–

Federazione nazionale delle imprese elettrotecniche ed elettroniche (Anie) u.c. vārdā – V. Onida, C. Montella un B. Randazzo, avvocati,

–

Elettricità Futura Unione delle imprese elettriche italiane un Confederazione generale dell’agricoltura italiana – Confagricoltura vārdā – V. Onida un B. Randazzo, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Varrone un G. Aiello, avvocati dello Stato,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – S. Eisenberg un D. Klebs, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – K. Boskovits, kā arī S. Charitaki un A. Magrippi, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta un J. Ruiz Sánchez, kā arī A. Rubio González, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – O. Beynet, K. Talabér‑Ritz un Y. Marinova, kā arī G. Gattinara un T. Maxian Rusche, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 216. panta 2. punktu saistībā ar Enerģētikas hartas nolīgumu, kas apstiprināts Eiropas Ogļu un tērauda kopienas vārdā, Eiropas Kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas vārdā ar Padomes un Komisijas Lēmumu 98/181/EK, EOTK, Euratom (1997. gada 23. septembris) par to, ka Eiropas Kopienas slēdz Enerģētikas hartas nolīgumu un Enerģētikas hartas protokolu par energoefektivitāti un ar to saistītajiem vides aspektiem (OV 1998, L 69, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Enerģētikas harta”), Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 17. pantu (turpmāk tekstā – “Harta”) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV 2009, L 140, 16. lpp.), lasot to tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības aizsardzības, lojālas sadarbības un lietderīgas iedarbības principu gaismā.

2

Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās starp, no vienas puses, lietā C‑798/18 – Federazione nazionale delle imprese elettrotecniche ed elettroniche (Anie) (Valsts elektrotehnikas un elektronikas uzņēmumu federācija), kā arī 159 uzņēmumiem, kas ražo elektroenerģiju no fotoelementu iekārtām, un lietā C‑799/18 – Athesia Energy Srl, kā arī 15 citiem uzņēmumiem, kas darbojas tajā pašā nozarē un, no otras puses, ministero dello Sviluppo economico (Ekonomikas attīstības ministrija, Itālija) un Gestore dei servizi energetici (GSE) SpA saistībā ar to valsts tiesību aktu īstenošanas dekrētu atcelšanu, ar kuriem paredz pārskatīt stimulējošus tarifus elektroenerģijas ražošanai ar fotoelementu iekārtām un ar tiem saistīto maksājumu veikšanas kārtību.

3

Enerģētikas hartas 10. panta “Ieguldījumu veicināšana, aizsardzība un režīms” 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šā Nolīguma noteikumiem katra Līgumslēdzēja Puse veicina un veido stabilus, vienlīdzīgus, labvēlīgus un pārredzamus nosacījumus citu Līgumslēdzēju Pušu ieguldītājiem, kas veic ieguldījumus tās teritorijā. Šādos nosacījumos iekļauj saistības vienmēr piešķirt taisnīgu un vienlīdzīgu režīmu attiecībā uz citu Līgumslēdzēju Pušu ieguldītāju ieguldījumiem. Šādus ieguldījumus arī pastāvīgi aizsargā un nodrošina, un neviena Līgumslēdzēja Puse nekādā veidā nedrīkst vājināt vai traucēt to pārvaldīšanu, uzturēšanu, izmantošanu, esību vai realizāciju, veicot nepamatotus un diskriminējošus pasākumus. [..]”

4

Direktīvas 2009/28 14. un 25. apsvērumā ir noteikts:

[..]

5

Direktīvas 2009/28 1. pantā “Mērķis un darbības joma” ir paredzēts:

“Ar šo direktīvu izveido vienotu sistēmu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai. Tajā paredz valstu obligātos mērķus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējā īpatsvara sasniegšanai elektroenerģijas bruto galapatēriņā, kā arī mērķi šādas enerģijas īpatsvaram transporta nozarē. [..]”

6

Šīs direktīvas 3. pantā “Valsts vispārējie obligātie mērķi un pasākumi saistībā ar enerģijas izmantošanu no atjaunojamajiem energoresursiem” ir noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars [..] 2020. gada enerģijas bruto galapatēriņā vismaz atbilst tās vispārējam valsts mērķim minētajā gadā attiecībā uz enerģijas īpatsvaru, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, kā norādīts I pielikuma A daļas tabulas trešajā ailē. [..]

2.   Dalībvalstis veic pienācīgi izstrādātus pasākumus, lai nodrošinātu, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars ir vienāds vai lielāks par to, kas norādīts I pielikuma B daļas indikatīvajā līknē.

3.   Lai izpildītu šā panta 1. un 2. punktā noteiktos mērķus, dalībvalstis drīkst īstenot arī šādus pasākumus:

[..].”

7

2003. gada 29. decembradecreto legislativo n. 387 – Attuazione della direttiva 2001/77/CE relativa alla promozione dell’energia elettrica prodotta da fonti energetiche rinnovabili nel mercato interno dell’elettricità (Leģislatīvais dekrēts Nr. 387, ar ko tiek īstenota Direktīva 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus) (2004. gada 31. janvāraGURI Nr. 25 kārtējais pielikums, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 387/2003”) 7. pantā ir noteikts:

“1.   Sešu mēnešu laikā pēc šī dekrēta stāšanās spēkā ministro delle Attività produttive [ražošanas nozares ministrs] kopā ar ministro dell’Ambiente e della Tutela del territorio [Vides un sauszemes aizsardzības ministrs], vienojoties ar Conferenza unificata [Apvienotā konference], pieņem vienu vai vairākus dekrētus, ar kuriem tiek noteikti elektroenerģijas ražošanas veicināšanas kritēriji.

2.   Neradot valsts budžeta izdevumus un ievērojot spēkā esošos Kopienu tiesību aktus, 1. punktā minētie kritēriji:

[..]

[..].”

