumiem. Daudzi cilvēki izmanto šo brīvību; katru gadu ES tiek reģistrētas vairāk nekā miljards pārvietošanos un saskaņā ar sabiedrisko viedokli šī ceļošanas brīvība ir ierindota starp visnozīmīgākajām priekšrocībām, ko sniedz Savienība[1]. Turklāt zona bez kontroles pie iekšējām robežām ir būtisks nosacījums vienotā tirgus veiksmīgai darbībai, ietverot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, preču un pakalpojumu brīvu apriti, kā arī, lai būtu sekmīgi Eiropas nepārtrauktie centieni veicināt ekonomikas izaugsmi.

Šengenas zona ir balstīta uz noteikumu kopumu (Šengenas acquis ), kas ietver ne tikai robežkontroles pie iekšējām robežām atcelšanu un kopējus noteikumus kontrolei pie ārējām robežām, bet arī kopēju vīzu politiku, policijas un tiesu iestāžu sadarbību, kopējus noteikumus par nelegālo migrantu atgriešanu un tādu kopīgu datubāzu izveidi kā Šengenas Informācijas sistēma ( SIS ).

Šengenas sadarbības pamati ir stabili, taču nesenie notikumi parādīja, ka ir nepieciešams nodrošināt to, ka Šengenas zona spētu efektīvi reaģēt uz spiedienu, kas var rasties saistībā ar trūkumiem pie tās ārējām robežām vai saistībā ar ārējiem faktoriem, kas nav tās kontrolē. Savienībai ir jārisina šie dažādie problēmjautājumi, vienlaikus garantējot pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties.

Komisija savā maija paziņojumā par migrāciju[2] norādīja, ka ir nepieciešams šajās situācijās rīkoties saskaņoti Savienības līmenī, un norādīja, ka tā varētu ierosināt piemērotu mehānismu, kā arī citus pasākumus, lai nodrošinātu Šengenas noteikumu saskaņotu īstenošanu un interpretēšanu.

Tāpat Eiropadomes 2011. gada 23. un 24. jūnija sanāksmē[3] tika izteikts aicinājums ieviest mehānismu "lai, nekaitējot personu brīvas pārvietošanās principam, reaģētu uz ārkārtas apstākļiem, kas apdraud Šengenas zonas sadarbības vispārējo darbību." Komisija tika aicināta iesniegt priekšlikumu šajā saistībā 2011. gada septembrī.

Šis paziņojums un tam pievienotie tiesību aktu priekšlikumi[4] ir atbilde uz šo aicinājumu, kā arī uz Tieslietu un iekšlietu padomes jūnija aicinājumu veicināt politiskās pamatnostādnes Šengenas sadarbības jomā[5] un uz Eiropas Parlamenta rezolūciju jūlijā[6], kura tika pieprasīts, ka jebkuram jaunam mehānismam ir jāveicina pārvietošanās brīvība un jāstiprina Šengenas zonas ES līmeņa pārvaldība.

ES pilsoņi vēlas izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties un brīvi ceļot drošā Eiropā bez robežām. Nav pieļaujams, ka noziedzības, terorisma vai citi draudi apdraudētu šo brīvību. Tomēr Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāvar ātri un efektīvi reaģēt uz nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai un iekšējai drošībai. Ar šo savstarpēji saistīto pasākumu kopumu Komisija vēlas izveidot ES līmenī koordinētu rīcību, kas nodrošina, ka tiek garantētas Savienības tiesību pamatprincipi un jo īpaši tiesības brīvi pārvietoties, un kas nodrošinās to, ka tiek ņemtas vērā visas Eiropas intereses Šengenas zonas nostiprināšanā, vienlaikus nosakot ierobežojumus vienpusējām valstu iniciatīvām, kuras atsevišķi nespēj efektīvi reaģēt uz kopējiem apdraudējumiem. Nodrošināt to, ka par robežkontroles ārkārtas un pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām tiek lemts saskaņā ar Kopienas metodi, un ņemt vērā Komisijas vispārējo politisko atbildību Eiropas Parlamenta priekšā, ir būtisks un neatņemams šā pasākumu kopuma elements.

ŠENGENAS ZONAS PāRVALDīBAS STIPRINāšANA

Pilsoņu brīva pārvietošanās zonā bez kontroles pie iekšējām robežām balstās uz sistēmu, kuras pamatā ir savstarpēja uzticēšanās tam, ka katra iesaistītā dalībvalsts būs gatava un spēs īstenot dažādos tiesību aktus, kas veido Šengenas acquis .

