—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – M. J. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un R. Chambel Margarido, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Owsiany‑Hornung un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles I regula”) 34. panta 1. punktu un, otrkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 (OV 2007, L 324, 79. lpp.), 19. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Emmanuel Lebek un Janusz Domino par Francijas tiesas pasludināta sprieduma izpildāmības atzīšanu Polijā.

3

Briseles I regulas preambulas 2., 6. un 16.–18. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Briseles I regulas 26. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ja atbildētājs, kura domicils atrodas vienā no dalībvalstīm, ir iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc pašas ierosmes paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien jurisdikciju neatvasina no šīs regulas noteikumiem.

2.   Tiesa pārtrauc lietas izskatīšanu, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs laikus ir varējis saņemt dokumentu par lietas ierosināšanu vai līdzvērtīgu dokumentu, lai varētu nodrošināt sev aizstāvību, vai ka šajā sakarā ir veikti visi vajadzīgie pasākumi.”

5

Atbilstoši šīs regulas 26. panta 3. punktam Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs (OV 2000, L 160, 37. lpp.) 19. pantu piemēro Briseles I regulas 26. panta 2. punkta vietā, ja dokuments, uz kura pamata tiek ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments jānosūta no vienas dalībvalsts uz citu saskaņā ar Regulu Nr. 1348/2000.

6

Atbilstoši Briseles I regulas 33. panta 1. punktam “dalībvalstī pieņemts spriedums bez kādas īpašas procedūras atzīstams pārējās dalībvalstīs”.

7

Tomēr minētās regulas 34. panta 2. punkts paredz, ka spriedums netiek atzīts “gadījumos, ja tas pieņemts aizmuguriski – ja atbildētājam dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzīgs dokuments nav uzrādīts pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ja vien atbildētājs nav uzsācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad to bija iespējams darīt”.

8

Minētās regulas 35. pants ir formulēts šādi:

“1.   Turklāt spriedumu neatzīst, ja tas ir pretrunā ar II nodaļas 3., 4. vai 6. [ie]daļu, kā arī 72. pantā paredzētajā gadījumā.

2.   Izskatot pamatu jurisdikcijai iepriekšējā punktā minētajā gadījumā, tiesai vai iestādei, kurā iesniegta prasība, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai.

3.   Saskaņā ar 1. punktu izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcija nav apstrīdama. 34. panta 1. punktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot normām, kas saistītas ar jurisdikciju.”

9

Briseles I regulas 38. panta 1. punktā ir noteikts, ka:

“Kādā dalībvalstī pieņemts spriedums, kas izpildāms minētajā valstī, jāizpilda citā līgumslēdzējā valstī, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieprasījuma tas ir pasludināts par izpildāmu attiecīgajā valstī.”

10

Šīs regulas 45. pantā ir noteikts:

“1.   Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta saskaņā ar 43. vai 44. pantu, atsakās no izpildāmības deklarācijas vai to atceļ tikai ar vienu no 34. un 35. pantā sīkāk norādītajiem pamatojumiem. Lēmumu tā pieņem nekavējoties.

2.   Nekādos apstākļos ārvalstīs pieņemts spriedums nav pārskatāms pēc būtības.”

11

Saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 preambulas 6., 7. un 12. apsvērumu:

[..]

12

Šīs regulas 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās, ja tiesas vai ārpustiesas dokuments ir jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz otru izsniegšanai šajā valstī. To nepiemēro jo īpaši ieņēmumu, muitas un administratīvos jautājumos vai jautājumos saistībā ar valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”).

2.   Šo regulu nepiemēro, ja nav zināma tās personas adrese, kurai ir jāizsniedz dokuments.

[..]”

13

Šīs regulas 19. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Ja tiesas pavēste vai līdzvērtīgs dokuments ir bijis jāpārsūta citai dalībvalstij, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, un attiecībā uz atbildētāju, kas nav ieradies, ir pieņemts spriedums, tiesnesis ir pilnvarots atbrīvot atbildētāju no sprieduma pārsūdzības termiņa nokavējuma, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

Pieteikumu atbrīvot no sprieduma pārsūdzības termiņa nokavējuma var iesniegt tikai saprātīgā laikposmā pēc tam, kad atbildētājs ir iepazinies ar spriedumu.

