[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 10.11.2005

COM(2005)548 galīgā redakcija

2005/0221(COD)

.

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES IETEIKUMS

par pamatprasmēm mūžizglītībā

.

(iesniegusi Komisija)

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1. PRIEKšLIKUMA SATURS

- Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Lisabonas Eiropadome 2000. gada martā atzina to, ka, piemērojoties globalizācijai un veidojot uz zināšanām balstītu valstu ekonomiku, Eiropa sastopas ar grūtībām. Tā uzsvēra, ka "katram pilsonim jāapgūst prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu un strādātu šādā jaunā informācijas sabiedrībā" un ka "Eiropas sistēmā ir jānosaka jaunās pamatiemaņas[1], ko nepieciešams nodrošināt ar mūžizglītību: informācijas tehnoloģiju (IT) iemaņas, svešvalodas, tehnoloģiju kultūra, uzņēmējdarbība un sociālās prasmes". 2000. gadā tika noskaidrota atziņa, ka cilvēki ir Eiropas visnozīmīgākais kapitāls izaugsmei un nodarbinātībai, un tā ir regulāri atkārtota no jauna, - nesen no jauna noteiktajā Lisabonas Stratēģijā un 2005. gada marta Eiropadomē, kas aicināja palielināt investīcijas izglītībā un prasmēs.

Mandāts tika atkārtots un izstrādāts darbības programmā "Izglītība un apmācība 2010" (IA2010), ko 2002. gada martā pieņēma Barselonas Eiropadome, kas aicināja arī turpmāk strādāt, lai "uzlabotu pamatiemaņu lietpratību" un nostiprinātu Eiropas dimensiju izglītībā. Šajā darbā bija jāpievērš uzmanība pamatiemaņu noteikšanai un tam, kā tās kopā ar tradicionālajām iemaņām varētu labāk iestrādāt mācību programmās, apgūt un papildināt visā dzīves laikā. Pamatiemaņām tiešām vajadzētu būt pieejamām katram, tostarp cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, skolu nepabeigušajiem un pieaugušajiem. Pamatiemaņu aktualizēšanu vajadzētu veicināt, lai atbalstītu turpmākās mācības un spēju būt nodarbinātiem. Komisijas ziņojumā par mūžizglītību (2001) un vēlāk Padomes Rezolūcijā (2002. gada jūnijs) tika plašāk uzsvērta nepieciešamība nodrošināt mūžizglītības iespējas visiem, īpaši apgūt un papildināt pamatiemaņas.

Pamatojoties uz šo politisko mandātu, Pamatiemaņu darba grupa, ko izveidoja 2001. gadā, ņemot vērā darbības programmu "Izglītība un apmācība 2010", izstrādāja pamatprasmju sistēmu[2], kas nepieciešama informācijas sabiedrībā, un sagatavoja virkni ieteikumu, lai nodrošinātu to, ka visi iedzīvotāji varētu tās apgūt[3].

Ar 2004. gada Padomes un Komisijas Kopējo vidusposma ziņojumu par darbības programmas "Izglītība un apmācība 2010" virzību[4] tika izveidots vispārīgs Eiropas paraugkritēriju un principu avots, lai atbalstītu valstu politikas un vienkāršotu un veicinātu reformu, un noteica pamatprasmju sistēmas prioritāti.

Līdz ar to šis ieteikuma priekšlikums ir Eiropas paraugkritēriju instruments par pamatprasmēm, un sniedz padomus par to, kā ar mūžizglītību visiem iedzīvotājiem var nodrošināt pieeju šīm prasmēm.

Precizējot tās mērķi ir:

1) noteikt un definēt pamatprasmes, kas nepieciešamas personiskai izaugsmei, sociālajai kohēzijai un spējai būt nodarbinātiem zināšanu sabiedrībā,

2) atbalstīt dalībvalstu darbu, kas nodrošina to, lai līdz pamatizglītības un apmācības beigām jaunieši būtu attīstījuši pamatprasmes tādā līmenī, lai būtu gatavi pieaugušo dzīvei, un lai pieaugušie varētu tās attīstīt un papildināt visā dzīves laikā,

3) nodrošināt Eiropas līmeņa paraugkritēriju instrumentu, pievienotās Pamatprasmes mūžizglītībai – Eiropas paraugkritēriju sistēma[5] politikas veidotājiem, izglītības darbiniekiem, darba devējiem un izglītojamajiem, lai vienkāršotu centienus valstu un Eiropas līmenī, kas vērsti kopīgu mērķu sasniegšanai,

4) nodrošināt sistēmu turpmākai rīcībai Kopienas līmenī gan darbības programmas "Izglītība un apmācība 2010", gan Kopienas izglītības un apmācības programmu ietvaros.

- Prasmju pieprasījums zināšanu sabiedrībā

Ņemot vērā starptautiskos pētījumus, „prasme” šeit definēta kā zināšanu, prasmju un attieksmju kopums, kas nepieciešams noteiktā situācijā. „Pamaprasmes” ir tādas prasmes, kas veicina personisko izaugsmi, sociālo iekļautību, pilsonisko aktivitāti un nodarbinātību.

Zināšanu sabiedrības attīstība paaugstina pieprasījumu pēc pamatprasmēm personiskajā, sabiedriskajā un profesionālajā jomā. Veids, kā cilvēki piekļūst informācijai un pakalpojumiem, tāpat kā sabiedrības struktūra un sastāvs, mainās. Palielinās bažas par sociālo kohēziju un demokrātiskas sabiedrības attīstību; tam nepieciešams, lai iedzīvotāji būt informēti, ieinteresēti un aktīvi. Līdz ar to mainās visiem nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes.

Starptautiskās ekonomikas pieaugums ietekmē darba pasauli, ātri un bieži mainoties, ienāk jaunās tehnoloģijas un pieejas uzņēmumu organizācijā. Darba ņēmējiem nepieciešams gan atjaunināt īpašās, ar darbu saistītās prasmes, gan apgūt vispārējās prasmes, kas ļauj tiem pielāgoties pārmaiņām. Darbaspēka zināšanas, prasmes un attieksmes ir inovācijas, darba ražīguma un konkurētspējas galvenie faktori, un tie veicina darbinieku motivāciju un gandarījumu par darbu un darba kvalitāti.

Tomēr 2004. gada novembrī Lisabonas stratēģijas augstākā līmeņa darba grupa skaidri noteica to, ka "Eiropā nebūt nav paveikts pietiekami daudz, lai iedzīvotājiem nodrošinātu iespējas, kas tiem nepieciešamas, lai piemērotos mainīgajam darba tirgum, un ka tas attiecas uz augstākās un zemākās kvalifikācijas darbavietām." Ir novērtēts, ka gandrīz trešā daļa Eiropas darbaspēka (80 miljoni) ir ar zemu kvalifikāciju. Turklāt Cedefop 2004. gada ziņojumā bija norādīts, ka 2010. gadā tikai 15% jaunizveidoto darbavietu būs piemērotas cilvēkiem ar pamatizglītību, bet 50% būs nepieciešams augstas kvalifikācijas darbaspēks.