Eiropas Savienība jau ir ieviesusi instrumentus, lai palīdzētu dalībvalstīm pildīt savus pienākumus un rast risinājumu kritiskās situācijās, kas varētu apdraudēt Šengenas zonu. Piemēram, dalībvalstis ar ES fondu starpniecību var saņemt Komisijas finansiālu un praktisku atbalstu. Frontex var rīkot kopīgas operācijas vai izvietot ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības. Dalībvalstis var arī lūgt palīdzību citām dalībvalstīm, Eiropolam vai Eiropas Patvēruma atbalsta birojam ( EASO ). Sīkāka informācija sniegta 1. pielikumā.

Turklāt, kā norādīts maija paziņojumā par migrāciju[7], Komisija kopā ar dalībvalstīm turpinās izstrādāt pamatnostādnes, lai nodrošinātu Šengenas noteikumu saskaņotu īstenošanu. Šis process tika uzsākts ar ekspertu tikšanos 2011. gada jūlijā. Eksperti noteiks nepilnības un jomas, kurās, iespējams, ir nepieciešams vēl vairāk precizēt Šengenas acquis , piemēram, attiecībā uz ceļošanas dokumentu un uzturēšanās atļauju izsniegšanu.

Tomēr šie instrumenti vieni paši nav pietiekami, lai nodrošinātu to, ka katra valsts Šengenas noteikumus piemēro saskaņotā veidā. Lai uzraudzītu Šengenas acquis piemērošanu un sniegtu ieteikumus par jebkādām nepilnībām, tiek izmantots Šengenas novērtēšanas mehānisms. Pašreizējais mehānisms, kas balstīts uz starpvaldību salīdzinošo pārskatu sistēmu, nav pietiekami spēcīgs, lai efektīvi novērstu visus trūkumus. Tāpēc Komisija pagājušajā gadā ierosināja Savienības vadītu pieeju[8].

Šīs jaunās pieejas pamatā ir iespēja Komisijas atbildībā esošām darba grupām, kas ietver citu dalībvalstu un Frontex ekspertus, konkrētajā dalībvalstī veikt paziņotus vai nepaziņotus apmeklējumus, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu. Pēc katra apmeklējuma visas nepilnības tiks norādītas ziņojumā, kas ietvers skaidrus ieteikumus par veicamajiem koriģējošajiem pasākumiem un termiņus to īstenošanai. Novērtētajai dalībvalstij būs jāsagatavo rīcības plāns, kura izklāstīts, kā tā plāno rīkoties attiecībā uz šiem ieteikumiem. Rīcības plāna īstenošanas pārbaude Savienības līmenī var notikt, veicot jaunus apmeklējumus.

Šīs izmaiņas uzlabos novērtēšanas un uzraudzības sistēmu, taču tās neņem vērā situācijas, kurās šie pasākumi, pat apvienojumā ar 1. pielikumā minētajiem pasākumiem, nav pietiekami, lai novērstu dalībvalsts pieļautos trūkumus acquis piemērošanas jomā, jo īpaši attiecībā uz kontroli pie savām ārējām robežām.

Tomēr, ja Savienības vai valsts līmenī pieņemtie pasākumi situāciju neuzlabo, varētu būt nepieciešams atjaunot kontroli pie iekšējām robežām ar dalībvalsti, kura nav izpildījusi noteikumus, ja esošā situācija rada nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai Savienības vai valsts līmenī. Šāds pasākums varētu tikt izmantots tikai kā pēdējais līdzeklis un tikai tādā mērā un tik ilgi, cik nepieciešams, lai samērīgi mazinātu ārkārtas apstākļu negatīvās sekas. Šādas iespējas paredzēšana Šengenas pārvaldības sistēmā kalpotu arī kā preventīvs pasākums, kam būtu atturoša ietekme.

Tāpēc Komisija groza savu 2010. gada priekšlikumu, lai rastu risinājumu šai situācijai.

ĀRKāRTAS APSTāKļI, KURU REZULTāTā Kā PēDēJAIS LīDZEKLIS VAR TIKT ATJAUNOTA ROBEžKONTROLE PIE IEKšēJāM ROBEžāM

Kā pašlaik notiek robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām?

Saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu[9] dalībvalsts ārkārtas apstākļos var uz laiku atjaunot robežkontroli pie savām iekšējām robežām, ja pastāv nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai. Ja apdraudējumi, kas pamato robežkontroles atjaunošanu, ir paredzami, attiecīgajai dalībvalstij "pēc iespējas ātri" par to ir jāpaziņo citām dalībvalstīm un Komisijai un jāsniedz visa attiecīgā informācija par atjaunošanas darbības jomu un ilgumu un par robežkontroles atjaunošanas iemesliem. Komisija var sniegt atzinumu par paziņojumu; par šo atzinumu var notikt apspriešanās starp dalībvalstīm un Komisiju. Steidzamos gadījumos robežkontroles atjaunošanu piemēro nekavējoties.

