–

Przemysława Bac, kas rīkojas notāra statusā, vārdā – M. Margoński, zastępca notarialny,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Nowak, kā arī S. Żyrek, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, J. Möller un M. Hellmann, kā arī J. Mentgen, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – E. Tsaousi un A. Magrippi, pārstāves,

–

Spānijas valdības vārdā – V. Ester Casas un S. Jiménez García, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, kā arī M. Tátrai, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un A. Stobiecka-Kuik, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.) 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu, kā arī 31. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar procedūru, ko Aleksandra Kubicka uzsākusi pie notāra, kurš reģistrēts Slubicē [Słubice] (Polija), lai sastādītu autentisku testamentu, kurā būtu noteikts vindikācijas legāts.

3

Regulas Nr. 650/2012 preambulas 7., 8., 15., 18., 19. un 37. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

4

Saskaņā ar šīs regulas 1. pantu:

“1.   Šo regulu piemēro mirušo atstātā mantojuma mantošanai. To nepiemēro nodokļu, muitas vai administratīvos jautājumos.

2.   No šīs regulas darbības jomas ir izslēgti šādi jautājumi:

[..]

5

Minētās regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā mantošana ir definēta kā “mirušā atstātā mantojuma mantošana un aptver visus mantas, tiesību un saistību nodošanas veidus nāves gadījumā neatkarīgi no tā, vai tā būtu labprātīga nodošana saskaņā ar pēdējās gribas rīkojumu vai nodošana likumiskas mantošanas gadījumā”.

6

Regulas Nr. 650/2012 22. panta “Piemērojamo tiesību aktu izvēle” 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.”

7

Šīs regulas 23. panta “Piemērojamo tiesību aktu darbības joma” 1. punktā, kā arī 2. punkta b) un e) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Tiesību akti, kas noteikti saskaņā ar 21. vai 22. pantu, reglamentē mantošanu kopumā.

2.   Minētie tiesību akti jo īpaši reglamentē:

[..]

[..]

8

Saskaņā ar minētās regulas 31. pantu “In rem tiesību pielāgošana”:

“Ja persona atsaucas uz in rem tiesībām, uz ko tā ir tiesīga saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem, bet tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā uz šīm tiesībām atsaucas, attiecīgās in rem tiesības nav zināmas, minētās tiesības vajadzības gadījumā un iespēju robežās pielāgo vislīdzvērtīgākajām in rem tiesībām minētās valsts tiesību aktos, ņemot vērā konkrēto in rem tiesību mērķus un nolūkus un to radītās sekas.”

9

Regulas Nr. 650/2012 VI nodaļu “Eiropas mantošanas apliecība” veido tās 62.–73. pants. Šīs regulas 62. pantā ir noteikts:

“1.   Ar šo regulu tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība (turpmāk “apliecība”), ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī un kam ir 69. pantā uzskaitītās sekas.

2.   Apliecības izmantošana nav obligāta.

3.   Apliecība neaizstāj dalībvalstīs līdzīgam nolūkam izmantotus iekšējus dokumentus. Tomēr no brīža, kad apliecība ir izdota izmantošanai citā dalībvalstī, tai ir 69. pantā uzskaitītās sekas arī tajā dalībvalstī, kuras iestādes to ir izdevušas saskaņā ar šo nodaļu.”

10

Šīs regulas 63. panta “Apliecības mērķis” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Apliecību paredzēts izmantot mantiniekiem, legātāriem, kam ir tiešas mantošanas tiesības [..] citā dalībvalstī [un kam ir] jāatsaucas uz savu statusu vai attiecīgi jāīsteno savas tiesības kā mantiniekiem vai legātāriem [..].

2.   Jo īpaši apliecību var izmantot, lai apliecinātu vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem apstākļiem:

[..].”

11

Minētās regulas 68. pantā, kurā ir reglamentēts apliecības saturs, ir noteikts:

“Apliecībā ietver šādu informāciju, ciktāl tas ir vajadzīgs mērķim, kuram to izdod:

[..]

[..].”