Starptautiskais pieaugušo lasīšanas un rakstīšanas prasmes pētījums ( IALS) (the International Adult Literacy Survey) liecina par to, ka daudzās Eiropas valstīs ievērojamai pieaugušo iedzīvotāju daļai nav tādas lasīšanas un rakstīšanas prasmes, kas nepieciešama, lai darbotos sabiedrībā, un jo īpaši apdraudēti ir tie, kas nepabeidz skolas. Lai gan analfabētisma līmenis Eiropā izskatās salīdzinoši zems, neviena sabiedrība nav imūna pret šo parādību, un ir virkne minoritāšu, kurām analfabētisms ir lielākā problēma. 2005. gada dati par Eiropas paraugkritērijiem, ko 2003. gada maijā pieņēma Padome[6], liecina, ka kopš 2000. gada 15 gadus vecu jauniešu ar sliktu lasītprasmi procentuālā attiecība nav samazinājusies un pabeigtas vidējās izglītības rādītājs nav palielinājies. Sekmes citu paraugkritēriju sasniegšanā arī nav pārāk labas: ņemot vērā pašreizējo datu tendenci, skolu nepabeigušo skaits līdz 2010. gadam samazināsies līdz 14%, bet paraugkritērijs ir 10%. Pieaugušo izglītības un apmācības apjoms palielinās tikai par 0,1-0,2% procentu punktiem gadā, tādējādi līdz 2010. gadam paraugkritēriju 12,5% nav iespējams sasniegt. Turklāt dati liecina par to, ka cilvēki ar zemu kvalifikāciju mazāk uzņemas turpmāko izglītību, līdz ar to ir grūtāk sniegt atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams.

- Pašreizējais pamatprasmju apguves nodrošinājums

Eiropas līmenī tādas Kopienas programmas, kā Leonardo da Vinci un Grundtvig , Sokrates programmas ietvaros sniedz atbalstu projektos, kas risina pamatiemaņu trūkuma problēmu.

Kopš darbības programmas "Izglītība un apmācība 2010" pieņemšanas, vairākas darba grupas ir pievērsušas uzmanību īpašam jautājumu lokam, tai skaitā IKT, vai plašākām tēmām (piem., sociālā iekļautība un pilsoniskā aktivitāte), attiecībā uz kurām darbs ar pamatprasmēm ir bijis nozīmīgs, jo visas būtiskās prasmes tika apkopotas vienā sistēmā. Šis darbs ietvēra arī labas politikas prakses apzināšanu un izplatīšanu, tostarp transversālas prasmes obligātās izglītības ietvaros, nodrošinot maznodrošinātajiem pieeju pamatprasmēm un izstrādājot atbilstošus pamatprasmju nosacījumus pieaugušajiem.

Darbs ar pamatprasmēm ir cieši saistīts ar citiem pasākumiem Eiropas izglītības un apmācības uzlabošanā, piemēram, ar nepārtraukto darbu pie Eiropas Kvalifikāciju sistēmas izstrādes, un iniciatīvām, kuru mērķis ir nostiprināt kvalifikāciju un prasmju pārredzamību un atzīšanu (piemēram, formālās un neformālās izglītības atzīšanas principi un kredītpunktu pārnešanas sistēmas). Ar to saistīts arī darbs pie Kopīgiem Eiropas principiem attiecībā uz skolotāju prasmēm un kvalifikācijām, jo tā mērķis ir risināt skolu lomas pārmaiņas, kas notiek, attīstoties jauniešu prasmēm.

Dalībvalstu līmenī tiek veikti būtiski pasākumi pamatizglītības programmas reformā, atspoguļojot prioritāšu maiņu no zināšanu nodošanas uz maināmu prasmju attīstīšanu, kas sagatavo jauniešus pieaugušo dzīvei un turpmākai izglītībai. Tam ir nepieciešamas dažādas pieejas mācību organizēšanā un jaunas skolotāju prasmes. Līdz ar to notiek diskusijas par to, kādas prasmes jauniešiem vajadzētu attīstīt un kā vislabāk atbalstīt skolas, pilnveidojot, piemēram, to vadību un vērtēšanu. Lielāka nozīme ir piešķirta arī mācīšanās sociālajiem aspektiem: bieži izglītībai traucē personisko, sociālo, kultūras un ekonomisko apstākļu kopums un tas jārisina, sadarbojoties ar citām jomām. Skolas meklē veidus, kā iesaistīt ģimenes un vietējo sabiedrību ne tikai, lai veicinātu jauniešu mācības, bet arī lai sekmētu visas kopienas mūžizglītību.

Daudzas valstis ir sākušas pamatiemaņu programmas, piemēram, lasīt un rakstīt prasmes, rēķināšanas un IKT programmas pieaugušajiem, bieži ar nevalstisko organizāciju (NVO) palīdzību. Tomēr virkne valstu vēl nav panākušas tādu stāvokli, ka visi iedzīvotāji varētu mācīties un atjaunināt savas pamatiemaņas, un, lai gan daudzi atzīst, ka pieaugušajiem izglītojamajiem ir nepieciešams nodrošināt plašākas prasmes, vispārējā izpratne par to, kas tās ir un kā tās nodrošināt, vēl nav konsekventa.

Labas politikas prakses piemēri dalībvalstīs liecina par to, ka nodrošinājumā pieaugušajiem ir jāpievērš uzmanība skaidri noteiktām valstiskām, reģionālām un/vai vietējām prioritātēm. Šajā nolūkā vajadzētu veidot infrastruktūras, kas atzīst pieaugušo atšķirīgās vajadzības un atbilst tām, ar kvalificētiem skolotājiem/pasniedzējiem, pasākumus, lai nodrošinātu pieeju ar motivāciju, vadību un konsultējošu atbalstu. Nepieciešams apzināties izglītojamo konkrēto situāciju: ir jāņem vērā viņu iepriekšējā pieredze un mācību vajadzības, kā arī plašāki jautājumi, kas saistīti ar sociālo un nodarbinātības politiku un prasa visu procesa dalībnieku iesaisti.

Neraugoties uz daudziem labas politikas prakses piemēriem, pamatprasmju nodrošinājums reti tiek piemērots, lai atbilstu visu vecumu iedzīvotāju mācību vajadzībām. Šajā nozīmē šis priekšlikums sniedz nozīmīgu pievienoto vērtību, nodrošinot paraugkritēriju instrumentu to pamatprasmju noteikšanai, ko uzskata par nepieciešamām visiem, un atbalstot dalībvalstis to centienos nodrošināt to, ka pamatprasmju nodrošinājums tiek pilnīgi integrēts to mūžizglītības stratēģijās un infrastruktūrās.

- Atbilstība citām Eiropas Savienības politikām un mērķiem

Šis priekšlikums veicina Lisabonas izaugsmes, nodarbinātības un sociālās kohēzijas mērķus.

- Integrētajās dalībvalstu nodarbinātības politikas vadlīnijās[7] ir atzīta prasmju nozīme nodarbinātībā (īpaši sabiedriski neaizsargātajās grupās) un adaptācijā izmaiņām. Īstenojot integrētās vadlīnijas, tām jābūt būtiskai dalībvalstu reformu programmu sastāvdaļai.

- Sociālajā politikā ir uzsvērta izglītības un apmācības nozīme kā izeja no nabadzības un/vai kā galvenais sociālās kohēzijas faktors.

- Jaunatnes pakts[8] aicina nodrošināt to, lai zināšanas atbilstu uz zināšanām balstītas ekonomikas vajadzībām un šai nolūkā veicinātu vispārējā galveno prasmju kopuma attīstīšanu.

- Uzņēmējdarbības rīcības plānā[9] ir atzīta izglītības būtiskā nozīme; uzņēmējdarbība ir viena no pamatprasmēm.