Komisija 2010. gada oktobra ziņojumā[10] norādīja, ka šī iespēja atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām ir izmantota 22 reizes kopš Kodeksa stāšanās spēkā 2006. gada oktobrī. Kopš ziņojuma publicēšanas dalībvalstis robežkontroli pie iekšējām robežām atjaunoja vēl četras reizes, pēdējās atjaunošanas īstenoja Norvēģija un Zviedrija, reaģējot uz teroristu incidentiem Norvēģijā. Tomēr vairumā gadījumu robežkontroles atjaunošana tika izmantota, lai ļautu policijas iestādēm pārvaldīt drošības pasākumus saistībā ar liela mēroga sporta pasākumiem, politiskajām demonstrācijām vai augsta līmeņa politiskajām sanāksmēm. Vienpusēja robežkontroles atjaunošana nekad nav bijusi ilgāka kā 30 dienas; parasti tā ir ilgusi daudz īsāku laikposmu.

Tomēr informācija, kas dalībvalstīm ir jāsniedz citām dalībvalstīm un Komisijai, bieži netiek saņemta pietiekami ātri vai nav pietiekami detalizēta, lai Komisija varētu lietderīgi sniegt atzinumu par paziņojumu.

Nepieciešamība izveidot Eiropas Savienības līmeņa mehānismu

Personu brīva pārvietošanās zonā bez kontroles pie iekšējām robežām ir Savienības būtisks sasniegums, no kura labumu gūst visi šajā zonā dzīvojošie, un tātad principā lēmumi būtu jāpieņem Savienības līmenī, nevis vienpusēji valsts līmenī.

Saskaņota rīcība ES līmenī ļautu ņemt vērā visas Eiropas iedzīvotāju intereses. Ar to tiktu risinātas situācijas, kad kāda dalībvalsts saskaras ar nopietnu īstermiņa un pamatā vietēju apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, kā arī situācijas, kurām ir plašāka un ilgāka termiņa ietekme. Abos gadījumos Eiropas koordinēta rīcība ir pamatota, jo jebkura lēmuma atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām – pat uz ierobežotu laikposmu un ierobežotā ģeogrāfiskajā teritorijā – ietekme uz cilvēkiem un ekonomiku būs jūtama ārpus dalībvalsts, kas piemēro šādus pasākumus. Šāda Eiropas līmenī koordinēta pieeja ir vēl vairāk nepieciešama, ja kādā ārējās robežas daļā rodas negaidīts un spēcīgs spiediens vai ja kāda dalībvalsts pastāvīgi nav pienācīgi veikusi kontroli pie savas ārējās robežas daļas.

Šajos apstākļos robežkontrole būtu jāatjauno tikai kā pēdējais līdzeklis un tikai tad, kad ir veikti visi pasākumi situācijas stabilizēšanai attiecīgajā ārējās robežas daļā solidaritātes garā Eiropas līmenī un/vai valsts līmenī, lai panāktu labāku atbilstību kopīgajiem noteikumiem.

Ierosinātā ES balstītā pastiprinātā pieeja attiecībā uz robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām ārkārtas apstākļos

Nopietna apdraudējuma sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai esība joprojām būs vienīgais pamatojums kontroles atjaunošanai pie iekšējām robežām. Striktie kritēriji, kas ļauj ārkārtas apstākļos piemērot izņēmumu no zonas bez kontroles pie iekšējām robežām, nav samazināti un tiks piemēroti katrā situācijā, kad šāds pasākums tiek apsvērts. Tas attieksies gan uz liela mēroga sporta pasākumiem vai augsta līmeņa politiskajām sanāksmēm, gan uz gadījumiem, kad nepieciešama tūlītēja rīcība, piemēram, terora akti vai citi noziedzīgi uzbrukumi, piemēram, nesenais nežēlīgais noziegums Norvēģijā.

Negatīvās sekas, ko rada tas, ka kāda dalībvalsts pastāvīgi pietiekami neaizsargā savu ES ārējās robežas daļu, vai pēkšņs un negaidīts trešo valstu pilsoņu pieplūdums pie šīs robežas daļas, varētu noteiktos apstākļos tikt kvalificētas kā šāda veida apdraudējums. 2. pielikumā ir apkopoti galvenie situāciju veidi, kas var rasties.