8

2011. gada 3. martadecreto legislativo n. 28 – Attuazione della direttiva 2009/28/CE sulla promozione dell’uso dell’energia da fonti rinnovabili, recante modifica e successiva abrogazione delle direttive 2001/77/CE e 2003/30/CE (Leģislatīvais dekrēts Nr. 28, ar kuru transponē Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK) (2011. gada 28. martaGURI Nr. 71 kārtējais pielikums, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 28/2011”), 24. pantā “Stimulēšanas mehānismi” ir paredzēts:

“1.   Elektroenerģijas ražošanu ar iekārtām, kuras tiek darbinātas no atjaunojamiem energoresursiem un kuras ir nodotas ekspluatācijā pēc 2012. gada 31. decembra, stimulē, izmantojot instrumentus un pamatojoties uz vispārējiem kritērijiem, kas paredzēti [..]. 2. punktā.

2.   Uz elektroenerģijas ražošanu ar 1. punktā minētajām iekārtām attiecas stimulējoši pasākumi, pamatojoties uz šādiem vispārējiem kritērijiem:

[..]”

9

Saskaņā ar šī leģislatīvā dekrēta 25. pantu:

“1.   Elektroenerģijas ražošana no iekārtām, kurās tiek izmantoti atjaunojami energoresursi un kuras ir nodotas ekspluatācijā vēlākais 2012. gada 31. decembrī, tiek sekmēta ar mehānismiem, kādi pastāv šī dekrēta spēkā stāšanās dienā [..]

[..]

10.   [..] elektroenerģijas ražošanas no saules fotoelementu iekārtām, kuras nodotas ekspluatācijā pēc [2011. gada 31. maija], stimulēšanu reglamentē ekonomikas attīstības ministra dekrēts, kas sadarbībā ar ministro dell’Ambiente e della Tutela del [territorio e del] Mare [vides, sauszemes un jūras aizsardzības ministrs] un pēc apspriešanās ar Conferenza unificata, kas minēta 1997. gada 28. augustadecreto legislativo n. 281 [Leģislatīvais dekrēts Nr. 281] 8. pantā, ir jāpieņem līdz 2011. gada 30. aprīlim, pamatojoties uz šādiem principiem:

10

2014. gada 24. jūnijadecreto‑legge n. 91 – Disposizioni urgenti per il settore agricolo, la tutela ambientale e l’efficientamento energetico dell’edilizia scolastica e universitaria, il rilancio e lo sviluppo delle imprese, il contenimento dei costi gravanti sulle tariffe elettriche, nonché per la definizione immediata di adempimenti derivanti dalla normativa europea (Dekrētlikums Nr. 91, kas ietver steidzamus pasākumus attiecībā uz lauksaimniecības nozari, vides aizsardzību un energoefektivitāti skolu un universitāšu ēkās, uzņēmumu darbības atsākšanu un attīstību, ar elektroenerģijas tarifiem saistīto izmaksu samazināšanu un tūlītēju pasākumu noteikšanu saderības ar ES tiesībām nodrošināšanai) (2014. gada 24. jūnijaGURI Nr. 144), kas ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 2014. gada 11. augusta Likumu Nr. 116, ir pārveidots par likumu (2014. gada 20. augustaGURI Nr. 192 kārtējais pielikums) (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 91/2014”), 26. pantā ir noteikts:

“1.   Lai optimizētu stimulējošo maksājumu iekasēšanas un izmaksas termiņu pārvaldību un veicinātu ilgtspējīgāku politiku atjaunojamās enerģijas atbalstam, stimulējošos tarifus ar saules fotoelementu iekārtām saražotai enerģijai, kas atzīti saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta [Nr. 387/2003] 7. pantu un Leģislatīvā dekrēta [Nr. 28/2011] 25. panta 10. punktu, piešķir saskaņā ar šajā pantā paredzēto kārtību.

2.   Sākot no 2014. [gada] otrā pusgada, [GSE] ar regulāriem ikmēneša maksājumiem piešķir 1. punktā minētos stimulējošos tarifus 90 % apmērā no katras iekārtas paredzētās vidējās gada ražošanas jaudas kalendārajā ražošanas gadā un līdz nākamā gada 30. jūnijam veic galīgo saldo maksājumu, ņemot vērā faktiski saražoto apjomu. GSE piecpadsmit dienu laikā pēc šī dekrēta publicēšanas nosaka īstenošanas kārtību, un tā tiek apstiprināta ar ekonomikas attīstības ministra dekrētu.

3.   No 2015. gada 1. janvāra tiek pārskatīts stimulējošais tarifs enerģijai, kas saražota iekārtās, kuru nominālā jauda pārsniedz 200 kW, pamatojoties uz vienu no šīm uzņēmuma izvēlētām alternatīvām, par ko ir jāpaziņo GSE līdz 2014. gada 30. novembrim:

Uzņēmuma paziņojuma neesamības gadījumā GSE piemēro c) apakšpunktā paredzēto alternatīvu.

[..]

5.   3. un 4. punktā minētā stimulējošā tarifa saņēmējam ir iespēja saņemt bankas finansējumu par maksimālo summu, kas vienāda ar starpību starp 2014. gada 31. decembrī jau izmantoto stimulu un pārskatīto stimulu 3. un 4. punkta izpratnē. Uz šādiem finansējumiem, pamatojoties uz ad hoc nolīgumiem ar banku sektoru, kumulatīvi vai alternatīvi var attiekties īpaši noteikumi vai garantijas, ko izdevusi Cassa Depositi e Prestiti SpA [..].”