- “Pamatprasmēs mūžizglītībai – Eiropas paraugkritēriju sistēmā” iekļautas zināšanas, prasmes un attieksmes, ka liek cilvēkiem vairāk iesaistīties ilgtspējīgā attīstībā un demokrātiskā pilsonībā.

2. APSPRIEšANāS AR IEINTERESēTAJāM PUSēM UN IETEKMES NOVēRTēJUMS

Šī priekšlikuma pamatā ir “Eiropas pamatprasmju sistēma”, ko izstrādājusi darba grupa, kuras sastāvā ir dalībvalstu, EBTA/EEZ valstu, kandidātvalstu (no 2003. gada janvāra) un Eiropas asociāciju eksperti. Ekspertu grupā bija politikas veidotāji, praktiķi un akadēmiskie pētnieki, kas pārstāv gan pieaugušo izglītības, gan obligātās izglītības jomu, gan Eiropas līmeņa ieinteresētās puses.

Šis darbs ir apspriests vairākās konferencēs un semināros, ko organizēja ieinteresētās puses vai starptautiskās organizācijas. Neoficiālajā sanāksmē Roterdamā 2004. gada jūlijā izglītības ministri apsprieda pamatprasmju “Eiropas dimensiju” un aicināja Komisiju turpināt darbu pie šīs iniciatīvas.

2005. gada pavasarī sanāca kopā grupas pamatsastāvs - 5 eksperti (no universitātēm un valsts iestādēm, kas saistītas ar skolu attīstību), lai, pamatojoties uz savām zināšanām un konferenču debašu un citiem rezultātiem, izstrādātu sistēmu un apspriestu tās īstenošanu.

2005. gada septembrī/oktobrī notika apspriedes ar profesionālās apmācības padomdevēju komiteju.

Ekspertu atzinumi un to izmantošana

Tika pieaicināts konsultants, lai pārraudzītu attiecīgo darbu starptautiskā līmenī. Tādas īpašas tēmas, kā pamatprasmju kompleksa Eiropas dimensija, nodrošinājums mazāk nodrošinātajiem izglītojamajiem un uzņēmējdarbība tika sagatavotas mazākās grupās un tās apstiprināja lielākā darba grupa[10].

Sniegtās konsultācijas un ekspertu slēdzieni apstiprināja iniciatīvas nepieciešamību Eiropas līmenī, norādīja uz to, ka izvirzītā pieeja atbilda tā brīža tendencēm un tiktu atbalstīta.

- Ietekmes novērtējums

Šis priekšlikums būs atbalsts dalībvalstu mūžizglītības stratēģijām, kā arī izglītības un apmācības sistēmām. Tas vienkāršos mācību programmu reformas un ar tām saistītās debates un dos ierosmi vienota pieaugušo izglītības un apmācības nodrošinājuma izveidošanai. Tam būs pozitīva ietekme uz indivīdu personisko, sabiedrisko un profesionālo dzīvi un – plašākā līmenī – Lisabonas mērķu sasniegšanā saistībā ar sociālo kohēziju, ekonomisko konkurētspēju un izaugsmi. Visvairāk tam vajadzētu ietekmēt maznodrošinātās iedzīvotāju grupas, kas pašlaik bieži neapgūst pamatprasmes.

3. PRIEKšLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

- Piedāvātās rīcības kopsavilkums

Izvirzītajā priekšlikumā ir noteiktas pamatprasmes, kas nepieciešamas visiem iedzīvotājiem uz zināšanām balstītās ekonomikās un sabiedrībās. Tajā atzīts tas, ka vislabāk īstenošanas lēmumus pieņemt nacionālā, reģionālā un/vai vietējā līmenī. Tas aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai līdz pamatizglītības un apmācības beigām visi apgūtu pamatprasmes un, ņemot vērā Eiropas parauglīmeņus, mudina tās novērst izglītības trūkumus. Attiecībā uz pieaugušajiem, ieteikums aicina kopā visām iesaistītajām pusēm izveidot vispusīgas infrastruktūras.

Priekšlikumā ir aicinājums Komisijai atbalstīt reformas valstu līmenī:

- izmantojot mācīšanos no līdzbiedriem, labas pieredzes apmaiņu un ziņojot par virzību ET2010 pārgadu ziņojumos,

- atbalstot attiecīgos projektus Kopienas izglītības un apmācības programmas ietvaros,

- veicinot vispārēju izpratni par pamatprasmēm un to saikni ar nodarbinātību un sociālo politiku,

- veicinot partnerattiecības ar sociālajiem partneriem un citām iesaistītajām organizācijām.

- Juridiskais pamats

Saskaņā ar Līguma 149. pantu Kopiena veicinās kvalitatīvas izglītības attīstību, sekmējot sadarbību starp dalībvalstīm un, ja nepieciešams, atbalstot un papildinot to rīcību, kā arī vienlaikus pilnībā apzinoties dalībvalstu atbildību par apmācību saturu un par izglītības sistēmu, kā arī kultūras un valodas daudzveidības organizāciju. Izvirzītā ieteikuma mērķis ir atbalstīt dalībvalstis to centienos attīstīt pamatizglītības un apmācības sistēmas, kā arī pieaugušo izglītības un apmācības nodrošinājumu, sniedzot pamatprasmju paraugkritēriju instrumentu, un aicināt tās turpināt sadarbību ar darbības programmas “Izglītība un apmācība 2010” palīdzību. Saskaņā ar šī panta 2. punktu izvirzītā ieteikuma mērķis ir attīstīt informācijas un pieredzes apmaiņu par vispārējiem jautājumiem, kas saistīti ar pamatprasmju nodrošinājumu mūžizglītībā.

Līguma 150. pantā ir noteikts, ka Kopienas darbībai ir jāatbalsta un jāpapildina dalībvalstu darbība un īpaši, kā norādīts šī panta 2. punktā, jāuzlabo profesionālā pamatapmācība, jāvienkāršo profesionālā integrācija un reintegrācija, kā arī jāattīsta informācijas un pieredzes apmaiņa kopīgos jautājumos. Izvirzītā ieteikuma mērķis ir uzlabot šos profesionālās izglītības un apmācības aspektus, jo tā nodrošina pamatprasmju paraugkritēriju instrumentu, kas vienkāršo dalībvalstu centienus pielāgot profesionālo izglītību un apmācību atbilstoši pārmaiņām darba tirgū un sabiedrībā kopumā.

- Subsidiaritātes un proporcionalitātes principi

Ierosinātais ieteikums veicina izglītības un apmācības kvalitāti, vienkāršojot darbu, ko dalībvalstis ir uzņēmušās darbības programmā “Izglītība un apmācība 2010” un, 2003. gada maijā Padomē pieņemot Eiropas paraugkritērijus. Tā veicina un atbalsta valstu reformas un mācīšanos no citu valstu labās prakses, lai palīdzētu dalībvalstīm izveidot vispusīgu un vienotu pamatprasmju apguves nodrošinājumu kā daļu no mūžizglītības stratēģijām. Līdz ar to šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam. Ieteikumā ir noteikta Eiropas paraugkritēriju sistēma saistībā ar pamatprasmēm, ko nepieciešams apgūt visiem iedzīvotājiem, un noteikta, un nostiprināta politiskā apņemšanās veikt reformas, ko nevar panākt, izmantojot tikai, piemēram, Kopienas izglītības un apmācības programmas. Tomēr tā ieviešana ir pilnīgi atstāta dalībvalstu ziņā un līdz ar to tā atbilst proporcionalitātes principam.

4. IETEKME UZ BUDžETU

Priekšlikums neietekmē Kopienas budžetu.