ES līmenī pastiprinātās pieejas galvenais noteikums paredzētu, ka jebkuru lēmumu par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām pieņemtu Komisija kā īstenošanas aktu, iesaistot attiecīgās dalībvalstis. Eiropas Parlaments tiktu pienācīgi informēts par šādiem pasākumiem. Lēmums noteiktu kontroles atjaunošanas darbības jomu un ilgumu, un tas būtu spēkā uz 30 dienu laikposmu, kas ir atjaunojams un kura maksimālais ilgums ir seši mēneši. Izņēmuma kārtā šis sešu mēnešu ierobežojums nebūtu piemērojams situācijās, kad robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām tiek veikta negatīva atzinuma rezultātā saskaņā ar Šengenas novērtēšanas mehānismu, ja kāda dalībvalsts joprojām pienācīgi neaizsargā savu ārējās robežas daļu.

Steidzamās situācijās dalībvalstis tomēr joprojām varētu vienpusēji pieņemt lēmumu atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, tomēr uz ierobežotu laikposmu (piecas dienas), kura paildzināšanai būtu nepieciešams pieņemt lēmumu saskaņā ar jauno ES procedūru attiecībā uz īstenošanas aktiem.

Katra lēmuma par robežkontroles pagaidu atjaunošanu pamatā ir jābūt novērtējumam par nepieciešamību izmantot šādu pasākumu, lai mazinātu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai Savienības līmenī vai valsts līmenī, kas pamatoja pieprasījumu vai iniciatīvu atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, kā arī pasākuma samērīguma novērtējums attiecībā uz apdraudējumu. Šim novērtējumam ir jābalstās uz attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu iesniegtu sīki izvērstu informāciju vai citu būtisku informāciju. Veicot šādu novērtējumu, jo īpaši ir jāņem vērā šādi elementi:

- iespējamā ietekme, ko varētu radīt jebkurš apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai Savienības vai valsts līmenī, tostarp apdraudējumi, ko rada organizētā noziedzība vai teroristu darbības;

- valsts un/vai Eiropas līmenī iespējamo vai veikto tehniskā vai finansiālā atbalsta pasākumu pieejamība, tostarp Savienības organizāciju, piemēram, Frontex vai Eiropols, palīdzības pieejamība, un iespējamība, ka šie pasākumi varētu efektīvi novērst apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai Savienības vai valsts līmenī;

- pašreizējā ietekme un iespējamās sekas nākotnē, ko var radīt nopietni trūkumi saistībā ar kontroli pie ārējām robežām vai atgriešanas procedūru piemērošanu, kas noteikti Šengenas novērtējumos saskaņā ar regulu par novērtēšanas un uzraudzības mehānisma izveidi, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu;

- šādu pasākumu iespējamā ietekme uz brīvu pārvietošanos zonā bez kontroles pie iekšējām robežām.

Ir skaidrs, ka robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām ir pēdējais līdzeklis, kuru varētu apsvērt tikai tad, kad ir pierādīts, ka visi citi pasākumi nav efektīvi, lai mazinātu konstatēto nopietno apdraudējumu.

Ir jānorāda, ka attiecīgajai dalībvalstij, kurā ir ieviesta robežkontrole pie iekšējām robežām, joprojām saistošs ir pienākums nodrošināt tiesības personām, uz kurām attiecas brīvas pārvietošanās tiesības saskaņā ar Līgumiem un Pamattiesību hartu un saskaņā ar Direktīvu 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Tādējādi gadījumā, ja tiek uz laiku atjaunota robežkontrole pie iekšējām robežām, Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi var doties uz citas dalībvalsts teritoriju, tikai uzrādot derīgu pasi vai personas apliecību. Visas procedurālās garantijas, ko izmanto Savienības pilsoņi, paliek spēkā. Trešās valsts pilsoņi kas likumīgi uzturas Šengenas zonā, arī varēs turpināt ceļot, pamatojoties uz viņu ceļošanas dokumentu vai, ja nepieciešams, pamatojoties uz viņu spēka esošu vīzu vai uzturēšanās atļauju.

ŠENGENAS PāRVALDīBAS UZTICēšANA EIROPAS SAVIENīBAI

Zona bez kontroles pie iekšējām robežām ir viena no visvērtīgākajām Eiropas Savienības brīvībām personām, kuras dzīvo un ceļo šajā zonā; tādējādi ES iestādēm vajadzētu saglabāt šo brīvību, neietekmējot dalībvalstu un ES iespējas efektīvi apkarot nopietnus apdraudējumus sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai. Tātad ir svarīgi, saglabāt pastāvīgu dialogu starp galvenajām politiskajām personām par Šengenas zonas darbību un par galvenajām problēmām, kas ar to saistītas. Pastiprināts Šengenas novērtēšanas mehānisms un Savienības mehānisms ārkārtas apdraudējumu novēršanai ir likumdošanas instrumenti, kas uzlabos Šengenas zonas efektivitāti, kā arī tās darbības pārredzamību.