Katra dalībvalsts var nākt klajā ar paziņojumu saskaņā ar 23. panta 1. punktu, ka šādu pieteikumu nepieņems, ja to iesniegs pēc šajā paziņojumā minētā laikposma beigām, bet šis laikposms nevar būt mazāks par vienu gadu pēc sprieduma pasludināšanas dienas.”

14

Atbilstoši Regulas Nr. 1393/2007 23. panta 1. punktam “dalībvalstis Komisijai paziņo 2., 3., 4., 10., 11., 13., 15. un 19. pantā minēto informāciju. [..]”

15

Francijas Republika saskaņā ar 23. panta 1. punktu savā paziņojumā norādīja, ka termiņš iespējamajam atbildētāja pieteikumam par pārsūdzēšanas termiņa atjaunošanu ir viens gads, skaitot no nolēmuma pasludināšanas.

16

Francijas Civilprocesa kodeksa redakcijā, kas izriet no 2011. gada 1. septembra Dekrēta Nr. 2011-1043 par nodrošināšanas pasākumiem pēc mantojuma atklāšanās un procedūrām par pagaidu noregulējumu (Décret no 2011–1043 du 1er septembre 2011 relatif aux mesures conservatoires prises après l’ouverture d’une succession et à la procédure en la forme des référés; 2011. gada 2. septembraJORF, 14884. lpp.) (turpmāk tekstā – “CPC”), 540. pantā ir noteikts, ka:

“Ja spriedums ir taisīts aizmuguriski vai tas ir uzskatāms par pretrunīgu, tiesa var atjaunot termiņus atbildētājam, ja atbildētājs no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ nezināja par spriedumu atbilstošā termiņā, lai uzsāktu pārsūdzēšanas procedūru, vai viņš bija rīcībnespējīgs.

Pieteikumu par pārsūdzēšanas termiņa atjaunošanu iesniedz tiesas, kurai jāizskata iebildumi vai apelācijas sūdzība, priekšsēdētājam. Priekšsēdētājs to izskata kā lietā par pagaidu noregulējumu.

Pieteikums ir pieņemams divu mēnešu laikā pēc pirmā dokumenta paziņošanas vai, ja tas nav noticis, pēc pirmā izpildu pasākuma, ar ko pilnībā vai daļēji tiek liegta piekļuve parādnieka mantai.

[..]”

17

Pirmajā procedūrā kompetentajās Polijas tiesās E. Lebek lūdza atzīt par izpildāmu Parīzes apgabaltiesas (tribunal de grande instance de Paris, Francija) 2010. gada 8. aprīļa spriedumu, saskaņā ar ko J. Domino bija piespriests maksāt viņam uzturlīdzekļus EUR 300 mēnesī.

18

Atbilstoši iesniedzējtiesas nolēmumam dokuments, ar ko ierosināta lieta, kas bija iesniegts Parīzes apgabaltiesā, atbildētājam J. Domino nebija nedz paziņots, nedz izsniegts, tādēļ ka adrese Parīzē, kuru bija norādījis E. Lebek, nebija pareiza, jo atbildētājs kopš 1996. gada dzīvoja Polijā. Tādēļ, nezinādams par notiekošo tiesvedību, J. Domino nevarēja īstenot aizstāvību.

19

J. Domino par šo Francijas tiesas spriedumu uzzināja tikai 2011. gada jūlijā, proti, vairāk nekā gadu pēc šī sprieduma pasludināšanas, kad Sąd Okręgowy w Jeleniej Górze (Jeleņas Guras apgabaltiesa, Polija) tajā uzsāktās procedūras ietvaros viņam izsniedza Parīzes apgabaltiesas sprieduma apliecinātas kopijas, kā arī E. Lebek pieteikumu par šī sprieduma izpildāmību.