12

Šīs pašas regulas 69. pantā “Apliecības spēks” ir noteikts:

“1.   Apliecība bez kādas īpašas procedūras ir spēkā visās dalībvalstīs.

2.   Tiek pieņemts, ka apliecībā precīzi uzrādīti apstākļi, kuri konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka personai, kura apliecībā minēta kā mantinieks, legātārs [..], ir apliecībā minētais statuss un/vai ir tiesības vai pilnvaras, kas norādītas apliecībā, bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas saistīti ar minētajām tiesībām vai pilnvarām, kā vien tie, kas norādīti apliecībā.

[..]

5.   Apliecība ir derīgs dokuments, lai mantojamo īpašumu reģistrētu attiecīgajā dalībvalsts reģistrā, neskarot 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktu.”

13

Kodeks Cywilny (Civilkodekss) 981.1 panta 1. punktā ir noteikts:

“Testamentā, kas noformēts kā notariāls akts, testators var noteikt, ka konkrēta persona saņem legāta priekšmetu līdz ar mantojuma atklāšanās brīdi (vindikācijas legāts).”

14

Saskaņā ar 981.1 panta 2. punkta 2) apakšpunktu šāda legāta priekšmets tostarp var būt īpašumtiesību uz nekustamu īpašumu daļa, kas ir atsavināmas tiesības uz īpašumu.

15

Civilkodeksa 968. pants attiecas uz “damnācijas legātu”, kurā testators var izvēlēties jebkādu likumīgu testamenta formu, tostarp pašrocīgi rakstītu testamentu. Atbilstoši šim legāta veidam mantiniekam ir pienākums nodot tiesības uz īpašumu legātāram, un legātārs var arī pieprasīt no mantinieka legāta izpildi.

16

Saskaņā ar 1991. gada 14. februāraPrawo o notariacie (Notariāta likums) (Dz. U. Nr. 22, 91. poz.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2013. gada 13. decembra likumu (Dz. U. 2014, 164. poz.) (turpmāk tekstā – “Notariāta likums”), 81. pantu notāram ir jāatsakās īstenot prettiesisku notariālo aktu.

17

No Notariāta likuma 83. panta 2. punkta izriet, ka persona, kurai notārs ir atteicies sastādīt notariālu aktu, šo atteikumu var pārsūdzēt. Šo pārsūdzību vispirms iesniedz notāram, kurš ir atteikuma autors un kurš, ja to atzīst par pamatotu, izdod prasīto aktu. Turpretī, ja notārs neapmierina pārsūdzību, to iesniedz notāra darbības vietas Sąd Okręgowy (Apgabaltiesa, Polija).

18

Polijas valstspiederīgā Aleksandra Kubicka, kas dzīvo Frankfurtē pie Oderas (Vācija), ir laulībā ar Vācijas pilsoni. Šajā laulībā ir dzimuši divi bērni, kas joprojām ir nepilngadīgi. Laulātie ir līdzīpašnieki – katram puse zemes gabala Frankfurtē pie Oderas, uz kura ir uzbūvēta dzīvojamā māja. Lai sastādītu testamentu, A. Kubicka vērsās pie notāra, kura darbības vieta ir Slubicē.

19

A. Kubicka vēlas testamentā iekļaut vindikācijas legātu, kas ir atļauts Polijas tiesībās, par labu savam vīram attiecībā uz visu tai pienākošos īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu, kas atrodas Frankfurtē pie Oderas, daļu. Attiecībā uz pārējo mantojumu veidojošo īpašumu viņa vēlas saglabāt likumā noteikto mantošanas kārtību, atbilstoši kurai viņas vīrs un bērni mantojumu saņemtu vienādās daļās.

20

Viņa ir skaidri izslēgusi Civilkodeksa 968. pantā paredzēto netiešo (“damnācijas”) legātu, jo tas radītu grūtības viņas nepilngadīgo bērnu, kuri var saņemt mantojuma tiesības, pārstāvēšanā, kā arī papildu izdevumus.

