30.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 223/19

1)

tiklīdz spriedums par bērna neatdošanu atpakaļ ir pasludināts un paziņots izcelsmes tiesai, saistībā ar Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 42. pantā paredzētās apliecības izsniegšanu nav nozīmes tam, ka šis spriedums ir apturēts, pārskatīts, atcelts vai katrā ziņā nav galīgi stājies spēkā vai ir aizstāts ar spriedumu par atpakaļatdošanu, ja vien bērns nav faktiski atdots atpakaļ. Ja nav paustas nekādas šaubas par šīs apliecības autentiskumu un ja tā ir sagatavota atbilstoši veidlapai, kuras paraugs ir iekļauts Regulas IV pielikumā, ir aizliegts celt iebildumus pret sprieduma par atpakaļatdošanu atzīšanu, un tiesai, kas izskata lietu, ir tikai jākonstatē apliecinātā sprieduma izpildāmība un jāpiespriež bērna atpakaļatdošana nekavējoties;

2)

izņemot gadījumus, kad procedūra attiecas uz spriedumu, kas apliecināts atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktam un no 40. līdz 42. pantam, jebkura ieinteresētā puse var lūgt tiesas sprieduma neatzīšanu, pat ja iepriekš nav bijis iesniegts pieteikums par sprieduma atzīšanu;

3)

Regulas Nr. 2201/2003 31. panta 1. punkts tiktāl, ciktāl tajā ir noteikts, ka šajā tiesvedības posmā personai, pret kuru lūgta izpilde, un bērnam nav tiesību iesniegt apsvērumus, nav piemērojams tiesas sprieduma neatzīšanas procedūrai, kas ierosināta, lai gan iepriekš nav bijis iesniegts pieteikums par šā paša sprieduma atzīšanu. Šādā situācijā atbildētājs, kas lūdz atzīt spriedumu, var iesniegt apsvērumus.