20

Ar rīkojumiem, kurus attiecīgi 2011. gada 23. novembrī izdeva Sąd Okręgowy w Jeleniej Górze (Jeleņas Guras apgabaltiesa) un 2012. gada 31. janvārī – Sąd Apelacyjny we Wrocławiu (Vroclavas apelācijas tiesa, Polija), šīs tiesas noraidīja E. Lebek pieteikumu, pamatojot, ka nav ievērotas J. Domino tiesības uz aizstāvību, jo viņš par šo Parīzes apgabaltiesas spriedumu esot uzzinājis tad, kad to parastā kārtībā pārsūdzēt vairs nebija iespējams.

21

Vēlāk E. Lebek iesniedza otru prasību Sąd Okręgowy w Jeleniej Górze (Jeleņas Guras apgabaltiesā) ar iepriekš noraidītajai prasībai identisku priekšmetu, izvirzot jaunus faktus, proti, ka Parīzes apgabaltiesas sprieduma izsniegšana atbildētājam esot notikusi 2012. gada 17. un 31. maijā atbilstoši Regulas Nr. 1393/2007 noteikumiem. Izsniegts esot minētais spriedums, kā arī atbildētājam paredzētas norādes, kurās ietvertas tostarp CPC 540. panta normas. Šī tiesa norāda, ka divu mēnešu laikā pēc attiecīgā sprieduma izsniegšanas atbildētājs varēja iesniegt pieteikumu par pārsūdzēšanas termiņa atjaunošanu termiņa beigu dēļ.

22

Ar 2012. gada 14. decembra spriedumu, norādot, ka atbildētājs šādu pieteikumu minētajā termiņā nebija iesniedzis, Sąd Okręgowy w Jeleniej Górze (Jeleņas Guras apgabaltiesa) apmierināja otro E. Lebek prasību, atzīstot, ka tiesības uz aizstāvību bija garantētas, un pasludināja Parīzes apgabaltiesas spriedumu par izpildāmu Polijā.

23

Ar 2013. gada 27. maija nolēmumu par J. Domino iesniegto sūdzību Sąd Apelacyjny we Wrocławiu (Vroclavas apelācijas tiesa) pārsūdzēto spriedumu grozīja un noraidīja izpildīšanas prasību, pamatojot, ka Briseles I regulas 34. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka vienkārša iespēja iesniegt pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu nenozīmē, ka pastāv reālas iespējas vērsties pret Parīzes apgabaltiesas spriedumu, jo šī pārsūdzība faktiski ir atkarīga no Francijas tiesas pozitīva lēmuma attiecībā uz minēto pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu.

24

E. Lebek iesniedza Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) kasācijas sūdzību par šo Sąd Apelacyjny we Wrocławiu (Vroclavas apelācijas tiesa) spriedumu.

25

Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) uzskata, ka tad, ja atbildētājam bija iespēja attiecīgā sprieduma izcelsmes valstī prasīt termiņa atjaunošanu, viņš nevar atsaukties uz regulējumu par sprieduma izpildāmības pasludināšanas noraidīšanu Briseles I regulas 34. panta 2. punktā.

26

Šī tiesa uzskata, ka Briseles I regulas 34. panta 2. punktā izmantotais jēdziens “pārsūdzēšana” ir jāinterpretē plaši, jo šīs normas ratio legis ir atbildētāja aizsardzība gadījumā, kad spriedums tam nav labvēlīgs, taču dokuments par lietas ierosināšanu viņam nav nedz izsniegts, nedz paziņots. Šāda aizsardzība ir nodrošināta, ja ir iespējams iesniegt pieteikumu par pārsūdzēšanas termiņa atjaunošanu.

27

Tā arī atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punktu un 23. panta 1. punktu Francijā termiņš, kurā pieteikums par pārsūdzēšanas termiņa atjaunošanu ir pieņemams, ir gadu pēc attiecīgā sprieduma pasludināšanas.

28

No tā izrietot, ka, ja minētās regulas 19. panta 4. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas izslēdz tādu valsts tiesību normu par pārsūdzēšanas termiņa atjaunošanu piemērošanu, kā CPC 540. pants; tas nozīmētu, ka atbildētājam vairs nav tiesību iesniegt pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu, jo gada termiņš ir beidzies un līdz ar to atbildētājs vairs nevar uzsākt pārsūdzību Briseles I regulas 34. panta 2. punkta beigu daļas izpratnē.