Papildus šiem likumdošanas instrumentiem regulāru ziņojumu iesniegšana Eiropas Parlamentam par dažādiem uzraudzības apmeklējumiem Šengenas novērtēšanas mehānisma darbības kontekstā, kā arī Eiropas Parlamenta tūlītēja informēšana par jebkāda pasākuma veikšanu, kuru rezultātā būtu, iespējams, jāatjauno robežkontrole, stiprinās politisko atbildību un demokrātisko kontroli. Turklāt Komisija Eiropas Savienības iestādēm iesniegs pusgada pārskatu par Šengenas darbību. Tas būs pamatā regulārām debatēm Eiropas Parlamentā un Padomē un palīdzēs stiprināt politiskās vadlīnijas un sadarbību Šengenas zonā.

Komisija arī izpētīs, kā uzlabot sabiedrības informētību par to, kā darbojas Šengenas zona, jo īpaši rūpējoties par to, ka tiek sniegta pietiekama informācija, ja tiek pieņemts ārkārtas lēmums par robežkontroles pagaidu atjaunošanu.

SECINāJUMS

Šengenas zona ir nozīmīga ikvienam, kurš dzīvo Eiropā. Komisija ierosina stiprināt Šengenas acquis , izmantojot pārvaldības sistēmu, kas spēj rīkoties efektīvi, savlaicīgi un koordinēti Eiropas līmenī attiecībā uz ārkārtas apstākļiem un problēmām, kas varētu apdraudēt Šengenas darbību kopumā. Komisija arī ierosina uzsākt regulārāku un strukturētāku politisko dialogu starp Eiropas iestādēm par Šengenas zonas darbību.

1. pielikums

ES LīMENī PAREDZēTIE PASāKUMI, LAI PALīDZēTU DALīBVALSTīM PāRVALDīT TO āRēJāS ROBEžAS

Ikviena dalībvalsts var izmantot turpmāk uzskaitītos avotus, lai saņemtu praktisku un finansiālu atbalstu nolūkā atrisināt kritisku situāciju vai novērst trūkumus pie tās ārējām robežām.

Frontex palīdzība

Frontex ir ES aģentūra, kuras uzdevums ir palīdzēt dalībvalstīm kontrolēt to ārējās robežas. Papildu materiālie līdzekļi, kas nodoti Frontex rīcībā saskaņā ar regulas, kas regulē tā darbību, neseno pārskatīšanu, kā arī tās pilnvaru paplašināšana, kas paredzēta ar šo pārskatīšanu, ļaus stiprināt Frontex spēju palīdzēt dalībvalstīm pārvarēt īpašas grūtības to ārējo robežu pārvaldīšanā vai risināt problēmas, ko radījis liels migrantu pieplūdums neilgā laikposmā.

Praktiskā palīdzība ietver kopīgās operācijas, kuru mērķis ir, piemēram, veikt patrulēšanu pie ārējām robežām visu dalībvalstu kopīgās interesēs. Tādējādi 2011. gada februārī tika uzsākta pašreiz notiekošā kopīgā jūras operācija "Hermes" Vidusjūras dienvidos Eiropas patruļu tīkla ietvaros, un tās primārais mērķis ir kontrolēt imigrācijas plūsmas no Ziemeļāfrikas valstīm uz Itāliju un Maltu. Operācija "Poseidon", kas šobrīd noris pie Grieķijas un Turcijas sauszemes un jūras robežām, ir vēl viens šāda veida kopīgās operācijas piemērs.

Frontex palīdzība var izpausties arī kā ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību izvietošana, pamatojoties uz dalībvalsts pieprasījumu. Šādas vienības tika izvietotas pie Grieķijas un Turcijas sauszemes robežas no 2010. gada novembra līdz 2011. gada martam. Ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību sastāvā ir robežsargi no vairākām ES dalībvalstīm, un viņu operatīvo vadību veic uzņēmēja dalībvalsts. Frontex regulas pārskatīšana ļāva racionalizēt un uzlabot aģentūras iespējas palīdzēt, ieviešot iespēju pieprasīt Eiropas robežsardzes vienību izvietošanu.