21

2015. gada 4. novembrī notāra palīgs atteicās noformēt testamentu ar vindikācijas legātu, kā to bija vēlējusies A. Kubicka, tādēļ, ka testamenta taisīšana ar šādu legātu esot pretrunā Vācijas tiesību aktiem un judikatūrai par in rem un reģistrācijas tiesībām, kas esot jāņem vērā atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunktam, kā arī 31. pantam, un līdz ar to šāds akts esot prettiesisks.

22

Viņš precizēja, ka Vācijā legātāra ierakstīšana zemesgrāmatā var notikt tikai, pamatojoties uz notariālu aktu, kas iekļauj līgumu par to, ka mantinieki nodod legātāram īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu. Vācijā ārvalsts vindikācijas legāti, veicot pielāgojumu, tiek atzīti par “damnācijas” legātiem atbilstoši Regulas Nr. 650/2012 31. pantam. Šī interpretācija izrietot no Vācijas likuma pamatiem, ar kuru tika grozītas valsts tiesības atbilstoši Regulai Nr. 650/2012 (2015. gada 29. jūnijaInternationales Erbrechtsverfahrensgesetz (Likums par starptautisku mantošanas kārtību), BGBl. I, 1042. lpp.).

23

2015. gada 16. novembrīA. Kubicka saskaņā ar Notariāta likuma 83. pantu attiecīgajam notāram iesniedza pārsūdzību par lēmumu atteikties sastādīt testamentu ar tā saukto vindikācijas legātu. Viņa apgalvoja, ka Regulas Nr. 650/2012 tiesību normas bija jāinterpretē autonomi, un būtībā to, ka ne ar vienu no tās tiesību normām nav pamatota attiecīgo mantojuma tiesību ierobežošana tā, lai padarītu likumīgu to, ka netiek atzītas vindikācijas legāta in rem sekas.

24

Tā kā A. Kubicka notāram iesniegtā pārsūdzība netika apmierināta, viņa cēla prasību Sąd Okręgowy w Gorzowie Wielkopolskim (Lielpolijas Gožovas Apgabaltiesa, Polija).

25

Iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 23. panta 2. punkta b) un e) apakšpunktu, kā arī 68. panta m) punktu vindikācijas legāts ietilpst mantojuma tiesību aktu piemērošanas jomā, bet jautā, kādā mērā tiesību akti, kas ir piemērojami vietā, kur atrodas īpašums, uz kuru attiecas šis legāts, var ierobežot in rem sekas vindikācijas legātam, kurš ir paredzēts izvēlētajos mantošanas tiesību aktos.

26

Ņemot vērā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunktu “in rem tiesību būtība” ir izslēgta no šīs regulas piemērošanas jomas, mantojuma tiesībās paredzētais vindikācijas legāts nevar attiecībā uz īpašumu radīt tiesības, kas nepastāv legāta priekšmeta lex rei sitae. Tomēr ir jānosaka, vai šajā pašā tiesību normā no šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgti arī iespējamie pamati in rem tiesību iegūšanai. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka jautājums par in rem tiesību iegūšanu ar vindikācijas legāta palīdzību ir jāreglamentē tikai mantošanas tiesību aktos. Polijas doktrīnā par šo jautājumu esot tāda pati nostāja, bet likumprojekta par starptautiskajām mantošanas tiesībām un par noteikumu par mantošanas apliecību un citu noteikumu grozīšanu [2015. gada 4. martaGesetzesentwurf der Bundesregierung, BT‑Drs. 17/5451] anotācijā bija paredzēts, ka saistībā ar Regulu Nr. 650/2012 Vācijas tiesību aktos nebija obligāti jāatzīst vindikācijas legāts, pamatojoties uz testamentu, kurš izstrādāts atbilstoši citas dalībvalsts tiesību aktiem.