29

Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tomēr uzskata, ka Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punkts nav šādi izslēdzošs un tam nav pretrunā valsts tiesību normas par šāda termiņa atjaunošanu piemērošana. Šī tiesību norma šādi nosakot minimālo standartu atbildētāja aizsardzībai, kuram prasība nav izsniegta vai paziņota un kurš nav piedalījies tiesvedībā, un atstāj dalībvalstīm iespēju piemērot labvēlīgākus noteikumus.

30

Šādos apstākļos Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Briseles I regulas 34. panta 2. punktā ietvertais jēdziens “pārsūdzēšana” ir interpretējams tādējādi, ka tas ietver arī pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu, kad termiņš parastas pārsūdzības celšanai ir beidzies.

32

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka, lai pēc iespējas nodrošinātu to tiesību un pienākumu vienlīdzību un vienveidību, kuras dalībvalstīm un ieinteresētajām personām izriet no Briseles I regulas, , jēdziens “pārsūdzība” Briseles I regulas 34. panta 2. punkta izpratnē nav jāinterpretē kā vienkārša atsauce uz vienas vai otras attiecīgās valsts tiesībām. Minētais jēdziens ir uzskatāms par autonomu jēdzienu, kas jāinterpretē, atsaucoties cita starpā uz šīs regulas mērķiem un sistēmu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 28. aprīlis, Apostolides, C‑420/07, EU:C:2009:271, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Attiecībā uz minētās regulas mērķiem no tās preambulas 2., 6., 16. un 17. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt dalībvalstīs pieņemto spriedumu brīvu apriti civillietās un komerclietās, vienkāršojot formalitātes ātrai un vienkāršai spriedumu atzīšanai un izpildei (spriedums, 2006. gada 14. decembris, ASML, C‑283/05, EU:C:2006:787, 23. punkts).

34

Tomēr šo mērķi nedrīkst sasniegt, jebkādā veidā vājinot tiesības uz aizstāvību, kā Tiesa ir atzinusi saistībā ar 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) 27. panta 2. punktu (spriedums, 2006. gada 14. decembris, ASML, C‑283/05, EU:C:2006:787, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Turklāt no Briseles I regulas preambulas 18. apsvēruma izriet, ka tiesību uz aizstāvēšanos ievērošana nozīmē, ka atbildētājam vajadzētu būt iespējai iesniegt pārsūdzību, lai uzklausītu abas puses, pret izpildāmības deklarāciju, ja viņš uzskata, ka pastāv kāds no neizpildes iemesliem.

36

Šajā ziņā no Briseles I regulas preambulas 16.–18. apsvēruma izriet, ka nolēmuma atzīšanas vai izpildes pārsūdzēšanas sistēmas mērķis ir līdzsvarot, pirmkārt, savstarpējo uzticēšanos Eiropas Savienībā, kas pamato to, ka nolēmumi, kuri pieņemti vienā dalībvalstī, citā dalībvalstī principā tiek atzīti un pasludināti par izpildāmiem, un, otrkārt, aizstāvības tiesību ievērošanu, kas paredz, ka atbildētājam par izpildāmības deklarāciju, ja viņš uzskata, ka pastāv kāds no neizpildes iemesliem, ir jābūt tiesībām iesniegt sūdzību, kas tiek izskatīta, uzklausot abas puses (spriedums, 2009. gada 28. aprīlis, Apostolides, C‑420/07, EU:C:2009:271, 73. punkts).

37

Tiesa ir arī lēmusi, ka tādas pamattiesības kā tiesības uz aizstāvību nav absolūta priekšrocība, bet var ietvert ierobežojumus. Tomēr tiem ir patiešām jāatbilst vispārējo interešu mērķiem, kam attiecīgais pasākums paredzēts, un, ņemot vērā sasniedzamo mērķi, tie nevar ietvert pārmērīgu šo tiesību traucējumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka, C‑327/10, EU:C:2011:745, 50. punkts).