2005/0221(COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES IETEIKUMS

par pamatprasmēm mūžizglītībā

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un īpaši tā 149. panta 4. punktu un 150. panta 4. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu[11],

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[12],

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu[13],

darbojoties saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru[14],

tā kā:

1. Lisabonas 2000. gada Eiropadome secināja, ka Eiropai vajadzētu noteikt jaunas pamatiemaņas kā galveno pasākumu, Eiropai reaģējot uz globalizāciju un veidojot uz zināšanām balstītu valstu ekonomiku, un uzsvēra to, ka cilvēki ir Eiropas galvenais kapitāls. Kopš tā laika šie secinājumi ir regulāri atkārtoti, tai skaitā Eiropadomē 2003. gada martā un 2005. gada martā, kā arī atjaunotajā Lisabonas stratēģijā, ko apstiprināja 2005. gadā.

2. Stokholmas 2001. gada un Barselonas 2002. gada Eiropadomē noteica konkrētus Eiropas izglītības un apmācības sistēmas nākotnes mērķus un darbības programmu ("Izglītība un apmācība 2010"), ko jāsasniedz līdz 2010. gadam. Šie mērķi ietver prasmju attīstīšanu, kas nepieciešama zināšanu sabiedrībā, īpašus mērķus valodu mācīšanās veicināšanai un uzņēmējdarbības gara attīstīšanai, kā arī vispārējo nepieciešamību uzsvērt Eiropas dimensiju izglītībā.

3. Komisijas ziņojumā par mūžizglītību[15] un vēlāk Padomes 2002. gada jūnija 27 Rezolūcijā par mūžizglītību[16] par prioritāti noteica “jaunās pamatiemaņas” un uzsvēra, ka mūžizglītība aptver laika posmu no pirmskolas vecuma līdz pensijas vecumam un pēc tā. Jaunatnes paktā, kas pievienots 2005. gada marta Briseles Eiropadomes secinājumiem, ir uzsvērta nepieciešamība vecināt vispārējā galveno prasmju kopuma attīstīšanu.

4. Kopienas nodarbinātības rādītāju uzlabošanas nolūkā Eiropadomē 2003. gada martā un 2003. gada decembrī uzsvēra nepieciešamību pilnveidot mūžizglītību, īpaši pievēršot uzmanību aktīviem un preventīviem pasākumiem saistībā ar nenodarbinātajām un neaktīvajām personām. Nodarbinātības īpašās komisijas ziņojumā, kurā uzsvēra to, ka ir nepieciešams, lai cilvēki spētu pielāgoties pārmaiņām, akcentēja iedzīvotāju integrācijas darba tirgū nozīmi un mūžizglītības galveno lomu.

5. Padomes ziņojumā par izglītības plašāku nozīmi, ko pieņēma 2004. gada novembrī tika uzsvērts tas, ka izglītība veicina vispārējā kultūras pamata saglabāšanu un atjaunošanu sabiedrībā un ir īpaši nozīmīga laikā, kad dalībvalstis izaicina jautājums, kā izturēties pret augošo sociālo un kultūras daudzveidību. Bez tam dot cilvēkiem iespēju ieiet un palikt darba dzīvē ir nozīmīga izglītības lomas daļa sociālās kohēzijas nostiprināšanā.

6. Padome 2003. gada maijā pieņēma piecus Eiropas paraugkritērijus, tādējādi apņemoties ievērojami uzlabot Eiropas vidējo rādītājus. Paraugkritēriji, kas attiecas uz lasītprasmi, skolas nepabeigšanu, pabeigtu vidusskolas izglītību un pieaugušo mūžizglītību, ir cieši saistīti ar pamatprasmju pilnveidošanu.

7. Saskaņā ar Komisijas 2005. gadā pieņemto ziņojumu par Lisabonas izglītības un apmācības mērķu sasniegšanas gaitu[17] 15 gadus vecu jauniešu ar sliktu lasītprasmi procentuālā attiecība nav samazinājusies un pabeigtas vidējās izglītības rādītājs nav palielinājies. Samazinājās skolu nepabeigušo skaits, bet, ņemot vērā pašreizējos rādītājus, 2010. gada paraugkritēriji, ko Padome pieņēma 2003. gada maijā, netiks sasniegti. Dalība pieaugušo izglītībā nepieaug pietiekoši ātri, lai sasniegtu 2010. gada paraugkritēriju un dati liecina par to, ka mazkvalificētie iedzīvotāji mazāk piedalās turpmākā apmācībā.

8. Darbības plānā prasmju un kvalifikāciju attīstībai visas dzīves laikā, ko 2002. gada martā pieņēma Eiropas sociālie partneri, ir uzsvērta nepieciešamība uzņēmumiem arvien ātrāk pielāgot savas struktūras, lai saglabātu konkurētspēju. Komandas darbs, hierarhijas izlīdzināšana, pienākumu sadalījums un lielāka daudzuzdevumu nepieciešamība izraisa mācību organizāciju pieaugumu. Tas nozīmē to, ka organizāciju spēja noteikt prasmes, lai tās mobilizētu un apzinātos un veicinātu to attīstību visiem nodarbinātajiem, veido jauno konkurētspējas stratēģiju pamatu.

9. Māstrihtas pētījums par profesionālo izglītību un apmācību norāda uz lielu plaisu starp izglītības līmeņiem, kas nepieciešami jaunajās darbavietās, un Eiropas darbaspēka sasniegtajiem līmeņiem. Vairāk nekā viena trešā daļa Eiropas darbaspēka (80 miljoni) ir ar mazu kvalifikāciju, tajā pašā laikā ir aplēsts, līdz 2010. gadam gandrīz 50% jauno darbavietu būs nepieciešama trešā līmeņa kvalifikācija, gandrīz 40% būs nepieciešama pilna vidējā izglītība, bet tikai 15% būs piemērotas pamatskolu beigušajiem.

10. Nepieciešamība nodrošināt jauniešiem nepieciešamās pamatprasmes un izglītības ieguves līmeņu uzlabošana ir 2005. gada jūnija Eiropadomes pieņemto Integrēto izaugsmes un nodarbinātības 2005. – 2008. gada pamatnostādņu neatņemama sastāvdaļa. Īpaši Nodarbinātības pamatnostādnēs, atsaucoties uz jaunajām prasībām attiecībā uz prasmēm, aicina pielāgot izglītības un apmācības sistēmas, precīzāk nosakot profesiju vajadzības un pamatprasmes, kas ietvertas dalībvalstu reformu programmās.

11. Augstākā līmeņa grupa 2004. gada ziņojumā par Lisabonas stratēģiju skaidri noteica to, ka Eiropā nebūt nav paveikts pietiekami daudz, lai iedzīvotājiem nodrošinātu iespējas, kas tiem nepieciešamas, lai piemērotos mainīgajam darba tirgum, un ka tas attiecas gan uz augstākās, gan uz zemākās kvalifikācijas darbavietām, gan ražošanā, gan pakalpojumu sfērā.

12. Padome un Komisija Apvienotajā ziņojumā par "Izglītības un apmācības 2010" darbības programmu, ko pieņēma 2004. gadā, uzsvēra nepieciešamību nodrošināt to, lai visiem iedzīvotājiem būtu tās prasmes, kas tiem nepieciešamas dalībvalstu noteiktajās mūžizglītības stratēģijās. Lai veicinātu un vienkāršotu reformu, ziņojumā izvirzīti priekšlikumi kopīgu Eiropas paraugkritēriju un principu izstrādei un noteikta pamatprasmju sistēmas prioritāte.