F rontex var arī sniegt spēju attīstības palīdzību dalībvalstij, lai tai ļautu palielināt cilvēkresursu un tehniskos resursu spējas, lai pārvaldītu savas robežas vai pildītu citus pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar Šengenas acqui s, piemēram, attiecībā uz nelegālo migrantu atgriešanu. Piemēram, Frontex ir sniegusi šādu palīdzību Grieķijai, lai pilnveidotu tās spējas pārvaldīt nelegālu migrantu atgriešanu.

ES finansējums

Finansiālo solidaritāti starp Eiropas Savienības dalībvalstīm robežu pārvaldības jomā garantē Eiropas Robežu fonds. Dalībvalstis var saņemt arī finansējumus, kas tām palīdzētu tieši vai netieši risināt problēmas, kas saistītas ar migrantu pieplūdumu, izmantojot citus ar migrāciju saistītus ES fondus, piemēram, Atgriešanas fondu, Eiropas Bēgļu fondu un Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu. Līdzekļi ir pieejami kā daļa no ikgadējiem maksājumiem par valsts līmenī rīkotiem pasākumiem (izmantojot valstu piešķīrumus) vai attiecībā uz vairākām dalībvalstīm ("Kopienas rīcība"), vai steidzamu maksājumu veidā, un tos pārvalda Komisija. Piemēram, Itālijai 2011. gada tika piešķirts ārkārtas finansējums saskaņā ar Eiropas Robežu fondu (un Eiropas Bēgļu fondu), kas tai palīdz (vismaz daļēji) risināt problēmas, ko rada lielais Ziemeļāfrikas migrantu pieplūdums, ar ko tai bija jāsaskaras šajā gadā. Šajos pēdējos gados arī Grieķija, Malta, Spānija un Itālija saņēma atbalstu, izmantojot Eiropas Robežu fonda "īpašos pasākumus", lai novērstu trūkumus robežpunktos.

Paziņojumā "Dialogs par migrāciju, mobilitāti un drošību ar Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm" Komisija uzskata, ka laba robežu pārvaldība būs iespējama tikai, mobilizējot pietiekamus ES finanšu resursus. Turklāt paziņojumā "Budžets Eiropas stratēģijai 2020. gadam" Komisija ir ierosinājusi ievērojamu palielinājumu dotācijām, kas paredzētas iekšlietu politikai; laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam ir paredzēti aptuveni 8,2 miljardi euro, lai garantētu, ka migrācijas jautājumi tiks izskatīti pienācīgi un savlaicīgi.

Citi atbalsta pasākumi

Atkarībā no apstākļiem, ar kādiem saskaras konkrētā dalībvalsts, un jo īpaši gadījumā, ja valstī ir ieradies liels skaits patvēruma meklētāju, var būt lietderīgi pieprasīt Eiropas Patvēruma atbalsta biroja palīdzību, iespējams, patvēruma atbalsta grupas veidā, kura varētu, piemēram, sniegt tehniskas konsultācijas par patvēruma meklētāju uzņemšanu vai viņu iesniegto patvēruma pieprasījumu apstrādi. Pēdējo mēnešu laikā Grieķija ir saņēmusi šādu spēju attīstības palīdzību no Eiropas Patvēruma atbalsta biroja, lai stiprinātu tās patvēruma sistēmas galvenos aspektus.

Tāpat, ja konkrētā dalībvalsts saskaras ar noziedzīga rakstura problēmām, var būt lietderīgi prasīt Eiropola palīdzību. Piemēram, ja noziedzīgie tīkli ir iesaistīti nelikumīgā migrantu pārvadāšanā vai kontrabandā, Eiropols var, iespējams, sniegt palīdzību, lai izstrādātu un īstenotus efektīvus pasākumus šādu tīklu apkarošanai. Pēdējo mēnešu laikā Eiropols ir palīdzējis Itālijai, sniedzot riska analīzi, kas attiecās uz iespēju, ka noziedzīgie tīkli un teroristu tīkli varētu izmantot nestabilo politisko situāciju reģionā. Eiropols ir sniedzis palīdzību Itālijai saistībā ar Lampedūzu, nodrošinot reālajā laikā piekļuvi krimināldatu bāzēm un palīdzot apkopot informāciju.

Noteiktos apstākļos viena vai vairākas dalībvalstis var sniegt ad hoc palīdzību grūtībās nonākušai dalībvalstij, jo īpaši, ja dalībvalstis, kuras sniedz palīdzību, tieši skar krīzes situācija citā dalībvalstī, ņemot vērā to ģeogrāfisko tuvumu, vai ja tam ir īpašas zināšanas, kas var būt lietderīgas grūtībās nonākušajai dalībvalstij.