11

Anie pārstāv uzņēmumus, kas Itālijā veic darbību, kuras mērķis ir preču ražošana un/vai pakalpojumu sniegšana elektrotehnikas un elektronikas nozarē vai līdzīgās nozarēs. Tā ir “pirmā līmeņa federācija”, kurā ir apvienotas nozaru apvienības, apvienība Anie Energie Rinnovabili, kuras mērķis ir aizsargāt rūpniecību atjaunojamo energoresursu nozarē. Pārējie prasītāji pamatlietā ir sabiedrības un individuāli uzņēmēji, kas ir vienas vai vairāku fotoelementu iekārtu, kuru jauda pārsniedz 200 kW un kuras atrodas dažādās Itālijas teritorijas vietās, īpašnieki un atbildīgās personas, kas ar GSE ir noslēgušas nolīgumus uz 20 gadiem, kuri saskaņā ar Itālijas tiesībām ir kvalificēti kā privāttiesību līgumi, lai tiem varētu piemērot stimulējošo tarifu elektroenerģijas ražošanai no fotoelementu konversijas. Tādējādi šie prasītāji guva labumu no stimulējošiem maksājumiem, kas paredzēti Leģislatīvā dekrēta Nr. 387/2003 7. pantā un Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2011 25. pantā. GSE ir valsts uzņēmums, kuru pilnībā kontrolē ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija) un kuram ir uzticētas vairākas publiska rakstura funkcijas enerģētikas nozarē.

12

Itālijas tiesiskais regulējums, kas stimulē elektroenerģijas ražošanu no fotoelementu iekārtām, tika grozīts ar Dekrētlikuma Nr. 91/2014, kurš tika ieviests ar ministrijas 2014. gada 16. un 17. oktobra dekrētiem, 26. pantu, par ko prasītājas pamatlietā ir cēlušas prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) atcelt tiesību aktu.

13

Iesniedzējtiesa būtībā norāda, ka Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. pantā ir paredzēta stimulējošo maksājumu pārskatīšana iekārtām, kuru jauda pārsniedz 200 kW, lai optimizētu stimulējošo maksājumu iekasēšanas un izmaksas termiņu pārvaldību un veicinātu ilgtspējīgāku politiku atjaunojamās enerģijas atbalstam. Tā arī norāda, ka saskaņā ar šo normu Itālijas likumdevējs ir pieprasījis attiecīgās nozares uzņēmējiem pāriet uz citu tarifu sistēmu saskaņā ar vienu no šī noteikuma 3. punktā paredzētajām alternatīvām. Katra no šīm alternatīvām neapšaubāmi negatīvi ietekmētu šo uzņēmumu situāciju ar GSE noslēgtajos stimulēšanas nolīgumos, jo tajos tiktu ieviesti jauni elementi attiecībā uz stimulējošo tarifu ilgumu un apmēru.

14

Iesniedzējtiesa it īpaši norāda, ka saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. pantu par 2014. gada otro pusgadu stimulējošie tarifi bija jāmaksā kā regulāri ikmēneša maksājumi 90 % apmērā no katras iekārtas paredzētās vidējās gada ražošanas jaudas kalendārajā ražošanas gadā, pēc tam veicot saldo maksājumu salīdzinājumā ar faktiski saražoto apjomu. Tādējādi ar šo tiesību normu tika grozīti spēkā esošie līguma nosacījumi, aizstājot “faktiski saražotā apjoma” kritēriju ar “vidējās gada ražošanas jaudas” kritēriju, neņemot vērā faktu, ka attiecīgo stimulējošo maksājumu saņēmēji ir piekļuvuši atbalsta shēmai ar atšķirīgiem nosacījumiem.

15

Prasītājas pamatlietā minētajā tiesā apgalvo, ka ministrijas 2014. gada 16. un 17. oktobra dekrēti negatīvi ietekmēja pastāvošās attiecības, uz kurām jau attiecās konkrētie lēmumi par stimulējošo tarifu piešķiršanu un nolīgumi, kas rezultātā tika noslēgti ar GSE, un būtiski kaitēja to tiesiskajai paļāvībai. Tie arī norāda uz tiesiskās drošības principa un Direktīvas 2009/28 pārkāpumu, jo ar Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. pantu ar atpakaļejošu spēku ir ieviesti mazāk labvēlīgi stimulējoši pasākumi, kuri varētu izjaukt sākotnējos jau veikto ieguldījumu nosacījumus un kurus tāpēc nevar piemērot, ciktāl tie ir pretrunā Savienības primārajām un atvasinātajām tiesībām. Ekonomikas attīstības ministrija lūdz noraidīt prasības, kas celtas pret šiem ministrijas dekrētiem.

16

Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietas ir daļa no strīdiem, kuros uzņēmumi, kas atrodas līdzīgās situācijās kā prasītājas pamatlietā, ir izvirzījuši tādus pašus jautājumus kā pamatlietā. Tāpēc iesniedzējtiesa vērsās Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) ar jautājumu par Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. panta 3. punkta atbilstību konstitūcijai. Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) ar 2017. gada 24. janvāra spriedumu nosprieda, ka šī tiesību norma nav pretrunā Itālijas Konstitūcijai. Tā konstatēja, ka minētā norma ir iejaukšanās, kas, runājot par pretējo interešu taisnīgu līdzsvarošanu, atbilst sabiedrības interesēm, kuru mērķis ir sasaistīt atbalstu elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem ar šīs ražošanas izmaksu sloga samazināšanos attiecībā uz elektroenerģijas galalietotājiem. Turklāt tā nosprieda, ka pamatlietā aplūkotās stimulējošās shēmas izmaiņas nebija ne neparedzamas, ne pēkšņas, kas nozīmē to, ka piesardzīgs un saprātīgs uzņēmējs būtu varējis ņemt vērā iespējamo likumdošanas attīstību, ievērojot atbalsta shēmu pagaidu un mainīgo raksturu.

17

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka minētajā Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) spriedumā nav atrisināti daži jautājumi, kuriem ir nozīme pamatlietas risinājumā, un ka ir jāuzdod Tiesai prejudiciāls jautājums, lai noteiktu, vai valsts likumdevējam saskaņā ar Savienības tiesībām ir atļauts iejaukties tādā veidā, kas nelabvēlīgi ietekmē ne tikai vispārējo stimulējošo režīmu, kurš piemērojams attiecīgās nozares uzņēmumiem, bet arī nolīgumus, ko šie uzņēmumi ir noslēguši individuāli ar valsts uzņēmumu, šajā gadījumā GSE, nolūkā noteikt konkrētus stimulējošos maksājumus uz 20 gadiem.