38

Attiecībā uz Briseles I regulas 34. panta 2. punktu ir jāatgādina, ka atšķirībā no Briseles konvencijas 27. panta 2. punkta tas neprasa, lai dokuments, ar kuru ir ierosināta lieta, obligāti būtu uzrādīts vai paziņots noteiktā kārtībā, bet gan lai efektīvi būtu ievērotas tiesības uz aizstāvību (skat. spriedumu, 2006. gada 14. decembris, ASML, C‑283/05, EU:C:2006:787, 20. punkts).

39

Briseles I regulas 34. panta 2. punkts, uz kuru ir atsauce tās 45. panta 1. punktā, ir vērsts uz to, lai nodrošinātu atbildētāja, kas nav ieradies, tiesības izcelsmes dalībvalstī uzsāktā procedūrā, izmantojot dubultas kontroles sistēmu. Atbilstoši šai sistēmai dalībvalstij, kurā atzīšana ir prasīta, ir jānoraida vai pārsūdzības gadījumā jāatsauc aizmuguriska ārvalsts sprieduma izpilde, ja dokuments, ar kuru celta prasība, vai līdzīgs dokuments nav laikus izsniegts atbildētājam, kas nav ieradies, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru izcelsmes dalībvalsts tiesās, kad viņam bija iespējams to darīt (spriedums, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency, C‑619/10, EU:C:2012:531, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Tomēr Briseles I regulas 34. panta 2. punkts neparedz, ka atbildētājam ir jāveic papildu pasākumi, kas pārsniedz parasto rūpību, lai aizstāvētu savas tiesības būt informētam par citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma saturu (spriedums, 2006. gada 14. decembris, ASML, C‑283/05, EU:C:2006:787, 39. punkts).

41

Tātad, lai uzskatītu, ka atbildētājam, kas nav ieradies, bija iespējams Briseles I regulas 34. panta 2. punkta nozīmē pārsūdzēt attiecībā uz viņu pieņemto aizmugurisko spriedumu, viņam ir jāzina šī sprieduma saturs, kas nozīmē, ka tam ir jābūt izsniegtam vai paziņotam (spriedums, 2006. gada 14. decembris, ASML, C‑283/05, EU:C:2006:787, 40. punkts).

42

Runājot konkrētāk par pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu, ir jāprecizē, ka šāda pieteikuma mērķis ir atjaunot atbildētāja, kas tiesas sēdē nebija ieradies, pārsūdzības tiesības pēc tam, kad ir beidzies likumā šo tiesību īstenošanai paredzētais termiņš.

43

Tātad, gluži tāpat kā iespēja celt parastu pārsūdzību, šī pieteikuma mērķis ir nodrošināt atbildētāju, kas nav ieradušies tiesas sēdē, tiesību uz aizstāvību pienācīgu ievērošanu.

44

Katrā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punktu, lai varētu iesniegt pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu, ir nepieciešams, ka atbildētājs – no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ – par attiecīgo aktu nav zinājis atbilstošā termiņā, lai tas varētu īstenot savas pārsūdzības tiesības, un ka viņa izvirzītie pamati nešķiet nepamatoti. Turklāt šis pieteikums ir jāiesniedz saprātīgā termiņā.

45

Ja ir izpildīti Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punkta nosacījumi un atbildētājam vēl ir iespēja prasīt, lai tiktu atjaunotas tā tiesības iesniegt parastu pārsūdzību, tad nevar uzskatīt, ka tas vairs nevar pienācīgi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Šādos apstākļos pieteikuma par pārsūdzības termiņa atjaunošanu iesniegšana nav uzskatāma par jaunu procedūru, kura pārsniegtu parasto rūpību atbildētāja, kas nav ieradies tiesas sēdē, tiesību uz aizstāvību īstenošanā.

46

Ja tas nav izvirzījis savas tiesības lūgt atjaunot pārsūdzības termiņu, lai arī tam bija iespēja to darīt, un šī sprieduma 44. punktā minētie nosacījumi ir izpildīti, tad, pamatojoties uz Briseles I regulas 34. panta 2. punktu, nevar atteikties izpildīt tam nelabvēlīgu aizmuguriski pieņemtu spriedumu.

47

Savukārt aizmuguriski pieņemtu spriedumu nevar atzīt, ja atbildētājs, kas tiesas sēdē – no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ – nav bijis, ir iesniedzis pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu, kurš ticis noraidīts, lai gan Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punkta nosacījumi ir izpildīti.