Sadarbība ar trešām valstīm

ES un tās aģentūras spēj pieņemt virkni pasākumu, lai sadarbotos ar izcelsmes vai tranzīta trešām valstīm un uzsāktu dialogu ar tām, lai tam palīdzētu stiprināt robežkontroli un ierobežotu nelegālo migrantu plūsmu uz Savienību. Šāda palīdzība var tikt sniegta, piemēram, finanšu vai materiālās palīdzības veidā attiecīgajai trešai valstij, piemēram, lai tai palīdzētu pārvarēt humāno krīzi. Tāpat palīdzība dalībvalstīm, iesaistoties jautājumu risināšanā ar trešām valstīm, varētu notikt diskusiju veidā par nelegālo migrantu, kuru izcelsmes valsts ir šī trešā valsts, atpakaļuzņemšanu, vai arī tā varētu būt kā tehniska ar migrācijas pārvaldību saistīta palīdzība vai kā reģionālās aizsardzības programmas īstenošana.

2. pielikums

GALVENIE āRKāRTAS SITUāCIJU VEIDI, KURāS VARēTU TIKT PAREDZēTS ATJAUNOT ROBEžKONTROLES PIE IEKšēJāM ROBEžāM

Lai atspoguļotu, kā praksē darbosies jaunais režīms robežkontroles pagaidu un ārkārtas atjaunošanai pie iekšējām robežām, Komisija šeit piedāvā neizsmeļošu tādu situāciju aprakstu, kurās šādi pasākumi varētu tikt paredzēti, ka arī procedūras posmus, kas šādā gadījumā jāievēro.

Paredzami notikumi ar pamatā vietēju īstermiņa ietekmi

Ja ir paredzams notikums, saistībā ar kuru ir nepieciešams atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, dalībvalsts vismaz sešas nedēļas iepriekš paziņotu Komisijai un pārējām dalībvalstīm visu būtisko informāciju, kas pamato šādu robežkontroles atjaunošanu, kā arī šādas atjaunošanas plānoto darbības jomu un ilgumu. Ja attiecīgais notikums ir paredzams tikai mazāk nekā sešas nedēļas pirms atjaunošanas pasākuma veikšanas, tad par to būtu jāpaziņo pēc iespējas ātrāk. Pēc tam Komisija pieņemtu lēmumu īstenošanas akta veidā, kas pieņemts saskaņā ar pārbaudes procedūru, kurā tiks novērtēta plānoto pasākumu nepieciešamība un samērīgums (5. pants Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu[11]).

Pieredze rāda, ka šāda veida scenārijs atbilst situācijām, kurās varētu tikt atjaunota robežkontrole pie iekšējām robežām, piemēram, saistībā ar liela mēroga sporta pasākumiem, politiskām demonstrācijām, augsta līmeņa politiskajām sanāksmēm u.c.

Neparedzēti steidzami īstermiņa notikumi

Daži notikumi, saistībā ar kuriem ir nepieciešami stingri īstermiņa pasākumi, lai garantētu drošību vai citas būtiskas sabiedrības intereses, tostarp robežkontroles iespējama atjaunošana pie iekšējām robežām uz ierobežotu laikposmu, pēc savas būtības nav paredzami. Tas varētu būt teroristu uzbrukumu gadījumā vai citu liela mēroga noziedzīgu incidentu gadījumā, kad ir nepieciešams veikt visus iespējamos pasākumus, lai nekavējoties aizturētu nozieguma izdarītājus.

Šādos apstākļos dalībvalstis var nekavējoties atjaunot robežkontroles pie iekšējām robežām uz laiku līdz piecām dienām. Ja dalībvalstis vēlas atjaunošanu paildzināt pēc šī perioda, tām ir attiecīgi par to jāpaziņo Komisijai un dalībvalstīm. Par šādu paildzinājumu var pieņemt steidzamu lēmumu, izmantojot īpašu steidzamības procedūru, kas paredzēta minētās Regulas Nr. 182/2011 8. pantā.

Pastāvīgi trūkumi Savienības ārējās robežas daļas pārvaldīšanā

Noteiktos apstākļos, lai mazinātu negatīvās sekas, ko rada tas, ka kāda dalībvalsts nekontrolē savu ārējās robežas daļu, var būt nepieciešams kā pēdējo līdzekli pēc tam, kad vairs nav iespējami citi pasākumi, uz laiku atjaunot robežkontroli pie dažām iekšējām robežām.