18

Tā it īpaši jautā, vai attiecīgās valsts tiesību normas ir saderīgas ar vispārējiem tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem, jo pamatlietā aplūkotā tiesību akta pieņemšana vienpusēji grozīja juridiskos nosacījumus, pamatojoties uz kuriem prasītājas pamatlietā veica savu saimniecisko darbību, nepastāvot izņēmuma apstākļiem, kas pamatotu šādu grozījumu. Šo pašu iemeslu dēļ tai ir šaubas arī par šo tiesību normu saderību ar Hartas 16. un 17. pantu, kuri attiecas uz attiecīgi darījumdarbības brīvību un tiesībām uz īpašumu, kā arī ar Enerģētikas hartas 10. pantu.

19

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgās valsts tiesību normas varētu būt pretrunā Direktīvas 2009/28 3. panta 3. punkta a) apakšpunktam, jo tās var negatīvi ietekmēt atbalsta shēmas elektroenerģijas ražošanai ar fotoelementu iekārtām, kurām saskaņā ar šo direktīvu būtu jābūt stabilām un pastāvīgām. Šie noteikumi varētu arī kaitēt enerģētikas politikas mērķiem minētās direktīvas izpratnē.

20

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un abās apvienotajās lietās uzdot šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Savienības] tiesības liedz piemērot tādu valsts tiesību normu kā [Dekrētlikuma Nr. 91/2014] 26. panta 2. un 3. punkts, kas būtiski samazina vai kavē to stimulējošo maksājumu izmaksu, kuri jau ir piešķirti saskaņā ar likumu un definēti, pamatojoties uz ad hoc nolīgumiem, ko elektroenerģijas no fotoelementu konversijas ražotāji ir parakstījuši ar [GSE], par šo funkciju atbildīgo valsts uzņēmumu?

It īpaši, vai šāda valsts tiesību norma ir saderīga ar vispārējiem [Savienības] tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības, lojālas sadarbības un lietderīgas iedarbības tiesību principiem, [Hartas] 16. un 17. pantu, Direktīvu [2009/28] un tajā paredzēto tiesisko regulējumu atbalsta shēmu jomā, un ar LESD 216. panta 2. punktu, it īpaši saistībā ar [Enerģētikas hartu]?”

21

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 5. februāra lēmumu lietas C‑798/18 un C‑799/18 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

22

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2009/28 3. panta 3. punkta a) apakšpunkts un Hartas 16. un 17. pants, lasot tos tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu gaismā, kā arī Enerģētikas hartas 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts samazināt vai atlikt stimulējošos maksājumus par enerģiju, kas saražota ar saules fotoelementu iekārtām, proti, maksājumus, kuri iepriekš piešķirti ar administratīviem lēmumiem un apstiprināti ar ad hoc nolīgumiem, kas noslēgti starp šo iekārtu ekspluatētājiem un valsts uzņēmumu.

23

Šī tiesa norāda, ka ar Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. pantu tika pārskatīti stimulējošie maksājumi par iekārtām, kuru jauda pārsniedz 200 kW, proti, maksājumi, kas tika piešķirti saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 387/2003 7. pantu vai Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2011 25. pantu, lai optimizētu stimulējošo maksājumu iekasēšanas un izmaksas termiņu pārvaldību un veicinātu ilgtspējīgāku politiku atjaunojamās enerģijas atbalstam. Šī 26. panta 2. punktā tādējādi bija paredzēts, ka no 2014. gada otrā pusgada stimulējošos tarifus maksā regulāru ikmēneša maksājumu veidā 90 % apmērā no katras iekārtas paredzētās vidējās gada ražošanas jaudas kalendārajā ražošanas gadā, pēc tam veicot saldo maksājumu salīdzinājumā ar faktiski saražoto apjomu. Šis pants turklāt noteica pāreju uz citu tarifu sistēmu saskaņā ar vienu no tā 3. punktā izklāstītajām alternatīvām, proti, stimulējošo maksājumu perioda pagarināšanu līdz 24 gadiem, proporcionāli samazinot gada maksājumus par noteiktu procentuālo daļu, summu samazināšanu laikposmam no 2015.–2019. gadam, ko kompensē pieaugums vēlākam periodam, vai tarifa samazinājumu par procentuālo daļu, kas jānosaka attiecībā pret iekārtu nominālo jaudu.

24

Iesniedzējtiesa uzskata, ka minētais 26. pants varētu būt pretrunā Savienības tiesībām, jo tas samazina tarifus un groza maksāšanas kārtību tiem stimulējošajiem maksājumiem, kas jau piešķirti saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 387/2003 7. pantu un Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2011 25. panta 10. punktu un apstiprināti ar nolīgumiem, kurus GSE ir individuāli noslēdzis ar fotoelementu iekārtu ekspluatētājiem un kuros ir norādīti konkrēti stimulējošie tarifi un īpaša to maksāšanas kārtība 20 gadu laikposmam.

25

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz Direktīvu 2009/28, kuru ir paredzēts ieviest ar pamatlietā aplūkoto stimulējošo shēmu, ir jānorāda, ka tās mērķis, kā izriet no tās 1. panta, ir izveidot vienotu sistēmu no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai, tostarp paredzot valstu obligātos mērķus no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvara sasniegšanai enerģijas bruto galapatēriņā.

26

Direktīvas 2009/28 3. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka dalībvalstis tostarp var piemērot atbalsta shēmas, lai sasniegtu šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā izvirzītos mērķus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, katra dalībvalsts nodrošina, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars 2020. gada enerģijas bruto galapatēriņā atbilst vismaz tās vispārējam valsts mērķim, kas paredzēts minētās direktīvas I pielikuma A daļā, un, otrkārt, dalībvalstis veic pienācīgi izstrādātus pasākumus, lai nodrošinātu, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars ir vienāds ar vai lielāks par to, kas norādīts šīs pašas direktīvas I pielikuma B daļas indikatīvajā līknē.

27

Turklāt Direktīvas 2009/28 25. apsvērumā ir teikts, ka “dalībvalstīm ir atšķirīgs atjaunojamo energoresursu potenciāls” un ka, lai valsts atbalsta shēmas pareizi darbotos, ir būtiski, lai dalībvalstis varētu kontrolēt savu valsts atbalsta shēmu ietekmi un izmaksas atbilstīgi savam atšķirīgajam potenciālam.

28

Kā izriet no paša Direktīvas 2009/28 3. panta 3. punkta a) apakšpunkta formulējuma un it īpaši no vārda “drīkst” – dalībvalstīm nav nekāda pienākuma īstenot atbalsta shēmas no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas izmantošanas veicināšanai. Dalībvalstīm faktiski ir rīcības brīvība saistībā ar pasākumiem, kurus tās uzskata par piemērotiem, lai sasniegtu šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā, skatot tos kopsakarā ar šīs direktīvas I pielikumu, noteiktos valsts vispārējos obligātos mērķus. Šāda rīcības brīvība nozīmē, ka dalībvalstis var brīvi pieņemt, grozīt vai atcelt atbalsta shēmas, tostarp ar nosacījumu, ka šie mērķi tiek sasniegti (spriedums, 2019. gada 11. jūlijs, Agrenergy un Fusignano Due, C‑180/18, C‑286/18 un C‑287/18, EU:C:2019:605, 27. punkts).

29

Turklāt jāuzsver, kā tas izriet no pastāvīgās judikatūras – kad dalībvalstis nosaka pasākumus, lai šādā veidā īstenotu Savienības tiesības, tām ir jāievēro šo tiesību vispārējie principi, kas ietver tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. jūlijs, Agrenergy un Fusignano Due, C‑180/18, C‑286/18 un C‑287/18, EU:C:2019:605, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

No minētā izriet, ka Direktīvas 2009/28 3. panta 3. punkta a) apakšpunktam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. panta 2. un 3. punkts, ar ko tiek grozīta atbalsta shēma, samazinot tarifus un grozot kārtību, kādā veic stimulējošos maksājumus par elektroenerģijas ražošanu ar fotoelementu iekārtām, ciktāl ar to tiek ievēroti šie principi.

31

Otrkārt, attiecībā uz Hartas 16. un 17. pantu ir jānorāda, kā izriet no to attiecīgajiem nosaukumiem un satura, ka ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 387/2003 tika ieviesta Direktīva 2001/77 un ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 28/2011 Itālijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2009/28, ar kuru tika atcelta šī pirmā minētā direktīva. No minētā izriet, ka ar šo leģislatīvo dekrētu noteikumiem tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc šī harta ir piemērojama pamatlietā. Līdz ar to šādā transponēšanā ir jāsasniedz Hartā paredzētais pamattiesību aizsardzības līmenis neatkarīgi no dalībvalstu rīcības brīvības transponēt direktīvu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Pelham u.c., C‑476/17, EU:C:2019:624, 79. punkts).

32

Runājot, pirmkārt, par Hartas 17. pantu, tā 1. punktā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam, un nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Turklāt īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.

33

No Tiesas judikatūras izriet, ka šī panta sniegtā aizsardzība neattiecas vienkārši uz komerciālām interesēm vai iespējām, kuru nenoteiktība ir daļa no saimnieciskās darbības būtības, bet gan uz tiesībām, kurām ir aktīvu vērtība, no kurām, ņemot vērā tiesību sistēmu, izriet iegūts tiesiskais stāvoklis, kas ļauj to īpašniekam vai to īpašnieka labā autonomi īstenot šīs tiesības (spriedumi, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 34. punkts, un 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības), C‑235/17, EU:C:2019:432, 69. punkts).

34

Tādējādi šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai Hartas 17. panta 1. punktā sniegtās garantijas attiecas arī uz tādiem stimulējošajiem maksājumiem elektroenerģijas ražošanai no fotoelementu iekārtām, kuri tiek aplūkoti pamatlietā un kuru summas vēl nav izmaksātas, bet kuri tikuši piešķirti pastāvošas atbalsta shēmas ietvaros.

35

Šajā ziņā attiecībā uz jautājumu par to, vai šos stimulējošos maksājumus var uzskatīt par aktīviem, no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 1. protokola 1. pantu izriet, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ir jāņem vērā tas, ka šī 1. panta pirmajā daļā ietvertajam jēdzienam “īpašums” ir autonoma darbības joma, kas neaprobežojas tikai ar īpašumtiesībām uz materiālām lietām, un ka citas tiesības un intereses, kas veido aktīvus, arī var uzskatīt par “īpašumtiesībām” (ECT, 2004. gada 22. jūnijs, Broniowski pret Poliju, CE:ECHR:2004:0622JUD003144396, 129. punkts).

36

Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka zināmos apstākļos jēdziens “īpašums” var ietvert aktīvus, tostarp prasības (šajā nozīmē skat. ECT, 2004. gada 28. septembris, Kopecký pret Slovākiju, CE:ECHR:2004:0928JUD004491298, 35. punkts).

37

Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka nolīgumi, ko GSE noslēdza ar attiecīgo fotoelementu iekārtu ekspluatētājiem, piemērojot Leģislatīvā dekrēta Nr. 387/2003 7. pantu, kā arī Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2011 25. panta 10. punktu, bija ad hoc un individuāli nolīgumi un ka tajos bija norādīti īpaši stimulējoši tarifi un to maksāšanas ilgums. Līdz ar to šķiet, ka stimulējošie maksājumi, kas piešķirti, pamatojoties uz šiem noteikumiem un apstiprināti ar minētajiem nolīgumiem, nebija uzskatāmi tikai par komerciālām interesēm vai iespējām, bet tiem bija aktīvu vērtība.

38

Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 33. punktā minēto judikatūru, lai uz tiesībām uz tādiem stimulējošiem maksājumiem, kādi aplūkoti pamatlietā, attiektos Hartas 17. pantā paredzētā aizsardzība, ir jāpārbauda, vai šīs tiesības ir uzskatāmas par iegūtu tiesisku stāvokli šīs judikatūras izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 36. punkts).

39

Tiesa 2015. gada 3. septembra spriedumā Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Komisija (C‑398/13 P, EU:C:2015:535) 61. punktā ir atgādinājusi, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 1. pantu izriet, ka nākotnes ienākumus var uzskatīt par “īpašumu”, uz ko var tikt attiecināta Hartas 17. pantā paredzētā aizsardzība, tikai tad, ja tie jau ir gūti, ja tie ir droši pastāvoša parāda priekšmets vai ja pastāv specifiski apstākļi, kas ieinteresētajai personai var radīt tiesisku paļāvību iegūt aktīvu vērtību.

40

Līdz ar to, ņemot vērā šī sprieduma 30. un 39. punktu, ir jāizvērtē tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu piemērojamība attiecībā uz pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu.

41

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesiskās drošības princips, no kura izriet tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, it īpaši nosaka, pirmkārt, ka tiesību normām ir jābūt skaidrām un precīzām un, otrkārt, ka attiecīgajām personām ir jāspēj paredzēt to piemērošanu, it īpaši tad, ja šīs normas var nelabvēlīgi ietekmēt personas vai uzņēmumus. Jo īpaši jānorāda, ka minētais princips prasa, lai Savienības tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto saistību apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (spriedums, 2019. gada 11. jūlijs, Agrenergy un Fusignano Due, C‑180/18, C‑286/18 un C‑287/18, EU:C:2019:605, 29. un 30. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

42

Tāpat saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ikviens saimnieciskās darbības subjekts, kuram kāda valsts iestāde ir devusi pamatotas cerības, var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tomēr, ja piesardzīgs un saprātīgs saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka tiks veikts pasākums, kas varētu ietekmēt tā intereses, tas nevar uz šo principu atsaukties pēc šā pasākuma veikšanas. Turklāt saimnieciskās darbības subjekti nevar tiesiski paļauties uz to, ka pastāvošā situācija saglabāsies, jo tā var mainīties, valsts iestādēm izmantojot savu novērtējuma brīvību (spriedums, 2019. gada 11. jūlijs, Agrenergy un Fusignano Due, C‑180/18, C‑286/18 un C‑287/18, EU:C:2019:605, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā atbilst minētajiem principiem, jo Tiesas, kas izskata lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, kompetencē ir tikai sniegt šai tiesai visu attiecīgo Savienības tiesību normu interpretāciju, kas var ļaut tai novērtēt šo atbilstību. Iesniedzējtiesa šajā nolūkā var ņemt vērā visus apstākļus, kas izriet it īpaši no attiecīgā tiesiskā regulējuma formulējuma, mērķa un struktūras (skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 11. jūlijs, Agrenergy un Fusignano Due, C‑180/18, C‑286/18 un C‑287/18, EU:C:2019:605, 33. un 34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

44

Lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi, ir jānorāda īpaši uz šādiem apstākļiem, kas izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem.

45

Vispirms, runājot par Leģislatīvo dekrētu Nr. 387/2003, ar kuru Itālijā tika ieviesta shēma elektroenerģijas ražošanas ar saules fotoelementu iekārtām stimulēšanai, transponējot Direktīvu 2001/77, no šī leģislatīvā dekrēta 7. panta 2. punkta izriet, ka attiecībā uz elektroenerģiju, ko ražo fotoelementu iekārtas, ministrijas dekrētos par minētā leģislatīvā dekrēta piemērošanu ir noteikts īpašs stimulējošs tarifs, kura summu pakāpeniski samazina un kurš ir uz tādu laiku, kas ļauj nodrošināt atbilstošu atlīdzību par investīciju izmaksām. Šajos dekrētos ir arī noteikta maksimālā kopējā elektroenerģijas jaudas robeža visām iekārtām, par kurām var pretendēt uz stimulējošo maksājumu.

46

Tādējādi pats šī 7. panta formulējums var tikt uzskatīts par tādu – neskarot pārbaudes, kuras jāveic iesniedzējtiesai –, kas piesardzīgam un saprātīgam saimnieciskās darbības subjektam šī sprieduma 42. punktā minētās judikatūras izpratnē norāda, ka attiecīgie stimulējošie maksājumi nav garantēti visiem attiecīgajiem uzņēmējiem noteiktā laikposmā, jo īpaši ņemot vērā atsauci uz tarifu summas pakāpenisku samazināšanu, kā arī to, ka stimulējošo maksājumu periods ir ierobežots laikā un ka ir noteikta kopējā elektroenerģijas jaudas robeža, attiecībā uz kuru var prasīt šo stimulējošo maksājumu.

47

Turpinājumā, runājot par Leģislatīvo dekrētu Nr. 28/2011, ar kuru tika atcelts Leģislatīvais dekrēts Nr. 387/2003, Tiesa būtībā jau ir izdarījusi tādu pašu konstatējumu, 2019. gada 11. jūlija sprieduma Agrenergy un Fusignano Due (C‑180/18, C‑286/18 un C‑287/18, EU:C:2019:605) 44. punktā nospriezdama, ka valsts tiesību normas, kas pieņemtas saskaņā ar šo dekrētu, pēc sava rakstura bija tādas, kas piesardzīgiem un saprātīgiem saimnieciskās darbības subjektiem uzreiz norādīja, ka stimulējošo shēmu, kura piemērojama saules fotoelementu iekārtām, valsts iestādes var grozīt vai pat atcelt, lai ņemtu vērā noteiktu apstākļu attīstību.

48

Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2011 25. pantā bija noteikts, ka stimulu ražot elektroenerģiju no fotoelementu iekārtām reglamentē ministrijas dekrēts, kurā ir noteikta elektroenerģijas kumulatīvās ražošanas jaudas gada maksimālā robeža tādām iekārtām, par ko ir tiesības pretendēt uz stimulējošiem tarifiem, un paredzēti šie tarifi, ņemot vērā tehnoloģiju un iekārtu izmaksu samazināšanos, kā arī citās dalībvalstīs piemērotos stimulējošos pasākumus un iekārtu atrašanās vietas īpašības.

49

Visbeidzot, runājot par nolīgumiem, kas noslēgti ar GSE, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka, pirmkārt, nolīgumos, kuri noslēgti ar attiecīgo fotoelementu iekārtu īpašniekiem un kuri tika īstenoti pirms 2012. gada 31. decembra, bija tikai paredzēti praktiskie nosacījumi attiecībā uz to, kā izmaksāt stimulējošos maksājumus, kas piešķirti ar iepriekšēju GSE administratīvu lēmumu. Itālijas valdība norāda, ka Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) klasificēja šos nolīgumus kā publisko tiesību līgumus, kas izriet no administratīvā akta.

50

Otrkārt, runājot par stimulējošajiem maksājumiem iekārtām, kas ierīkotas pēc 2012. gada 31. decembra, tie, kā izriet no Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2011 24. panta 2. punkta d) apakšpunkta formulējuma, tika “piešķirti”, izmantojot privāto tiesību līgumus, kas noslēgti starp GSE un vienībām, kuras ir atbildīgas par attiecīgajām iekārtām, pamatojoties uz elektroenerģijas un gāzes iestādes noteiktu standarta līgumu.

51

Līdz ar to, kā rakstveida apsvērumos ir norādījusi Itālijas valdība, šķiet, ka nolīgumi, kas noslēgti starp attiecīgo fotoelementu iekārtu ekspluatētājiem un GSE, bija parakstīti, pamatojoties uz standarta līgumiem, ka tie paši par sevi nepiešķīra stimulējošos maksājumus par šīm iekārtām, bet gan tikai noteica to izmaksas kārtību un ka vismaz attiecībā uz nolīgumiem, kas noslēgti pēc 2012. gada 31. decembra, GSE paturēja tiesības vienpusēji grozīt pēdējo minēto nosacījumus iespējamo regulatīvo izmaiņu rezultātā, kā tas ir skaidri norādīts šajos nolīgumos. Šie faktori tādējādi ir pietiekami skaidra norāde saimnieciskās darbības subjektiem, ka attiecīgie stimulējošie maksājumi var tikt grozīti vai atcelti.

52

Turklāt Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. panta 2. un 3. punktā paredzētie pasākumi neietekmē iepriekš samaksātos stimulējošos maksājumus, bet tiek piemēroti tikai no šī dekrētlikuma spēkā stāšanās dienas un tikai tiem stimulējošajiem maksājumiem, kuri bija paredzēti, bet vēl nebija jāizmaksā. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo prasītājas pamatlietā, šie pasākumi nav ar atpakaļejošu spēku.

53

Visi šie apstākļi, arī neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, skaidri izriet no pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma, kas nozīmē, ka to piemērošana principā bija paredzama. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkotās tiesību aktu normas bija pienācīgi publicētas, ka tās bija pietiekami precīzas un ka prasītājas pamatlietā bija iepazinušās ar to saturu. Līdz ar to piesardzīgs un saprātīgs uzņēmējs nevar atsaukties uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu šajā tiesiskajā regulējumā veikto grozījumu dēļ.

54

Tāpēc ir jākonstatē, kā norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 48. punktā, ka attiecīgo fotoelementu iekārtu ekspluatētāju apgalvotās tiesības izmantot pamatlietā aplūkotos stimulējošos maksājumus nemainīgi visā to nolīgumu, kurus tie ir noslēguši ar GSE, spēkā esamības laikā nav uzskatāmas par iegūtu tiesisko stāvokli un uz tām neattiecas Hartas 17. pantā paredzētā aizsardzība, un līdz ar to šo stimulēšanas maksājumu summu vai to izmaksas kārtības grozīšana ar tādu valsts tiesību normu kā Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. pants nevar tikt pielīdzināta īpašumtiesību aizskārumam, kāds ir atzīts šajā 17. pantā.

55

Otrkārt, attiecībā uz Hartas 16. pantu ir jāatgādina, ka tajā ir nostiprināta darījumdarbības brīvība un ir paredzēts, ka tā ir atzīta saskaņā ar Savienības tiesībām, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi.

56

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar šo 16. pantu piešķirtā aizsardzība ietver brīvību nodarboties ar saimniecisko darbību vai komercdarbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvu konkurenci, kā tas izriet no paskaidrojumiem par minēto pantu, kuri saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta trešo daļu un Hartas 52. panta 7. punktu ir jāņem vērā tās interpretācijā (spriedums, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Līguma slēgšanas brīvība Hartas 16. panta izpratnē ietver tostarp brīvību izvēlēties darījumdarbības partneri, kā arī brīvību noteikt pakalpojuma cenu (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Polkomtel, C‑277/16, EU:C:2017:989, 50. punkts).

58

Šajā gadījumā prasītājas pamatlietā apgalvo, ka ar Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. panta 2. un 3. punktu tiek apdraudēta ar GSE noslēgtajos līgumos paredzēto stimulējošo maksājumu saņēmēju līgumslēgšanas brīvība, kā arī viņu tiesības brīvi rīkoties ar saviem ekonomiskajiem un finanšu resursiem, jo ar šo dekrētlikumu ir grozīti šo stimulējošo maksājumu piešķiršanas nosacījumi.

59

Kā tika norādīts šī sprieduma 49. un 50. punktā, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka, pirmkārt, nolīgumos, kuri noslēgti ar iekārtu īpašniekiem un kuri tika īstenoti pirms 2012. gada 31. decembra, bija paredzēti tikai praktiski nosacījumi stimulējošo maksājumu, kas piešķirti ar agrākiem administratīviem lēmumiem, izmaksai un ka, otrkārt, stimulējošie maksājumi par iekārtām, kas tika ierīkotas pēc šī datuma, tika apstiprināti ar standarta līgumiem, kuri bija noslēgti starp GSE un attiecīgo iekārtu ekspluatētājiem un kuros bija noteikta vienīgi šo stimulējošo maksājumu izmaksas kārtība.

60

Līdz ar to šķiet, ka prasītājām pamatlietā nebija pilnvaru vienoties par nolīgumu, kas noslēgti ar GSE, saturu. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 70. punktā, tā kā runa ir par vienas līgumslēdzējas puses noslēgtu standarta līgumu, otras puses līgumslēgšanas brīvība būtībā ir izlemt, vai tā piekrīt vai nepiekrīt šāda līguma noteikumiem. Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 51. punktā, vismaz attiecībā uz nolīgumiem, kas noslēgti pēc 2012. gada 31. decembra, GSE paturēja tiesības vienpusēji grozīt to nosacījumus.

61

Līdz ar to pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, nevar tikt uzskatīts par iejaukšanos pamatlietā aplūkoto nolīgumu pušu līgumslēgšanas brīvībā Hartas 16. panta izpratnē.

62

Turklāt šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētā darījumdarbības brīvība ietver arī tiesības ikvienam uzņēmumam brīvi rīkoties atbildības robežās, kāda tam ir par savu darbību, ar tā rīcībā esošajiem saimnieciskajiem, tehniskajiem un finanšu resursiem (spriedumi, 2014. gada 27. marts, UPC Telekabel Wien, C‑314/12, EU:C:2014:192, 49. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Lidl, C‑134/15, EU:C:2016:498, 27. punkts).

63

Šo tiesību ierobežojums tostarp ir pienākums veikt pasākumus, kas uzņēmējam var radīt ievērojamas izmaksas, ievērojami ietekmēt viņa darbības organizāciju vai prasīt sarežģītus tehniskus risinājumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. marts, UPC Telekabel Wien, C‑314/12, EU:C:2014:192, 50. punkts).

64

Tomēr šajā gadījumā nešķiet, ka Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. pants šī sprieduma 62. un 63. punktā minētās judikatūras izpratnē būtu ierobežojis attiecīgo fotoelementu iekārtu ekspluatētāju tiesības brīvi izmantot tiem pieejamos līdzekļus, jo stimulējoši tarifi, kādi tie ir noteikti administratīvajos aktos un starp šiem ekspluatētājiem un GSE noslēgtajos līgumos, nevar tikt uzskatīti par šādiem līdzekļiem, ciktāl, kā tas būtībā izriet no šī sprieduma 51.–53. punkta, runa ir tikai par stimulējošiem maksājumiem, kas bija paredzēti, bet vēl nebija jāizmaksā, un šie ekspluatētāji nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību, lai nemainīgi turpinātu saņemtu šos stimulējošos maksājumus.

65

Līdz ar to no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka ar Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. panta 2. un 3. punktu uz fotoelementu iekārtu ekspluatētājiem būtu attiecināmi tādi ierobežojumi, kādi ir paredzēti šī sprieduma 63. punktā minētajā judikatūrā.

66

Tādējādi ir jākonstatē, ka tāda valsts tiesību norma kā Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. pants nevar tikt uzskatīta par Hartas 16. pantā nostiprinātās darījumdarbības brīvības aizskārumu.

67

Treškārt, tā kā iesniedzējtiesa šaubās par Dekrētlikuma Nr. 91/2014 26. panta 2. un 3. punkta saderību ar Enerģētikas hartas 10. pantu, ir jānorāda, ka, ņemot vērā LESD 216. panta 2. punktu, šī harta ir saistoša Savienības iestādēm un dalībvalstīm, jo minētā harta ir jaukts nolīgums.

68

Saskaņā ar Enerģētikas hartas 10. pantu katra līgumslēdzēja puse atbilstoši šīs hartas noteikumiem veicina un veido stabilus, vienlīdzīgus, labvēlīgus un pārredzamus nosacījumus “citu līgumslēdzēju pušu” ieguldītājiem, kas veic ieguldījumus tās teritorijā.

69

No Enerģētikas hartas 10. panta formulējuma izriet, ka tajā paredzētie nosacījumi ir jānodrošina citu līgumslēdzēju pušu ieguldītājiem.

70

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka viens vai vairāki attiecīgie ieguldītāji būtu citu līgumslēdzēju pušu ieguldītāji Enerģētikas hartas 10. panta izpratnē vai ka tie būtu apgalvojuši šī panta pārkāpumu šādā ieguldītāja statusā. Tāpēc šķiet, ka Enerģētikas hartas 10. pants pamatlietās nav piemērojams, un līdz ar to nav jāpārbauda valsts tiesiskā regulējuma saderība ar šo tiesību normu.

71

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka, neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos faktus, Direktīvas 2009/28 3. panta 3. punkta a) apakšpunkts un Hartas 16. un 17. pants, lasot tos tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts samazināt vai atlikt stimulējošos maksājumus par enerģiju, kas saražota ar saules fotoelementu iekārtām, proti, maksājumus, kuri iepriekš piešķirti ar administratīviem lēmumiem un apstiprināti ar ad hoc nolīgumiem, kas noslēgti starp šo iekārtu ekspluatētājiem un valsts uzņēmumu, ja šis tiesiskais regulējums attiecas uz stimulējošiem maksājumiem, kuri jau ir paredzēti, bet kurus vēl nav pienākums izmaksāt.

72

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, un ņemot vērā visus atbilstošos faktus, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK, 3. panta 3. punkta a) apakšpunkts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 17. pants, lasot tos tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts samazināt vai atlikt stimulējošos maksājumus par enerģiju, kas saražota ar saules fotoelementu iekārtām, proti, maksājumus, kuri iepriekš piešķirti ar administratīviem lēmumiem un apstiprināti ar ad hoc nolīgumiem, kas noslēgti starp šo iekārtu ekspluatētājiem un valsts uzņēmumu, ja šis tiesiskais regulējums attiecas uz stimulējošiem maksājumiem, kuri jau ir paredzēti, bet kurus vēl nav pienākums izmaksāt.