13. Šī ieteikuma mērķis ir veicināt kvalitatīvas izglītības attīstību, atbalstot un papildinot dalībvalstu pasākumus, ar kuriem tās nodrošina to, lai to pamatizglītības un apmācības sistēmas visiem jauniešiem piedāvātu iespējas attīstīt pamatprasmes tādā līmenī, kas tos sagatavo turpmākām mācībām un pieaugušo dzīvei, un lai pieaugušie varētu attīstīt un atjaunināt savas pamatprasmes, izmantojot saskaņotas un vispusīgas mūžizglītības nodrošinājumu. Tas sniedz kopīgu Eiropas pamatprasmju paraugkritēriju sistēmu politikas veidotājiem, izglītības un apmācības darbiniekiem, darba devējiem un izglītojamajiem, lai vienkāršotu valstu reformas un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju darbības programmā “Izglītība un apmācība 2010” nolūkā sasniegt vienotos Eiropas paraugkritērijus. Turklāt šis ieteikums atbalsta citas saistītas politikas, piemēram, nodarbinātības un sociālā politika un citas ar jaunatni saistītas politikas.

14. Šis ieteikums atbilst Līguma 5. pantā minētajam subsidiaritātes principam, ciktāl tā mērķis ir atbalstīt un papildināt dalībvalstu rīcību, izveidojot kopīgu atskaites punktu, kas veicina un vienkāršo valstu reformas un turpmāko sadarbību ar dalībvalstīm. Šis ieteikums atbilst minētajā pantā noteiktajam proporcionalitātes principam tāpēc, ka, atstājot ieteikuma īstenošanu dalībvalstu ziņā, tas nepārsniedz to, kas nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai.

AR ŠO DALĪBVALSTĪM IESAKA:

1. nodrošināt, lai pamatizglītība un apmācība visiem jauniešiem piedāvātu iespējas attīstīt pamatprasmes tādā līmenī, kas tos sagatavotu pieaugušo dzīvei un veidotu pamatu turpmākām mācībām un darbam;

2. nodrošināt, lai tie jaunieši, kam nepietiekamas izglītības dēļ, kuras iemesls ir personiski, sociāli, kultūras vai ekonomiski apstākļi, nepieciešams īpašs atbalsts izglītības potenciāla realizēšanai, saņemtu atbilstošu nodrošinājumu;

3. nodrošināt, lai pieaugušie varētu attīstīt un atjaunināt savas pamatprasmes visas dzīves laikā un, lai īpaša uzmanība tiktu pievērsta mērķa grupām, kas noteiktas kā prioritātes valsts, reģionālā vai vietējā nozīmē;

4. nodrošināt, lai būtu atbilstoša infrastruktūra izglītības un apmācības turpināšanai, tostarp skolotāji un pasniedzēji un pasākumi izglītības pieejamības nodrošināšanai, kā arī atbalsts izglītojamajiem, apzinoties pieaugušo mainīgās vajadzības;

5. nodrošināt pieaugušo izglītības un apmācības nodrošinājuma saskanību atsevišķiem iedzīvotājiem, to cieši saistot ar nodarbinātības un sociālo politiku un citām ar jaunatni saistītām politikām un sadarbojoties ar sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām pusēm;

6. izmantot pielikumu “Pamatprasmes mūžizglītībai – Eiropas paraugkritēriju sistēma” kā paraugkritēriju instrumentu, izstrādājot pamatprasmju nodrošinājumu visiem, kas ietilpst to mūžizglītības stratēģijās.

ŅEM VĒRĀ KOMISIJAS NOLŪKU:

1. atbalstīt dalībvalstu centienus izstrādāt to izglītības un apmācības sistēmas un ieviest šo ieteikumu, tostarp, izmantojot dokumentu “Pamatprasmes mūžizglītībai – Eiropas paraugkritēriju sistēma” kā avotu, lai veicinātu mācīšanos no līdzbiedriem un labas prakses apmaiņu, un lai sekotu virzībai un ziņotu par sasniegto darbības programmas “Izglītība un apmācība 2010” pārgadu progresa ziņojumos;

2. kā avotu izmantot “Pamatprasmes mūžizglītībai – Eiropas paraugkritēriju sistēmu”, īstenojot Kopienas izglītības un apmācības programmas, un nodrošināt, lai tās veicinātu pamatprasmju apgūšanu;

3. veicināt plašu “Pamatprasmju mūžizglītībai – Eiropas paraugkritēriju sistēmas” izmantošanu attiecīgajās Kopienas politikās un īpaši nodarbinātības jaunatnes un sociālās politikas īstenošanā, un turpmāk attīstīt saikni ar sociālajiem partneriem un citām organizācijām, kas strādā šajās jomās;

4. pārskatīt “Pamatprasmju mūžizglītībai – Eiropas paraugkritēriju sistēmas” ietekmi darbības programmā “Izglītība un apmācība 2010” un pēc četriem gadiem no šī ieteikuma pieņemšanas Eiropas Parlamentam un Padomei ziņot par gūto pieredzi un vēlējumiem nākotnei.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā Padomes vārdā

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

PIELIKUMS

Pamatprasmes mūžizglītībai – Eiropas paraugkritēriju sistēma

Ievads

Šajā sistēmā ir noteiktas astoņas pamatprasmes:

1. saziņa dzimtajā valodā,

2. saziņa svešvalodās,

3. matemātiskā prasme un pamatprasmes dabaszinībās un tehnoloģijās,

4. digitālā prasme,

5. mācīšanās mācīties,

6. starppersonu, starpkultūru un sociālās prasmes, un pilsoniskās prasmes,

7. uzņēmējdarbība un

8. kultūras izpausme.

Šeit pamatprasmes definētas kā zināšanu prasmju un attieksmju kopums, kas atbilst kontekstam. Pamatprasmes ir tās, kas ir nepieciešamas personiskai izaugsmei un attīstībai, pilsoniskai aktivitātei, sociālajai iekļautībai un nodarbinātībai. Līdz pamatizglītības un apmācības beigām jauniešiem vajadzētu būt apguvušiem pamatprasmes tādā līmenī, lai viņi būtu gatavi pieaugušo dzīvei un, lai to attīstīšana, uzturēšana un atjaunināšana būtu daļa no mūžizglītības.

Daudzas prasmes pārklājas un savienojas: vienai sfērai būtiskie aspekti atbalsta prasmes citā. Pamatiemaņu prasme fundamentālajās valodās, lasīšanā un rakstīšanā, rēķināšanā un IKT ir būtisks mācību pamats un mācīšanās mācīties veicina mācību aktivitāti. Visā sistēmā ir izmantota virkne tēmu: kritiskā domāšana, radošums, iniciatīvas uzņemšanās, riska novērtējums, lēmumu pieņemšana un lietišķa pārvaldīšana pār jūtām ir nozīmīga visās astoņās pamatprasmēs.

Pamatprasmes

1. Saziņa dzimtajā valodā[18]

Definīcija: saziņa dzimtajā valodā ir spēja izteikt un interpretēt domas, jūtas un faktus gan mutiski, gan rakstiski (klausīšanās, runāšana, lasīšana un rakstīšana), un noteiktā veidā pilnā mērā lingvistiski mijiedarboties sociālajā un kultūras kontekstā – izglītībā un apmācībā, darbā, mājās un brīvajā laikā.