27

Atsaucoties uz šīs pašas regulas 1. panta 2. punkta l) apakšpunktu, iesniedzējtiesa jautā arī par to, vai nekustamā un kustamā īpašuma tiesību reģistriem piemērojamie tiesību akti var ietekmēt legāta mantošanas sekas. Šajā ziņā tā precizē, ka, ja tiek atzīts, ka legāts rada in rem sekas mantošanas jomā, dalībvalsts, kurā tiek uzturēts šāds reģistrs, tiesību aktos tiek reglamentēts tikai mantojuma iegūšanas seku pierādīšanas veids, bet tie nevarot ietekmēt pašu iegūšanu.

28

Līdz ar to šī tiesa uzskata, ka Regulas Nr. 650/2012 31. panta interpretācija ir atkarīga arī no tā, vai dalībvalstij, kurā atrodas manta, kas ir legātā priekšmets, ir vai nav iespēja apstrīdēt šāda legāta in rem sekas, kuras izriet no izvēlētajiem mantošanas tiesību aktiem.

29

Šādos apstākļos Sąd Okręgowy w Gorzowie Wielkopolskim (Lielpolijas Gožovas Apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas [Nr. 650/2012] 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkts vai 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir atļauts atteikties atzīt in rem sekas vindikācijas legātam (legatum per vindicationem), kas paredzēts mantojuma tiesību aktos, ja šis legāts attiecas uz īpašuma tiesībām uz nekustamu īpašumu, kas atrodas dalībvalstī, kuras tiesībās nepastāv legāta ar tiešām in rem sekām institūts?”

30

Vācijas un Ungārijas valdības apstrīd prejudiciālā jautājuma pieņemamību, jo tas esot hipotētisks.

31

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kas valsts tiesām uzliek atbildību par to, lai, ņemot vērā katras lietas īpatnības, tās izvērtētu gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, gan to, cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 3. aprīlis, Weber, C‑438/12, EU:C:2014:212, 34. punkts, kā arī 2017. gada 2. marts, Pérez Retamero, C‑97/16, EU:C:2017:158, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tādējādi Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo ziņu par faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši spriedumus, 2014. gada 3. aprīlis, Weber, C‑438/12, EU:C:2014:212, 35. punkts, kā arī 2017. gada 2. marts, Pérez Retamero, C‑97/16, EU:C:2017:158, 21. un 22. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

33

Vācijas valdība uzskata, ka no iesniedzējtiesas lēmuma skaidri neizriet, kādēļ tāda notariāla testamenta izstrāde, piemērojot testatora izvēlētās Polijas tiesības, kurā ir paredzēts vindikācijas legāts uz Vācijā esošo nekustamo īpašumu, būtu prettiesiska.

34

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Notariāta likuma 81. pantā – kā skaidro iesniedzējtiesa – ir noteikts, ka notāram atbilstoši tiesību aktiem ir jāatsakās izpildīt prettiesisku notariālu aktu. Turklāt, kā ticis atgādināts tiesas sēdē, Polijas tiesas par prettiesiskām esot uzskatījušas testamenta noteikumus, kuros ir paredzēts vindikācijas legāts un kuri savas juridiskās struktūras dēļ esot neefektīvi.

35

Pamatlietā testatore, kas saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 22. panta 1. punkta pirmo teikumu izvēlējusies Polijas mantošanas tiesību aktus, vēlas iekļaut savā testamentā vindikācijas legātu uz nekustamo īpašumu Vācijā, dalībvalstī, kurā minētā legāta in rem sekas netiek atzītas.

36

Tā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkta, kā arī 31. panta interpretācija ir vajadzīga strīda pamatlietā atrisināšanai. Proti, iesniedzējtiesai, ņemot vērā šo regulu, ir jāpārbauda, vai ir pamatots notāra atteikums sagatavot prasītājas pamatlietā prasīto notariālo aktu tādēļ, ka tas esot pretrunā Vācijas tiesību aktiem.

37

Lai pamatotu prejudiciāla jautājuma nepieņemamību, Ungārijas valdība apgalvo, ka šis jautājums attiecas uz strīdu, kurš vēl nav radies, jo testatore vēl nav nomirusi un Vācijas iestāde, kas ir pilnvarota uzturēt zemesgrāmatu, vēl nav saņēmusi iesniegumu par minēto nekustamo īpašumu.

38

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka Regulas Nr. 650/2012 mērķis – kā izriet no tās preambulas 7. apsvēruma – ir pilsoņiem laikus ļaut organizēt savu mantojumu. Tādēļ vien, ka pamatlietā mantojums vēl nav atklājies, uzdotais jautājums tātad nekļūst hipotētisks.

39

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

40

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkts, kā arī 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos dalībvalsts iestādei nav atļauts atteikties atzīt in rem sekas vindikācijas legātam, kas pastāv mantojumam piemērojamajos tiesību aktos, kurus testators izvēlējies atbilstoši šīs regulas 22. panta 1. punktam, jo šāds atteikums ir balstīts uz iemeslu, ka šis legāts attiecas uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu citā dalībvalstī, kuras tiesību aktos nepastāv legāta institūts ar tiešām in rem sekām mantojuma atklāšanās dienā.

41

Ievadā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 1. panta 1. punkta pirmo teikumu šī regula ir piemērojama mirušo atstātā mantojuma mantošanai. Šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka mantošana “aptver visus mantas, tiesību un saistību nodošanas veidus nāves gadījumā neatkarīgi no tā, vai tā būtu labprātīga nodošana saskaņā ar pēdējās gribas rīkojumu vai nodošana likumiskas mantošanas gadījumā”.

42

Nav strīda par to, ka pamatlietas fakti attiecas uz testamentāru mantošanu.

43

No Regulas Nr. 650/2012 22. panta 1. punkta izriet, ka testators kā visam mantojumam piemērojamos tiesību aktus var izvēlēties savas pilsonības valsts tiesību aktus. Tāpat ir jāprecizē, ka šīs regulas 23. panta 1. punktā ir paredzēts mantojumam piemērojamo tiesību aktu vienotības princips.

44

Tā Savienības likumdevējs ir precizējis – kā izriet no minētās regulas preambulas 37. apsvēruma –, ka, juridiskās noteiktības labad un lai izvairītos no mantošanas sadrumstalotības, ar minētajiem tiesību aktiem būtu jāreglamentē mantošana kopumā, proti, viss īpašums, kas veido daļu no mantojuma, neatkarīgi no mantas veida un neatkarīgi no tā, vai manta atrodas kādā citā dalībvalstī vai trešajā valstī. Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 23. panta 2. punktu minētās tiesības tostarp reglamentē mantas, kas veido mantojumu, nodošanu mantiniekiem vai – attiecīgajā gadījumā – legātāriem.

45

Šajā saistībā Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punktā ir uzskaitīti dažādi no šīs regulas piemērošanas jomas izslēgtie jautājumi, tostarp šīs tiesību normas k) apakšpunktā – “in rem tiesību būtība” – un tās l) apakšpunktā – “nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā”.

46

Runājot, pirmkārt, par jautājumu, vai Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā atteikums atzīt Vācijā Polijas tiesībās paredzētā vindikācijas legāta in rem sekas, ir jānorāda, ka šajā tiesību normā no šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgta “in rem tiesību būtība”.

47

Minētā tiesību norma – kā izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikuma par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu un publisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (COM(2009) 154, galīgā redakcija, 5. lpp.) – attiecas uz mantu un tiesību kvalifikāciju un šādu tiesību īpašnieku prerogatīvu noteikšanu.

48

Turklāt šī tiesību norma attiecas arī uz in rem tiesību pastāvēšanu un skaitu dalībvalstu tiesību sistēmās (“numerus clausus”). Proti, Regulas Nr. 650/2012 preambulas 15. apsvērumā šajā saistībā ir precizēts, ka šī regula neskar ierobežotu skaitu (“numerus clausus”) in rem tiesību, kas pastāv dažu dalībvalstu tiesībās, un ka dalībvalstij nav pienākuma atzīt in rem tiesības saistībā ar mantu šajā dalībvalstī, ja tās tiesību sistēmā nepastāv šādas in rem tiesības.