Trūkumi robežu pārvaldībā tiktu noteikti ziņojumā, kas sagatavots novērtēšanas mehānisma ietvaros un kas ietvertu ieteikumus, kā novērst trūkumus. Attiecīgajai dalībvalstij tiktu pieprasīts izstrādāt rīcības plānu šo ieteikumu izpildei, un šā plāna īstenošanu uzraudzītu Komisija. Komisija varētu pieprasīt attiecīgajai dalībvalstij veikt noteiktus īpašos pasākumus, piemēram, lūgt Frontex palīdzību vai uz noteiktu laiku slēgt konkrētus robežšķērsošanas punktus, lai labotu noteiktos trūkumus. Tomēr, ja šie pasākumi nav efektīvi trūkumu novēršanai un ja šie trūkumi rada nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai un iekšējai drošībai Savienības vai valsts līmenī, Komisija varētu pieņemt lēmumu par robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām. Pirms šāda nopietna pasākuma pieņemšanas, Komisija pienācīgi ņemtu vērā šāda pasākuma nepieciešamību un samērīgumu, jo īpaši novērtējot tā iespējamo ietekmi uz personu brīvu pārvietošanos Šengenas zonā.

Notikumi, kuriem ir potenciāli liela ietekme īstermiņā un ilgākā termiņā

Var rasties situācijas, kurās vienas vai vairāku dalībvalstu ārējo robežu šķērso daudz trešo valstu pilsoņu. Tā rezultātā var negaidīti un būtiski palielināties to trešo valstu pilsoņu otrreizēja plūsma, par kuriem tiek konstatēts, ka tie citu dalībvalstu teritorijā uzturas nelikumīgi. Šādā situācijā un ja šie apstākļi būtu tādi, kas rada nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai un iekšējai drošībai Savienības vai valsts līmenī, kā pēdējais līdzeklis varētu tikt paredzēta robežkontroles pagaidu atjaunošana pie dažām iekšējām robežām. Dalībvalsts, kas šādos apstākļos vēlas atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, varētu iesniegt lūgumu Komisijai saskaņā ar procedūru, kas aprakstīta iepriekš attiecībā uz paredzamiem notikumiem. Komisijai pirms šāda lēmuma pieņemšanas būtu jāapspriežas ar dalībvalstīm un iesaistītajām personām, un tai būtu jābūt pārliecinātai, kas tas ir vienīgais iespējamais efektīvais līdzeklis pēc tam, kad ir apsvērti visi citi pasākumi, tostarp 1. pielikumā aprakstītie pasākumi.

Tas, ka ārējo robežu šķērso liels skaits trešo valstu pilsoņu, varētu konkrētos apstākļos pamatot robežkontroles tūlītēju atjaunošanu pie dažām iekšējām robežām uz noteiktu laiku, lai steidzami pieņemtu pasākumus, kas nepieciešami, lai Savienības vai valsts līmenī garantētu sabiedrisko kārtību un iekšējo drošību. Šādos apstākļos dalībvalsts varētu atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām uz laikposmu, kas nepārsniedz piecas dienas, saskaņā ar procedūru, kas aprakstīta iepriekš attiecībā uz neparedzētiem notikumiem. Ja dalībvalsts vēlas paildzināt atjaunošanu pēc šā laikposma, tai ir attiecīgi par to jāziņo Komisijai un dalībvalstīm; šāds paildzinājums var tikt piešķirts Savienības līmenī, izmantojot īpašu steidzamības procedūru, kas paredzēta 8. pantā Regulā Nr. 182/2011.

Mērķtiecīgas robežkontroles atjaunošana pie dažām konkrētām iekšējām robežām varētu ļaut aizturēt trešo valstu pilsoņus, kuri uzturas nelikumīgi, un veikt viņu atgriešanu, vēlams – brīvprātīgu, saskaņā ar Direktīvas 2008/115 (Atgriešanas direktīva) noteikumiem viņu izcelsmes valstī vai tranzīta valstī, ja pastāv divpusējs nolīgums, kas paredz šādu atgriešanas iespēju. Šāds pasākums arī ļautu izjaukt noziedzības tīklus, jo īpaši, ja tiek uzskatīts, ka liels skaits attiecīgo migrantu varētu būt pakļauti organizētai nelikumīgai migrantu pārvadāšanai un kontrabandai Savienībā vai būt šādās darbībās cietušās personas, vai arī paši ir iesaistīti noziedzīgās darbībās.

[1] Eirobarometra aptauja "Sabiedrības viedoklis par Eiropas Savienību – 2011. gada pavasaris", 31.-32. lpp.

[2] COM(2011) 248, 4.5.2011.

[3] EUCO 23/11, 24.6.2011.

[4] COM(2011) 559 un COM(2011) 560

[5] 11476/11 [ASIM 64 COMIX 395].

[6] P7_TA(2011)0336.

[7] COM(2011) 248.

[8] COM(2010) 624, 16.11.2010.

[9] OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.

[10] COM(2010) 554.

[11] OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.