… Būtiskās zināšanas, prasmes un attieksmes saistībā ar šo prasmi

Saziņai dzimtajā valodā indivīdam nepieciešamas pamata vārdu krājuma, funkcionālās gramatikas un valodas funkciju zināšanas . Tas ietver izpratni par verbālās mijdarbības galvenajiem veidiem, literāro un neliterāro tekstu virkni, dažādu valodas stilu un diapazonu galvenajām īpašībām un valodas un saziņas daudzveidīgumu dažādos kontekstos.

Indivīdiem vajadzētu būt prasmēm sazināties mutiski un rakstiski dažādās saziņas situācijās un pārvaldīt un piemērot savu saziņu situācijas prasībām. Šī prasme ietver arī spējas rakstīt un lasīt dažādu veidu tekstus, meklēt un apstrādāt informāciju, izmantot palīglīdzekļus, pārliecinoši un kontekstam atbilstoši formulēt un izteikt savus argumentus.

Pozitīva attieksme pret saziņu dzimtajā valodā ietver atvērtību kritiskam un konstruktīvam dialogam, estētisko vērtību novērtējumu, vēlmi pēc tām censties un interesi mijiedarboties ar citiem.

2. Saziņa svešvalodās

Definīcija: saziņai svešvalodās un saziņai dzimtajā valodā plašā nozīmē galveno prasmju aspekti ir kopīgi: tā balstās uz spēju saprast, izteikt un interpretēt domas, jūtas un faktus gan mutiski, gan rakstiski (klausīšanās, runāšana, lasīšana un rakstīšana) attiecīgajā sociālā konteksta diapazonā – darbā, mājās, brīvajā laikā un izglītībā un apmācībā – saskaņā ar indivīda vēlmēm vai vajadzībām. Saziņai svešvalodās nepieciešamas arī tādas prasmes kā informācijas atlase un starpkultūru izpratne. Indivīda lietpratības līmenis būs atkarīgs no četriem aspektiem, dažādām valodām, kā arī no tā iepriekšējās pieredzes, vides un vajadzībām/interesēm.

Būtiskās zināšanas, prasmes un attieksmes saistībā ar šo prasmi

Prasmēm papildus valodās vai svešvalodās nepieciešamas vārdu krājuma funkcionālās gramatikas un valodas funkciju zināšanas un izpratne par galvenajiem verbālās mijiedarbības un valodas diapazonu veidiem. Svarīgas ir sabiedrības tradīciju zināšanas un valodu kultūras aspekts un mainīgums.

Būtiskās prasmes ietver spējas saprast runāto vēstījumu, sākt, uzturēt un nobeigt sarunas un lasīt un saprast tekstus, kas indivīdam nepieciešami. Indivīdiem vajadzētu spēt pareizi izmantot palīglīdzekļus un mācīties valodas arī neformāli kā daļu no mūžizglītības.

Pozitīva attieksme ietver kultūras atšķirību un daudzveidības novērtējumu un interesi un zinātkāri par valodām un starpkultūru saziņu.

3. Matemātikas prasme un pamatprasmes dabaszinībās un tehnoloģijās

Definīcija.

A. Matemātikas prasme ir spēja izmantot saskaitīšanu, atņemšanu, reizināšanu, dalīšanu un proporcijas galvas un rakstiskos aprēķinos, lai risinātu virkni problēmu ikdienas situācijās. Tiek uzsvērts process un aktivitāte, kā arī zināšanas. Matemātikas prasme līdz noteiktiem līmeņiem ietver spējas un vēlmi izmantot matemātiskās domāšanas veidus (loģisko un telpisko) un tās izpausmes (formulas, modeļus, konstrukcijas, grafikus/diagrammas).

B. Pamatprasmes dabaszinībās attiecas uz spēju un vēlmi izmantot zināšanu un metožu kopumu, ko izmanto dabas pasaules izskaidrošanai, lai noskaidrotu jautājumus un izdarītu uz liecībām pamatotus secinājumus. Pamatprasmes tehnoloģijās uzskata par zināšanu un metožu izmantojumu, reaģējot uz noteiktām cilvēku vēlmēm vai vajadzībām. Šīs abas prasmes jomas ietver cilvēku darbības radīto izmaiņu izpratni un individuālu pilsonisko atbildību.

Būtiskās zināšanas, prasmes un attieksmes saistībā ar šo prasmi

A. Matemātikā nepieciešamās zināšanas ietver pamatotas zināšanas par skaitļiem, matemātiskām vērtībām un struktūrām, pamatdarbībām un pamatpaņēmieniem, matemātisko terminu un jēdzienu izpratni un tādu jautājumu izpratni, uz kuriem matemātika piedāvā atbildes.

Indivīdam jābūt prasmēm izmantot vienkāršos matemātiskos principus un procesus ikdienā mājās un darbā, kā arī sekot un novērtēt neatkarīgo mainīgo virknes. Tam jāspēj matemātiski pamatot, saprast matemātiskos pierādījumus, sazināties matemātikas valodā un izmantot atbilstošus palīglīdzekļus.

Pozitīva attieksme matemātikā balstās uz patiesības ievērošanu un vēlmi meklēt cēloņus un novērtēt to ticamību.

B. Būtiskās zināšanas dabaszinībās un tehnoloģijās ietver dabas pasaules principus, fundamentālos zinātniskos jēdzienus, principus un metodes, tehnoloģijas un to produktus un procesus. Indivīdiem jābūt izpratnei par zinātnes izmantojuma un tehnoloģiju priekšrocībām, ierobežojumiem un zinātnes teoriju riskiem sabiedrībā kopumā (saistībā ar lēmumu pieņemšanu, vērtībām, morāles jautājumiem, kultūru utt.) tādās specifiskās zinātnes jomās kā medicīna un izpratnei par zinātnes un tehnoloģiju ietekmi uz dabas pasauli un ilgtspējīgu attīstību.

Prasmes ietver spēju izmantot un manipulēt ar tehnoloģiskajiem instrumentiem, iekārtām un zinātniskajiem datiem, lai uz pierādījumu pamata sasniegtu mērķi, pieņemtu lēmumu vai izdarītu secinājumu. Indivīdiem arī jāzina zinātnisko pētījumu būtiskie raksturlielumi un jābūt spējīgiem runāt par secinājumiem un pamatojumu, saskaņā ar kuriem tie paveikti.

Prasme ietver kritiska vērtējuma un zinātkāru attieksmi , interesi par ētikas jautājumiem drošības un ilgtspējas aspektā – īpaši saistībā ar zinātnes un tehnoloģiju progresu, kas attiecas uz personisko dzīvi, ģimeni, sabiedrību un globāliem jautājumiem.

4. Digitālā prasme

Defin īcija: digitālā prasme ietver pārliecinošu un kritisku informācijas sabiedrības tehnoloģiju (IST) izmantojumu darbā, brīvajā laikā un saziņā. Pamatiemaņas IKT veicina datoru izmantošanu, lai iegūtu, novērtētu, uzglabātu, ražotu, pasniegtu un apmainītos ar informāciju un komunicētos un piedalītos sadarbībā ar interneta palīdzību.

Būtiskās zināšanas, prasmes un attieksmes saistībā ar šo prasmi

Digitālā prasme prasa skaidru dabas, IST lomas un iespēju izpratni un zināšanas ikdienā: personiskajā un sabiedriskajā dzīvē un darbā. Tā ietver tādas galvenās datoru izmantojuma jomas kā tekstapstrāde, elektroniskās tabulas, datu bāzes, informācijas uzglabāšana un vadība un izpratni par interneta un saziņas iespējām, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus (e-pastu, tīkla rīkus) atpūtai, informācijas pārraidei un sadarbībai tīklā, mācībām un pētījumiem. Indivīdiem jāizprot, kā IST var veicināt radošumu un inovāciju, un jāzina ar pieejamo informāciju saistītie derīguma un ticamības jautājumi un IST interaktīvā lietojuma ētikas principi.