48

Ar šo risinājumu var garantēt tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošanu un nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp, no vienas puses, nepieciešamību, ka vienā dalībvalstī pieņemti nolēmumi principā tiek atzīti un pasludināti par izpildāmiem citā dalībvalstī, un, no otras puses, tiesību uz aizstāvību ievērošanu.

49

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Briseles I regulas 34. panta 2. punktā ietvertais jēdziens “pārsūdzēšana” ir interpretējams tādējādi, ka tas ietver arī pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu, kad termiņš parastas pārsūdzības celšanai ir beidzies.

50

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punkta pēdējā daļa ir interpretējama tādējādi, ka tā izslēdz valsts tiesību normu par pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu piemērošanu, ja ir beidzies termiņš šādu pieteikumu iesniegšanai, kas noteikts šajā normā minētajā dalībvalsts paziņojumā.

51

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu regula ir vispārpiemērojams Savienības tiesību akts, uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. Tādējādi, ņemot vērā regulu raksturu un funkciju Savienības tiesību avotu sistēmā, ar tām indivīdiem tiek piešķirtas tiesības, kas valsts tiesām ir jāaizsargā (spriedumi, 2011. gada 14. jūlijs, Bureau national interprofessionnel du Cognac, C‑4/10 un C‑27/10, EU:C:2011:484, 40. punkts, kā arī 2013. gada 10. decembris, Abdullahi, C‑394/12, EU:C:2013:813, 48. punkts).

52

Šajā ziņā apstāklis, ka aktam ir izvēlēta regulas forma, norāda, kādu nozīmi Savienības likumdevējs piešķir Regulas Nr. 1393/2007 tiesību normu tiešai un vienveidīgai piemērošanai (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 8. novembris, Leffler, C‑443/03, EU:C:2005:665, 46. punkts, un 2009. gada 25. jūnijs, Roda Golf & Beach Resort, C‑14/08, EU:C:2009:395, 49. punkts).

53

Saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punkta pēdējo daļu katrai dalībvalstij ir piešķirtas tiesības atbilstoši šīs regulas 23. panta 1. punktam paziņot, ka šis pieteikums par pārsūdzības termiņa atjaunošanu ir nepieņemams pēc tās paziņojumā norādīta termiņa beigām; taču šim termiņam ir jābūt vismaz vienam gadam no attiecīgā sprieduma pasludināšanas dienas.

54

Šajā gadījumā Francijas Republika ir izmantojusi 19. panta 4. punktā sniegto iespēju un savā paziņojumā norādījusi, ka pieteikums par pārsūdzības termiņa atjaunošanu nav pieņemams, ja tas tiek iesniegts vēlāk nekā vienu gadu, skaitot no minētā sprieduma pasludināšanas.

55

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru noilguma termiņi kopumā nodrošina tiesisko noteiktību (spriedumi, 2010. gada 28. oktobris, SGS Belgium u.c., C‑367/09, EU:C:2010:648, 68. punkts, kā arī 2011. gada 8. septembris, Q‑Beef un Bosschaert, C‑89/10 un C‑96/10, EU:C:2011:555, 42. punkts).

56

Pamatlietā nav apstrīdēts, ka J. Domino par Parīzes apgabaltiesas spriedumu uzzināja tikai 2011. gada jūlijā, kad viena gada termiņš kopš šī sprieduma pasludināšanas jau bija beidzies.

57

Tādēļ ar tiesiskās noteiktības principu un Savienības regulu obligāto spēku būtu pretrunā Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punktam piešķirt tādu interpretāciju, ka pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu vēl varētu iesniegt valsts tiesībās paredzētajā termiņā, taču saskaņā ar šīs regulas obligātu un tieši piemērojamu normu tas vairs nebūtu pieņemams.

58

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punkta pēdējā daļa ir interpretējama tādējādi, ka atbilstoši tai ir izslēgta to valsts tiesību normu piemērošana, ar kurām regulē pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu režīmu, ja ir beidzies termiņš šādu pieteikumu iesniegšanai, kas noteikts šajā normā minētajā dalībvalsts paziņojumā.

59

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: