Keywords
Summary

Keywords

1. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Kredītiestādes – Noguldījumu garantiju sistēmas – Valsts tiesiskais regulējums, kas nosaka, ka valsts iestāde, kas uzrauga kredītiestādes, veic savus uzdevumus tikai vispārējās interesēs, un izslēdz atlīdzību par zaudējumiem, ko radījusi nepietiekama uzraudzība – Atbilstība Direktīvai 94/19 – Nosacījums –Kompensācijas noguldītājiem nodrošināšana, pastāvot Direktīvā paredzētajiem nosacījumiem

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/19 3. panta 2.–5. punkts)

2. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Kredītiestādes – Kredītiestāžu uzraudzība – Valsts tiesiskais regulējums, kas nosaka, ka valsts iestāde, kas uzrauga kredītiestādes, veic savus uzdevumus tikai vispārējās interesēs, un izslēdz atlīdzību par zaudējumiem, ko radījusi nepietiekama uzraudzība – Atbilstība Direktīvai 77/780, Direktīvai 89/299 un Direktīvai 89/646

(Padomes Direktīvas 77/780, 89/299 un 89/646)

Summary

1. Ja noguldītāju kompensācija, ko paredz Direktīvas 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām, ir nodrošināta, tās 3. panta 2.–5. punkts nav interpretējams tādējādi, ka tas iestājas pret valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru valsts iestāde, kas uzrauga kredītiestādes, veic savus uzdevumus tikai vispārējās interesēs, un līdz ar to atbilstoši valsts tiesībām privātpersonas nevar pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, ko radījusi nepietiekama uzraudzība no šīs iestādes puses.

Minēto normu mērķis ir nodrošināt noguldītājiem, ka kredītiestāde, kurā tie ir veikuši savus noguldījumus, piedalās noguldījumu garantiju sistēmā, lai to tiesības uz kompensāciju noguldījuma nepieejamības gadījumā tiktu nodrošinātas saskaņā ar minētās direktīvas noteikumiem, un attiecas tikai uz noguldījumu garantiju sistēmas, ko paredz šī direktīva, izveidi un tās pareizu darbību. Savukārt, līdzko ir nodrošināta attiecīgā kompensācija, tās nepiešķir noguldītājiem tiesības uz to, lai kompetentās iestādes veiktu uzraudzības pasākumus to interesēs.

(sal. ar 29.–30., 32. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2. Pirmā direktīva 77/780 par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu, Direktīva 89/299 par kredītiestāžu pašu kapitālu, kā arī Otrā direktīva 89/646 par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu neiestājas pret valsts tiesību normu, atbilstoši kurai valsts iestāde, kas uzrauga kredītiestādes, veic savus uzdevumus tikai vispārējās interesēs, un līdz ar to atbilstoši valsts tiesībām privātpersonas nevar pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, ko radījusi nepietiekama uzraudzība no šīs iestādes puses.

Kaut arī attiecīgās direktīvas uzliek valsts iestādēm noteiktus uzraudzības pienākumus attiecībā uz kredītiestādēm, tomēr ne no tā, ne arī no fakta, ka starp minēto direktīvu mērķiem ir minēta arī noguldītāju aizsardzība, neizriet tas, ka šīs direktīvas paredz radīt tiesības noguldītājiem, ja to noguldījumi nav pieejami nepietiekamas uzraudzības dēļ no kompetento valsts iestāžu puses.

(sal. ar 39.–40., 47. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)