Nepieciešamās prasmes ietver: spēju meklēt, savākt un apstrādāt informāciju un izmantot to kritiski un sistēmiski, novērtējot tās nozīmi un atšķirot reālo no virtuālā, tajā pašā laikā apzinoties to saikni. Indivīdiem ir jābūt prasmēm izmantot rīkus, lai radītu, prezentētu un saprastu sarežģītu informāciju un spējai piekļūt, meklēt un izmantot interneta pakalpojumus. Viņiem arī jāspēj lietot IST, lai veicinātu kritisku domāšanu, radošumu un inovāciju.

IST izmantošanai nepieciešama kritiska un pārdomāta attieksme pret pieejamo informāciju un atbildīga interaktīvo plašsaziņas līdzekļu izmantošana. Interese līdzdarboties apvienībās un tīklos kultūras, sabiedriskā un/vai profesionālā nolūkā arī veicina šo prasmi.

5. Mācīšanās mācīties

Defin īcija: “mācīšanās mācīties” ir spēja uzņemties un turpināt mācības. Indivīdiem jāspēj organizēt savas mācības, tostarp efektīvi plānojot laiku un informāciju, gan individuāli, gan grupās. Šī prasme ietver izpratni par savu mācību procesu un vajadzībām, nosakot pieejamās iespējas un spēju pārvarēt šķēršļus, lai mācītos veiksmīgi. Tas nozīmē jaunu zināšanu un prasmju ieguvi, apstrādi un uzņemšanu un vadošu norādījumu meklēšanu un izmantošanu. Mācīšanās mācīties iesaista izglītojamo iepriekšējo zināšanu un dzīves pieredzes papildināšanā, lai izmantotu zināšanas un prasmes dažādos kontekstos – mājās, darbā, izglītībā un apmācībā. Indivīda kompetencē galvenais ir motivācija un pašpaļāvība.

Būtiskās zināšanas, prasmes un attieksmes saistībā ar šo prasmi

Ja mācības ir vērstas uz konkrētu darbu vai karjeras mērķiem, indivīdam ir jābūt zināšanām par tiem nepieciešamajām prasmēm, zināšanām, prasmēm un kvalifikācijām. Visos gadījumos mācīšanās mācīties prasa, lai indivīds zinātu un izprastu tā izvēlētās mācīšanās stratēģijas, viņa prasmju un kvalifikāciju stiprās un vājās puses un būtu spējīga meklēt izglītības un apmācības iespējas un tām pieejamos vadošos norādījumus/atbalstu.

Mācīšanās mācīties prasmes , pirmkārt, prasa tādas fundamentālās pamatiemaņas kā lasīšanas un rakstīšanas prasme, rēķināšanas prasme un IKT, kas nepieciešamas turpmākām mācībām. Pamatojoties uz to, indivīdam jābūt spējīgam piekļūt, iegūt, apstrādāt un uzņemt jaunas zināšanas un prasmes. Tam nepieciešama efektīva paša izglītojamā mācību, karjeras un darba organizācijas shēmu vadība un īpaši spēju būt neatlaidīgam mācībās, ilgstoši koncentrēties un kritiski pārdomāt mācību nolūkus un mērķus. Indivīdiem jābūt spējīgiem ne tikai patstāvīgi un pašdisciplinējoši veltīt laiku mācībām, bet arī strādāt kolaboratīvi, kas ir mācību procesa daļa, iegūt no darba neviendabīgā grupā un dalīties ar to, ko ir iemācījušies. Viņiem jābūt spējīgiem novērtēt savu darbu un, ja nepieciešams, meklēt padomu, informāciju un atbalstu.

Pozitīva attieksme ietver motivāciju un pašpaļāvību, lai ar panākumiem mācītos visas dzīves laikā. Problēmu risināšanas attieksme veicina gan mācīšanos, gan indivīda spēju pārvarēt šķēršļus un pielāgoties izmaiņām. Vēlme likt lietā iepriekš apgūto un dzīves pieredzi un zinātkāre meklēt iespējas mācīties un likt lietā apgūto dažādās dzīves situācijās ir būtisks pozitīvas attieksmes elements. …..

6. Starppersonu, starpkultūru un sociālās prasmes, pilsoniskās prasmes

Definīcija: šīs prasmes ietver visas uzvedības formas, kas sagatavo indivīdus efektīvai un lietišķai dalībai sabiedriskajā un darba dzīvē, un īpaši sabiedrībās, kas kļūst aizvien daudzveidīgākas, un, ja nepieciešams, konfliktu risināšanai. Pilsoniskā prasme sagatavo indivīdus pilnīgai līdzdalībai pilsoniskajā dzīvē, kas pamatojas uz zināšanām par sociāliem un politiskiem jēdzieniem, struktūru, gatavību aktīvai un demokrātiskai līdzdalībai.

Būtiskās zināšanas, prasmes un attieksmes saistībā ar šo prasmi

A. Personiskai un sociālai labklājībai nepieciešama izpratne par to, kā nodrošināt optimālu fizisko un garīgo veselību, kas tostarp ir paša un savas ģimenes resursi, zināšanas par to, kā to var veicināt ar veselīgu dzīvesveidu. Veiksmīgai starppersonu un sociālai līdzdalībai ir būtiski izprast dažādās sabiedrībās un vidēs vispārpieņemtos uzvedības un izturēšanās kodeksus (piemēram, darbavietā) un pamatkoncepcijas saistībā ar indivīdu, grupām, darba organizācijām, dzimumu vienlīdzību, sabiedrību un kultūru. Eiropas sabiedrību multikulturālās un sociāli ekonomiskās dimensijas izpratne un izpratne par to, kā nacionālās kultūras identitāte mijiedarbojas ar Eiropas identitāti, ir būtiska.

Prasme lietišķi komunicēt dažādās vidēs, izteikt un saprast atšķirīgus viedokļus, sarunāties, spējot radīt uzticību, un just empātiju ir šīs prasmes būtība. Indivīdiem jābūt spējīgiem pārvarēt stresu un frustrāciju un runāt par to lietišķi, kā arī atšķirt personisko sfēru no profesionālās.

Saistībā ar attieksmēm šī prasme pamatojas uz sadarbību, pašpārliecību un integritāti. Indivīdiem jābūt interesei par sociāli ekonomiskajiem notikumiem, starpkultūru saziņu, vērtību daudzveidību un apkārtējo cieņu, un tiem jābūt gataviem gan pārvarēt aizspriedumus, gan atbalstīt kompromisu.

B. Pilsoniskā prasme balstās uz zināšanām par demokrātiju, pilsonību un civiltiesībām, tostarp par to, kā tās ir izteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un starptautiskās deklarācijās un tiek piemērotas dažādās iestādēs vietējā, reģionālā, valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī. Zināšanas par galvenajiem notikumiem, tendencēm un izmaiņu veicinātājiem valsts, Eiropas un pasaules vēsturē ar īpašu skatījumu uz Eiropas daudzveidību ir būtiskas, tāpat kā zināšanas par sociālo un politisko kustību mērķiem, vērtībām un politikām.

Prasmes ir saistītas ar spēju kopā ar citiem efektīvi iesaistīties sabiedrības pārvaldē, izrādīt solidaritāti un interesi problēmu risināšanā, kas ietekmē vietējo un plašāku sabiedrību. Tas ietver kritisku un radošu domāšanu un lietišķu līdzdalību kopienas/apkārtnes pasākumos un lēmumu pieņemšanā visos līmeņos, sākot no vietējā līdz valsts un Eiropas līmenim, īpaši ar balsošanu.

Cilvēktiesību, tostarp vienlīdzības kā demokrātijas pamata, pilnīga ievērošana un dažādu reliģiju vai etnisko grupu vērtību sistēmu atšķirību novērtēšana un izpratne veido pozitīvas attieksmes pamatu. Tā ietver arī piederības sajūtu savai vietai, valstij, ES un Eiropai kopumā, un savai pasaules daļai un vēlmi piedalīties demokrātiskā lēmumu pieņemšanā visos līmeņos. Lietišķa līdzdalība ietver arī pilsonisko aktivitāti, sociālās daudzveidības un vienlīdzības, un ilgtspējīgas attīstības veicināšanu, un gatavību cienīt citu vērtības un privāto dzīvi.

7. Uzņēmējdarbība

Definīcija : uzņēmējdarbība attiecas uz indivīda spējām pārvērst idejas darbībā. Tā ietver radošumu, inovāciju un riska uzņemšanos, kā arī spēju plānot un vadīt projektus, lai sasniegtu mērķus. Tā atbalsta ikvienu ikdienas dzīvē mājās un sabiedrībā, atbalsta darba ņēmēju, apzinoties darba nozīmi un spējot izmantot izdevības, un ir īpašu zināšanu un prasmju pamats, kas nepieciešamas uzņēmējiem, kas nodarbojas ar sociālo vai komercdarbību.

Būtiskās zināšanas, prasmes un attieksmes saistībā ar šo prasmi

Nepieciešamās zināšanas ietver pieejamās iespējas personiskai, profesionālai un/vai biznesa darbībai, ietverot “plašākas ainas” jautājumus, kas nodrošina izpratni par to, kurā cilvēki dzīvo un strādā, piemēram, plašāka izpratne par ekonomikas darbības principiem un iespējām vai izaicinājumiem, ar ko sastopas darba devējs vai organizācija. Indivīdiem jāapzinās arī uzņēmuma ētiskā nostāja un tas, kā viņi var būt labais spēks, piemēram, ar godīgu tirdzniecību vai sociālu organizāciju.

Prasmes ir saistītas ar proaktīvu projektu vadību (tostarp prasme plānot, organizēt, vadīt, uzņemties līdera lomu un deleģēt, analizēt, sazināties, sniegt norādījumus un novērtēt un uzskaitīt) un spēju strādā gan individuāli, gan sadarbojoties komandās. Būtisks ir spriedums savu stipro un vājo vietu noteikšanai un risku novērtējumam, un pieņemšanai tā un tad, kad tas nepieciešams.

Uzņēmējdarbības attieksmi raksturo iniciatīva, proaktivitāte, neatkarība un inovācija personiskajā un sabiedriskajā dzīvē, tāpat kā darbā. Tā ietver arī motivāciju un apņēmību sasniegt mērķus, vai tie būtu personiski nolūki un mērķi, kas kopīgi ar citiem un/vai darba.

8. Kultūras izpausme

Definīcija: ideju, pieredzes un emociju nozīmes novērtējums virknē plašsaziņas līdzekļu, tostarp mūzikā, izpildītājmākslā, literatūrā un vizuālajā mākslā.

Būtiskās zināšanas, prasmes un attieksmes saistībā ar šo prasmi

Kultūras zināšanas ietver pamatzināšanas par lielākajiem kultūras darbiem, tostarp populāro mūsdienu kultūru, kas ir nozīmīga cilvēces vēstures daļa valstu un Eiropas kultūras mantojuma nozīmē un to vietu pasaulē. Ir būtiski izprast Eiropas (un Eiropas valstu) kultūras un valodu daudzveidību, vajadzību to saglabāt, kā arī saprast sabiedrības gaumes attīstību un estētisko faktoru nozīmi ikdienas dzīvē.

Prasmes saistītas gan ar novērtējumu, gan izpausmi: indivīda iedzimto spēju pašizpausme dažādos plašsaziņas līdzekļos un mākslas darbu un izpildītājmākslas novērtējums un baudījums. Prasmes ietver arī spēju saistīt savus radošos un izpausmes uzskatus ar citu atzinumiem un noteikt un realizēt ekonomiskās iespējas kultūras pasākumos.

Spēcīga identitātes izjūta ir pamats cieņai un atklātai attieksmei pret kultūras daudzveidības izpausmēm. Pozitīva attieksme ietver arī radošumu un vēlmi attīstīt estētiskās spējas ar māksliniecisku pašizpausmi un interesi par kultūras dzīvi.

[1] „Pamatiemaņas” kopumā attiecas uz lasīšanas un rakstīšanas prasmi un rēķināšanas prasmi; Lisabonas Eiropadome aicināja tām pievienot tādas jaunas zināšanu sabiedrībā nepieciešamas prasmes kā informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) un uzņēmējdarbība.

[2] Darba grupa deva priekšroku terminam “prasme”, kas nozīmē zināšanu, prasmju un attieksmju kopumu, un “pamatprasme”, tā nosakot visiem nepieciešamās prasmes. Līdz ar to tā ietver pamatiemaņas, bet ir plašāks jēdziens.

[3] Pamatiemaņu darba grupa, 2003. un 2004. gada pārskata ziņojums: http://europa.eu.int/comm/education/policies/2010/objectives_en.html#basic

[4] Kopējs vidusposma ziņojums, Padomes dokuments 6905/04 (2004. gada marts).

[5] Pielikums ieteikumam “Pamatprasmes mūžizglītībai – Eiropas paraugkritēriju sistēma” ir pārskatīta pamatprasmju sistēmas versija, ko izstrādājusi pamatprasmju darba grupa

[6] Lisabonas mērķu sasniegšanas gaita izglītības un apmācības jomā; Komisijas darba dokuments, 2005. gada ziņojums, 20. lpp. http://europa.eu.int/comm/education/policies/2010/doc/progressreport05.pdf

[7] Padomes 2005. gada 12. jūlija Lēmums par nodarbinātības politikas vadlīnijām dalībvalstīs,OV L 205/21, 6.8.2005, lpp. 21.

[8] Eiropas Jaunatnes pakts, http://ue.eu.int/ueDocs/cms_Data/docs/pressData/en/ec/84335.pdf

[9] http://europa.eu.int/comm/enterprise/entrepreneurship/promoting_entrepreneurship/doc/com_70_en.pdf

[10] Pamatprasmju darba grupa, 2004. gada pārskata ziņojums

[11] OV C […], […], […]. lpp.

[12] OV C […], […], […]. lpp.

[13] OV C […], […], […]. lpp.

[14] OV C […], […], […]. lpp.

[15] KOM(2001) 678 galīgais.

[16] OV C 163, 9.7.2002., 1. lpp.

[17] SEK(2005) 419.

[18] Ir atzīts, ka dzimtā valoda ne vienmēr ir dalībvalsts oficiālā valoda un ka spēja sazināties oficiālajā valodā ir priekšnoteikums, kas nodrošina indivīda pilnīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē. Pasākumi šādu gadījumu risināšanai ir atsevišķu dalībvalstu ziņā, ņemot vērā konkrētas vajadzības un apstākļus.