TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2019. gada 17. janvārī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (ES) Nr. 650/2012 – 65. panta 2. punkts – Eiropas mantošanas apliecība – Apliecības pieteikums – Īstenošanas regula (ES) Nr. 1329/2014 – Veidlapas, kura sastādīta atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 4. punktam, obligātais vai fakultatīvais raksturs

Lietā C‑102/18,

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberlandesgericht Köln (Federālās zemes Augstākā tiesa Ķelnē, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 6. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 13. februārī, tiesvedībā, kuru uzsācis

Klaus Manuel Maria Brisch.

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Toadere [CToader] (referente), tiesneši L. Bejs Larsens [LBay Larsen] un M. Safjans [MSafjan],

ģenerāladvokāts: Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Spānijas valdības vārdā – SJiménez García, pārstāvis,

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un GKoós, kā arī APokoraczki, pārstāvji,

Somijas valdības vārdā – SHartikainen, pārstāvis,

Eiropas Komisijas vārdā – MWilderspin un MHeller, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 65. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.) un 1. panta 4. punktu Komisijas Īstenošanas regulā (ES) Nr. 1329/2014 (2014. gada 9. decembris), ar ko izveido veidlapas, kuras minētas Regulā Nr. 650/2012 (OV 2014, L 359, 30. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā, kuru Amtsgericht Köln (Ķelnes pirmās instances tiesa, Vācija) uzsāka Klaus Manuel Maria Brisch kā mirušās Maria Therese Trenk testamenta izpildītājs nolūkā saņemt Eiropas mantošanas apliecību.

Atbilstošās tiesību normas

Regula Nr. 650/2012

3

Atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 59. apsvērumam šīs regulas vispārīgais mērķis ir dalībvalstīs pieņemtu nolēmumu mantošanas lietās savstarpēja atzīšana.

4

Minētās regulas 62. panta “Eiropas mantošanas apliecības izveide” 1. punktā ir noteikts:

“Ar šo regulu tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība (turpmāk “apliecība”), ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī un kam ir 69. pantā uzskaitītās sekas.”

5

Šīs pašas regulas 65. panta “Apliecības pieteikums” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Apliecību izdod pēc jebkuras 63. panta 1. punktā minētās personas pieteikuma (turpmāk “pieteikuma iesniedzējs”).

2.   Lai iesniegtu pieteikumu, pieteikuma iesniedzējs var izmantot veidlapu, kas izveidota saskaņā ar 81. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.”

6

Regulas Nr. 650/2012 65. panta 3. punktā ir precizēts, ka pieteikumā ir iekļaujama šajā normā norādītā informācija, ciktāl šāda informācija pieteikuma iesniedzējam ir zināma un ir vajadzīga, lai izdevējiestāde varētu apliecināt apstākļus, kuriem pieteikuma iesniedzējs vēlas apliecinājumu, un tam ir pievienojami visi attiecīgie dokumenti, kas var būt vai nu oriģināli, vai kopijas, kuras atbilst vajadzīgajiem autentiskuma noteikšanas nosacījumiem.

7

Saskaņā ar šīs regulas 66. panta 1. punktu:

“Saņemot pieteikumu, izdevējiestāde pārbauda informāciju un paziņojumus, kā arī dokumentus un citus pieteikuma iesniedzēja iesniegtos pierādījumus. Tā pēc savas iniciatīvas, ja tā ir noteikts vai atļauts tās tiesību aktos, izdara pieprasījumus, kas nepieciešami minētajai pārbaudei, vai lūdz pieteikuma iesniedzēju sniegt jebkādus citus pierādījumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem.”

8

Minētās regulas 67. panta “Apliecības izdošana” 1. punktā ir paredzēts:

“Izdevējiestāde saskaņā ar šajā nodaļā izklāstīto procedūru nekavējoties izdod apliecību, kad saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, ir konstatēti apliecināmie apstākļi. Tā izmanto veidlapu, kas izveidota saskaņā ar 81. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.”

9

Tās pašas regulas 80. pants ir formulēts šādi:

“Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko izveido un pēc tam groza apliecinājumus un veidlapas, kas minētas 46., 59., 60., 61., 65. un 67. pantā. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 81. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.”

10

Regulas Nr. 650/2012 81. panta 1. punktā ir noteikts:

“Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV 2011, L 55, 13. lpp.)] nozīmē.”

Īstenošanas regula Nr. 1329/2014

11

Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 4. punktā ir noteikts:

“Veidlapa [apliecības saņemšanai], kas minēta Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punktā un kas jāizmanto Eiropas mantošanas apliecības pieteikumam, ir 4. pielikumā paredzētā IV veidlapa.”

12

Atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 4. pielikumā paredzētās IV veidlapas daļai “Paziņojums pieteikuma iesniedzējam”:

“Šī veidlapa, kas nav obligāta, var atvieglot [mantošanas apliecības] izsniegšanai nepieciešamās informācijas vākšanu [..].”

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

13

M. T. Trenk, Vācijas pilsone, kuras pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bija Ķelnē (Vācija), nomira 2017. gada 2. jūnijā. Viņas laulātais, vecāki un brālis ir miruši pirms viņas. Tā kā viņai nebija bērnu, vienīgie pārdzīvojušie mantinieki ir viņas mirušā brāļa lejupējie radinieki. M. T. Trenk piederēja īpašumi Vācijā, Itālijā un Šveicē.

14

Ar 2014. gada 17. decembrī pie notāra noformēto testamentu, kurš tika nolasīts 2017. gada 1. augustā, M. T. Trenk ir atsaukusi savus iepriekšējos testamentus, noteikusi Romā (Itālija) dibināto Congregazione Benedettina Sublacenze par vienīgo testamentāro mantinieku un iecēlusi K. M. M. Brisch par testamenta izpildītāju.

15

Atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 65. panta 1. punktam K. M. M. Brisch, pamatojoties uz 2017. gada 11. oktobra notariālo aktu, 2017. gada 16. oktobrī iesniedza Amtsgericht Köln (Ķelnes pirmās instances tiesa, Vācija) pieteikumu par apliecības saņemšanu attiecībā uz mirušās personas īpašumiem Itālijā, neizmantojot IV veidlapu, kas ir pievienota Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 4. pielikumā (turpmāk tekstā – “IV veidlapa”).

16

Ar 2017. gada 23. oktobra vēstuli Amtsgericht Köln (Ķelnes pirmās instances tiesa) lūdza K. M. M. Brisch izmantot IV veidlapu un to pievienot apliecības pieteikuma lietai. Ar 2017. gada 7. novembra vēstuli viņš atteicās izpildīt šo lūgumu, apgalvojot, ka šīs veidlapas izmantošana ir fakultatīva un nav obligāta. Ar 2017. gada 16. novembra rīkojumu šī tiesa noraidīja apliecības pieteikumu, jo K. M. M. Brisch neesot izmantojis IV veidlapu un līdz ar to šis pieteikums neesot iesniegts pareizā un pienācīgā formā.

17

2017. gada 2. decembrīK. M. M. Brisch iesniedza prasību Amtsgericht Köln (Ķelnes pirmās instances tiesa), apgalvojot, ka gan no Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkta, gan no pašas IV veidlapas izriet, ka tās izmantošana ir fakultatīva. Viņš arī norāda, ka šo interpretāciju atbalsta normas šīs regulas 67. panta 1. punkta otrajā teikumā, jo no tām izriet, ka V veidlapas, kas ir ietverta Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 5. pielikumā, izmantošana ir obligāta. K. M. M. Brisch uzskata, ka, ja Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkta ietvaros Savienības likumdevējs būtu vēlējies padarīt par obligātu IV veidlapas izmantošanu, tas būtu varējis formulēt šo normu tāpat kā šīs regulas 67. panta 1. punkta otro teikumu. Ar 2017. gada 14. decembra rīkojumu šī tiesa noraidīja šo prasību un nodeva lietu iesniedzējtiesai lēmuma pieņemšanai.

18

Iesniedzējtiesa izklāsta Amtsgericht Köln (Ķelnes pirmās instances tiesa) nostāju, atbilstoši kurai IV veidlapas obligāta izmantošana izrietot no Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 4. punkta, kurš esot lex specialis attiecībā pret Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punktu. Komisija savu pilnvaru pieņemt īstenošanas aktus atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 80. pantam un 81. panta 2. punktam ietvarā IV veidlapas izmantošanu esot padarījusi par obligātu.

19

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkta teksts, kā arī IV veidlapas daļa “Paziņojums pieteikuma iesniedzējam” drīzāk atspoguļo šīs veidlapas fakultatīvās izmantošanas raksturu. Turklāt tā apšauba Amtsgericht Köln (Ķelnes pirmās instances tiesa) veiktās analīzes par Komisijas pilnvarām pieņemt īstenošanas aktus pamatotību. Šajā sakarā šī tiesa norāda, ka Regulas Nr. 650/2012 80. pantā Komisijai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt īstenošanas aktus, kuri attiecas tikai uz šajā regulā minēto veidlapu izveidi un vēlāku grozīšanu, bet tomēr nav ļauts tai grozīt Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punktu, padarot par obligātu IV veidlapas izmantošanu.

20

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Köln (Federālās zemes Augstākā tiesa Ķelnē, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [apliecības] pieteikumā saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 650/2012 65. panta 2. punktu atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 4. punktam obligāti vai tikai fakultatīvi ir jāizmanto saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 81. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru izveidotā IV veidlapa (4. pielikums)?”

Par prejudiciālo jautājumu

21

Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noteikt, vai Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punktā un Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 4. punktā noteiktā IV veidlapas izmantošana apliecības Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkta izpratnē pieteikumā ir obligāta vai fakultatīva.

22

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā tostarp ir interpretējama autonomi un vienveidīgi un tas jādara, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 21. jūnijs, Oberle, C‑20/17, EU:C:2018:485, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkta formulējumam, lai iesniegtu apliecības pieteikumu, tā iesniedzējs “var” izmantot veidlapu, kas izveidota saskaņā ar šīs regulas 81. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

24

Turklāt no Regulas Nr. 650/2012 65. panta 3. punkta izriet, ka apliecības pieteikumā ir iekļaujama šajā normā norādītā informācija, ja šāda informācija pieteikuma iesniedzējam ir zināma un ir vajadzīga, lai izdevējiestāde varētu apliecināt apstākļus, kuriem pieteikuma iesniedzējs vēlas apliecinājumu, un tam jāpievieno visi attiecīgie dokumenti, kas var būt vai nu oriģināli, vai kopijas, kuras atbilst vajadzīgajiem autentiskuma noteikšanas nosacījumiem. No tā izriet, ka, lai gan pieteikuma iesniedzējam ir jāsniedz cita informācija, kas ļauj izdevējiestādei apliecināt minētos apstākļus, tomēr no Regulas Nr. 650/2012 65. panta neizriet, ka tas jādara, izmantojot IV veidlapu.

25

Tātad Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkts ir nepārprotams attiecībā uz IV veidlapas izmantošanas fakultatīvo raksturu. Turklāt iesniedzējtiesas šaubas rodas no Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 4. punkta formulējuma, atbilstoši kuram “veidlapa, kas minēta [Regulas Nr. 650/2012] 65. panta 2. punktā un kas jāizmanto [apliecības] pieteikumam, ir 4. pielikumā paredzētā IV veidlapa”. Šī tiesa uzskata, ka no šīs normas varētu izrietēt, ka šīs veidlapas izmantošana ir obligāta.

26

Tomēr Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 4. punkts jāskata kopā ar šīs regulas 4. pielikumu, uz kuru tajā ir atsauce un kurā figurē IV veidlapa. IV veidlapas sākumdaļā “Paziņojums pieteikuma iesniedzējam” ir skaidri precizēts, ka IV veidlapa ir fakultatīva. Tādējādi Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 4. punktā esošais jēdziens “veidlapa, kas jāizmanto”, nenosaka IV veidlapas izmantošanas obligātumu vai fakultatīvo raksturu, bet tikai to, ka gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs vēlētos iesniegt savu pieteikumu ar veidlapas palīdzību, tad atbilstošā izmantojamā veidlapa būtu IV veidlapa.

27

Turklāt jānorāda, ka atbilstoši Komisijas priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi [COM(2009) 154, galīgā redakcija], kura rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 650/2012, 38. pantam, kurš atbilst šīs regulas 65. pantam, bija paredzēts, ka apliecības pieprasījums ir jāiesniedz, izmantojot paraugveidlapu, kas figurē šī priekšlikuma I pielikumā. Šīs regulas 65. panta 2. punktā izdarītie minētā priekšlikuma 38. panta grozījumi – neraugoties uz Komisijas ieceri likumdošanas procesa agrīnajā posmā paredzēt veidlapas izmantošanu par obligātu – ļauj uzskatīt, ka Savienības likumdevējs ir atteicies no šīs sākotnējās ieceres. Līdz ar to Regulas Nr. 650/2012 izcelsme arī apstiprina, ka no šīs regulas 65. panta 2. punkta izriet, ka IV veidlapas izmantošana apliecības pieteikumā ir fakultatīva.

28

Tātad no Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkta gramatiskās interpretācijas, to lasot kopā ar Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 4. pielikumu, izriet, ka apliecības pieteikuma procedūrā IV veidlapas izmantošana ir fakultatīva.

29

Turklāt šādu interpretāciju atbalsta konteksta, kurā šī norma iekļaujas, analīze.

30

Jānorāda, ka Regulas Nr. 650/2012 67. panta 1. punktā ir noteikts izdevējiestādes pienākums apliecības izdošanā izmantot V veidlapu, kas paredzēta Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 5. pielikumā. Atšķirība starp Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkta formulējumu attiecībā uz apliecības pieteikumu un šīs regulas 67. panta 1. punktu par šīs apliecības izdošanu atspoguļo Savienības likumdevēja vēlmi nenoteikt IV veidlapas izmantošanu par obligātu apliecības pieteikumā.

31

Turklāt ir jākonstatē, ka Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1.–3. un 5. pielikumā nav norādes uz šajos pielikumos esošo veidlapu fakultatīvu izmantošanu. Tikai IV veidlapas daļā “Paziņojums pieteikuma iesniedzējam” ir norāde uz šīs veidlapas fakultatīvo raksturu. Šī norāde turklāt tiek atkārtota šī pielikuma citās valodu redakcijās, tostarp spāņu, angļu, franču, itāļu un rumāņu valodās.

32

Šāds konstatējums apstiprina Savienības likumdevēja vēlmi paredzēt fakultatīvu IV veidlapas izmantošanu.

33

Šāda interpretācija nav pretrunā Regulas Nr. 650/2012 vispārīgajam mērķim, kurš, kā izriet no tās 59. apsvēruma, ir dalībvalstīs pieņemtu nolēmumu mantošanas lietās, kurām ir pārrobežu iedarbība, savstarpēja atzīšana.

34

Proti, lai gan IV veidlapas daļā “Paziņojums pieteikuma iesniedzējam” ir precizēts, ka pieteikuma iesniedzēja veikta šīs veidlapas izmantošana var atvieglot apliecības izsniegšanai nepieciešamās informācijas vākšanu, nav strīda par to, ka ar apliecības pieteikumu, kurš iesniegts atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 65. pantam, dalībvalstis atbilstoši subsidiaritātes principam var pietiekami sasniegt Regulā Nr. 650/2012 noteikto mērķi, neesot nepieciešamībai padarīt par obligātu IV veidlapas izmantošanu.

35

Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 66. pantu un 67. panta 1. punktu izdevējiestāde izdod šo apliecību pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi pieteikuma iesniedzēja informāciju, kas iesniegta atbilstoši šīs regulas 65. panta 3. punktam, un pēc tam, kad vajadzības gadījumā ir veikta izmeklēšana atbilstoši šīs regulas 66. pantam.

36

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkts un Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 1. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka IV veidlapas izmantošana apliecības pieteikumā Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkta izpratnē ir fakultatīva.

Par tiesāšanās izdevumiem

37

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 65. panta 2. punkts un Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1329/2014 (2014. gada 9. decembris), ar ko izveido veidlapas, kuras minētas Regulā Nr. 650/2012, 1. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Īstenošanas regulas Nr. 1329/2014 4. pielikumā esošās IV veidlapas izmantošana apliecības pieteikumā Regulas Nr. 650/2012 65. panta 2. punkta izpratnē ir fakultatīva.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.