49

Šajā gadījumā gan Polijas tiesībās paredzētais vindikācijas legāts, gan Vācijas tiesībās paredzētais damnācijas legāts ir īpašumtiesību uz mantu nodošanas kārtība, proti, kā secinājumu 46. un 47. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, abās attiecīgajās tiesību sistēmās pastāvošo in rem tiesību nodošanas kārtība. Tā īpašumtiesību tiešā nodošana ar vindikācijas legāta palīdzību attiecas tikai uz šo in rem tiesību nodošanas atbilstoši mantojumam piemērojamiem tiesību aktiem kārtību testatora nāves gadījumā, uz ko tieši attiecas Regula Nr. 650/2012, kā norādīts tās preambulas 15. apsvērumā.

50

Tomēr Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunkts neattiecas uz šādu nodošanas kārtību.

51

Līdz ar to ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā dalībvalsts, kuras tiesību sistēmā nepastāv vindikācijas legāta institūts, atteikums atzīt šāda legāta in rem sekas, kas mantojuma atklāšanās datumā radušās atbilstoši testatora izvēlētajiem tiesību aktiem.

52

Otrkārt, runājot par jautājumu par to, vai Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā atteikums atzīt vindikācijas legāta in rem sekas, ir jānorāda, ka atbilstoši šim noteikumam nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā, ir izslēgtas no šīs regulas piemērošanas jomas.

53

Regulas Nr. 650/2012 preambulas 18. apsvērumā šajā saistībā ir precizēts, ka “tas, ar kādiem juridiskiem nosacījumiem un kā jāveic [in rem tiesību] reģistrācija (attiecībā uz nekustamo īpašumu – lex rei sitae), būtu jānosaka pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais reģistrs”. Turklāt saskaņā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu tad, ja “saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs, tiesību iegūšana uz nekustamo īpašumu jāreģistrē reģistrā, lai nodrošinātu, ka šādiem reģistriem ir erga omnes spēks, vai lai aizsargātu tiesiskus darījumus, šādu tiesību iegūšanas brīdis būtu jāreglamentē ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem”.

54

Līdz ar to, kā secinājumu 60. punktā būtībā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, tā kā Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts attiecas tikai uz nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrāciju reģistrā, tostarp uz juridiskajām prasībām šādai reģistrācijai, kā arī sekām, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā, nosacījumi, ar kādiem šādas tiesības tiek iegūtas, nav viens no jautājumiem, kas atbilstoši šai tiesību normai ir izslēgti no šīs regulas piemērošanas jomas.

55

Šāda interpretācija ir apstiprināta ar mantojuma tiesību vienotības principu, kas paredzēts Regulas Nr. 650/2012 23. pantā, it īpaši tā 2. punkta e) apakšpunktā, kurā ir noteikts, ka tas reglamentē “mantas, tiesību un saistību [..] nodošanu mantiniekiem un – atkarībā no gadījuma – legātāriem”.

56

Šāda interpretācija atbilst arī Regulas Nr. 650/2012 mērķim, kurš minēts tās preambulas 7. apsvērumā, saskaņā ar kuru tai būtu jāveicina iekšējā tirgus pienācīga darbība, novēršot šķēršļus, ko saistībā ar personu brīvu pārvietošanos rada grūtības izmantot savas tiesības attiecībā uz mantošanu, kurai ir pārrobežu elementi. Atbilstoši šim pašam apsvērumam Eiropas tiesiskuma telpā pilsoņiem ir jāspēj laikus organizēt savu mantojumu.

57

Šajā kontekstā, ja tiktu atzīts, ka Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts ļauj izslēgt no šīs regulas piemērošanas jomas īpašumtiesību iegūšanu uz mantu ar vindikācijas legāta palīdzību, tiktu izraisīta mantojuma sadrumstalotība, kas ir pretrunā šīs regulas 23. panta tekstam un šīs regulas mērķiem.

58

Tādējādi Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā dalībvalsts, kuras tiesību sistēmā nepastāv vindikācijas legāts, atteikums atzīt šāda legāta in rem sekas, kas mantojuma atklāšanās datumā radušās atbilstoši mantojumam piemērojamām tiesībām.

59

Turklāt ir jāpiebilst, ka Regulā Nr. 650/2012 ir paredzēta Eiropas mantošanas apliecības izveide, kurai būtu jāļauj katram mantiniekam, legātāram vai šajā apliecībā minētajam tiesību pārņēmējam pierādīt citā dalībvalstī savu statusu un savas tiesības, it īpaši noteiktas mantas piešķīrumu minētajā apliecībā norādītajam legātāram.

60

Saskaņā ar šīs regulas 69. panta 1. punktu apliecība bez kādas īpašas procedūras ir spēkā visās dalībvalstīs. Šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka personai, kura šajā apliecībā minēta kā legātārs, ir apliecībā minētais statuss un tiesības bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas saistīti ar šīm tiesībām, kā vien tie, kas norādīti minētajā apliecībā.

61

Treškārt, runājot par Regulas Nr. 650/2012 31. panta interpretāciju, ir jāatgādina, ka atbilstoši šī panta noteikumiem, “ja persona atsaucas uz in rem tiesībām, uz ko tā ir tiesīga saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem, bet tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā uz šīm tiesībām atsaucas, attiecīgās in rem tiesības nav zināmas, minētās tiesības vajadzības gadījumā un iespēju robežās pielāgo vislīdzvērtīgākajām in rem tiesībām minētās valsts tiesību aktos, ņemot vērā konkrēto in rem tiesību mērķus un nolūkus un to radītās sekas”.

62

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka in rem tiesības, ko A. Kubicka vēlas nodot ar vindikācijas legātu, ir īpašumtiesības uz tās daļu Vācijā esošajā nekustamajā īpašumā. Nav strīda par to, ka īpašumtiesības, kādas legātāram šādi tiek piešķirtas atbilstoši Polijas tiesībām, arī pastāv Vācijas tiesībās.

63

Regulas Nr. 650/2012 31. pants attiecas nevis uz in rem tiesību nodošanas kārtību, kas tostarp iekļauj vindikācijas vai damnācijas legātus, bet tikai uz in rem tiesību satura ievērošanu, kas tiek noteikts atbilstoši mantojumam piemērojamiem tiesību aktiem (lex causae), un uz to pieņemšanu tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā tās tiek norādītas (lex rei sitae).

64

Līdz ar to, tā kā ar vindikācijas legātu nodotās in rem tiesības ir īpašumtiesības, kas ir atzītas Vācijas tiesībās, nav jāveic Regulas Nr. 650/2012 31. pantā paredzētā pielāgošana.

65

No minētā izriet, ka Regulas Nr. 650/2012 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā dalībvalsts, kuras tiesību sistēmā nepastāv vindikācijas legāta institūts, atteikums atzīt šāda legāta in rem sekas, kas mantojuma atklāšanās datumā radušās atbilstoši izvēlētajiem mantošanas tiesību aktiem.

66

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkts, kā arī 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā atteikums atzīt in rem sekas vindikācijas legātam, kas pastāv mantojumam piemērojamajos tiesību aktos, kurus testators izvēlējies atbilstoši šīs pašas regulas 22. panta 1. punktam, jo šis atteikums ir balstīts uz iemeslu, ka šis legāts attiecas uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu šajā dalībvalstī, kurā nepastāv legāta institūts ar tiešām in rem sekām mantojuma atklāšanās dienā.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 1. panta 2. punkta k) un l) apakšpunkts, kā arī 31. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā atteikums atzīt in rem sekas vindikācijas legātam, kas pastāv mantojumam piemērojamajos tiesību aktos, kurus testators izvēlējies atbilstoši šīs pašas regulas 22. panta 1. punktam, jo šis atteikums ir balstīts uz iemeslu, ka šis legāts attiecas uz īpašumtiesībām uz nekustamo īpašumu šajā dalībvalstī, kurā nepastāv legāta institūts ar tiešām in rem sekām mantojuma atklāšanās dienā.