14.7.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 230/91

Ziņotāja:

An LE NOUAIL MARLIÈRE

1.1.

Komiteja atzinīgi vērtē gan abus paziņojumus, gan grozījumus direktīvās par atkritumiem un atbalsta centienus mudināt visus uzņēmumus un patērētājus pakāpeniski atteikties no pašreizējā lineārā saimniekošanas modeļa, ko var raksturot kā “paņemt, uzražot, patērēt un izmest”, un ātrāk pāriet uz aprites modeli, kura būtība ir atjaunošanās un kura pamatā – atjaunojamo energoavotu izmantošana, lai maksimāli samazinātu dabas resursu patēriņu.

1.2.

Komiteja atbalsta mērķi izveidot un nostiprināt šādai pārejai nepieciešamo vidi, kas ietvertu ražojumus visā to aprites ciklā – no izejvielu piegādes līdz ekodizainam, mazumtirdzniecībai, uzņēmējdarbības un patēriņa modeļiem, atkārtotai izmantošanai, pārstrādei un atkritumu kā resursu izmantošanai.

1.3.

Tomēr Komiteja pauž nožēlu, ka konkrētajos Komisijas izvirzītajos priekšlikumos pārlieku dominē atkritumu jomas politika un likumdošana, toties trūkst līdzīgu konkrētu “augšupēju” priekšlikumu, kas būtu vērsti uz uzlabojumiem visā produktu aprites ciklā. EESK sagaida, ka Komisija iesniegs gan šādu pasākumu ceļvedi ar skaidrām norādēm par grafiku, procedūru un budžetu, gan priekšlikumus par novatorisku finansējuma instrumentu izmantošanu, piemēram, “zaļajām obligācijām”.

1.4.

Komiteja norāda, ka aprites ekonomiku veicinošais satvars būtu jāintegrē citās Eiropas politikas jomās, piemēram, enerģētikas un klimata politikā un rūpniecības politikā; tas attiecas arī uz ES reindustrializācijas mērķi. EESK atbalsta stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķu papildināšanu ar resursu efektivitātes mērķi, kā ierosina Eiropas resursu efektivitātes platforma un kā minēts paziņojumā “Ceļā uz aprites ekonomiku”.

1.5.

Kaut gan “aprites ekonomikas politikas paketē” Komisija ir aplūkojusi vispārīgus ieguvumus nodarbinātības jomā un aizsākusi “Videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu”, Komiteja pauž nožēlu, ka nav izmantota iespēja dziļāk izpētīt ietekmi uz nodarbinātību, risku nodarbinātībai un labumu, ko gūtu nodarbinātība. Piemēram, nav aplūkotas nodarbinātības iespējas, kādas paver atkritumu rašanās novēršana, atkārtota izmantošana un pārstrāde. Vairāk uzmanības būtu jāpievērš arī tam, lai attiecīgajam darbaspēkam nodrošinātu pienācīgus darba apstākļus un paaugstinātu veselības aizsardzības un drošības standartus.

1.6.

Ar Eiropas Komisijas ierosināto satvaru būtu jāgādā, lai darbs, kas saistīts ar informētības veicināšanu un ieradumu maiņu, tiktu taisnīgi sadalīts starp ieinteresētajām pusēm; nākotnes redzējumam, zinātniskā progresa nodrošināšanai, novatorisku risinājumu ieviešanai, Eiropas konkurētspējas saglabāšanai un kopējām interesēm ir jābūt līdzsvarā.

1.7.

Ir jāpanāk, ka patērētāji un ražotāji apzinās savu atbildību. Patērētājiem jābūt informētiem, lai pirkumus viņi veiktu atbildīgi, izsekojamībai ir jābūt optimālai, bet ražotājiem – saucamiem pie atbildības.

1.8.

Pārstrādājamo atkritumu poligonu slēgšana un augstāki atkritumu pārstrādes kvantitatīvie mērķi, ko ierosina Komisija, ir priekšnoteikumi pārejai uz aprites ekonomiku, un tāpēc tie būtu jāīsteno. Komisijai būtu jāpanāk arī sabiedrības atbalsts un tālab jāgādā, lai tās izvirzītie mērķi būtu ticami, t. i., pieņemami, kvalitatīvi un samērīgi.

1.9.

Komiteja atzinīgi vērtē arī Komisijas centienus uzlabot ES tiesību aktu īstenošanu atkritumu jomā, piemēram, ieviešot labākus uzraudzības un pārvaldības instrumentus. Lai palielinātu sadzīves atkritumu pašreizējo pārstrādes līmeni no 42 % līdz 50 % 2020. gadā un līdz 70 % 2030. gadā, atsevišķām valstīm ir jāiegulda aktīvāks darbs un atkritumu apsaimniekošanā jāpiemēro progresīvi risinājumi. Jācenšas arī uzlabot sākotnējo izstrādājumu un to sastāvdaļu kvalitāti, kā arī pārstrādes procesa kvalitāti kopumā.

1.10.

Komiteja norāda, ka Komisijas priekšlikumos nav izmantota Atkritumu pamatdirektīvā izklāstītā atkritumu apsaimniekošanas hierarhija; tā nosaka prioritāro secību attiecībā uz atkritumu rašanās novēršanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi, cita veida reģenerāciju (enerģētikā) un apglabāšanu. Līdzās nesaistošam kvantitatīvajam pārtikas atkritumu mazināšanas mērķim nav vispusīgi izpētīta iespēja noteikt atkritumu rašanās novēršanas kvantitatīvos mērķus un veikt citus preventīvus pasākumus. Ilgtermiņā vides saudzēšanas nolūkā turpmāk būtu jākontrolē un jāsamazina patērēto izejvielu un galīgo atkritumu daudzums.

1.11.

Tāpat kā atkārtota izmantošana (produkta līmenī), vairākkārtēja pārstrāde (materiāla līmenī) ietaupa primārās izejvielas, enerģiju un siltumnīcefekta gāzu emisijas. Atkritumu jomas tiesību aktu pārskatīšana ir unikāla iespēja ieviest vairākkārtējas pārstrādes principu attiecībā uz pastāvīgajiem materiāliem.

1.12.

Aprites ekonomika jāvērtē ne tikai pēc radīto atkritumu daudzuma; tai jābūt arī tādai, kas cilvēkus mudina saudzēt materiālos resursus un cilvēkresursus visos vērtību ķēdes posmos, un jātiecas izskaust jebkādus videi vai cilvēkiem kaitīgus procesus.

1.13.

Komiteja iesaka politikas priekšlikumu kopumu papildināt ar pasākumiem, kas būtu vērsti uz izlietotu produktu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai. Ja sagatavošana atkārtotai izmantošanai tiek nostādīta vienā līmenī ar pārstrādi, kā Komisija to darījusi, nosakot pārstrādes kvantitatīvos mērķus, netiek ievērota atkritumu apsaimniekošanas hierarhija. Prioritāte jāpiešķir īsiem cikliem. Ražojumu atkārtota izmantošana, sagatavošana atkārtotai izmantošanai un pārstrāde ir labākais veids, kā izmantot ražojumiem piemītošo vērtību, turklāt šādi tiek mazināta vērtību ķēdes aizplūšana no ES, atbalstīta teritoriālā attīstība un radītas darbvietas.

1.14.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Eiropas Savienībai vajadzētu mudināt visas dalībvalstis savus atkritumu apsaimniekošanas plānus pakāpeniski pārveidot par aprites ekonomikas teritoriālajiem plāniem un orientēties uz materiālo resursu taupīšanas un cilvēku labklājības nodrošināšanas pasākumiem.

1.15.

Turklāt aprites ekonomikas veicināšanas nolūkā Komiteja iesaka paplašināt arī nozaru līmeņa pieeju.

2.1.

Eiropas Komisija 2014. gada 2. jūlijā publicēja piecu priekšlikumu kopumu (1), kurā ir šādi dokumenti:

3.1.

Kā ražot preces un sniegt pakalpojumus, vienlaikus ierobežojot izejvielu un neatjaunojamu energoresursu patēriņu un izšķērdēšanu? Nav apšaubāms, ka visā 20. gadsimta rūpniecības vēsturē galvenokārt ražīguma pakāpeniskas paaugstināšanās ietekmē derīgo izrakteņu un energoresursu ieguves un ekspluatācijas izmaksas ir nepārtraukti samazinājušās.

3.2.

Taču 21. gadsimta sākumā šis lineārais modelis ir ne tikai nestabils, bet planētas resursu izsīkšanas dēļ var kļūt neizmantojams. Brīdinājuma slieksnis jau ir pārkāpts; vairs nav laika domāt, kā mainīt ekonomikas paradigmu, bet ir steidzami jāizstrādā jauna.

3.3.

Ieguvē, ražošanā, patēriņā, likvidēšanā un pārstrādē ir vajadzīgas būtiskas pārmaiņas, lai ilgtermiņā panāktu sabiedrības pašpietiekamību un ilgtspējīgu sociālo attīstību.

3.4.

Mūsdienās gandrīz ikvienu sabiedrību virza būtībā nekontrolētas plēsonīgas attīstības modelis, nerēķinoties ne ar kopienām, kas visvairāk pakļautas savu resursu izmantošanai un izsmelšanai, ne ar klimata pārmaiņu un piesārņojuma radīto negaidīto apdraudējumu, ne arī ar turpmāko paaudžu nākotni.

3.5.

Tāpēc ikvienam būtu jāapšauba šis modelis, ko satricinājusi pasaules finanšu, ekonomikas, sociālā, politiskā, enerģētikas, ekoloģiskā un vides krīze.

3.6.

Lai panāktu pārmaiņas ražošanas un patēriņa modelī, Eiropas Komisija ar savu redzējumu par aprites ekonomiku paver perspektīvas, kuru īstenošanā ir jāiesaistās visai sabiedrībai, bet tas nemaz nav tik viegli izdarāms.

4.1.

Paziņojumā “Ceļā uz aprites ekonomiku” izskaidrota aprites ekonomikas vispārējā koncepcija un izklāstīta tās pozitīvā ietekme uz ekonomikas attīstību un nodarbinātību.

4.2.

Tās galvenie mērķi ir skaidri, un ir jānodrošina virzība uz to sasniegšanu. Mūsu ražošanas un patēriņa modelis ir jāpārskata pašos pamatos; mūsu resursi un materiāli ir jāizmanto taupīgāk un racionālāk.

4.3.

Galvenais ir noskaidrot, kā šos mērķus sasniegt un kā tie iekļaujas globālā un visaptverošā politiskajā satvarā. Tirgus nepilnības un trūkumus var pārvarēt, un tie jāpārvar dažādos veidos: ar tirgus stimuliem (cenu un nodokļu signāliem), regulējumu (saistošu mērķu noteikšanu, ļaujot dalībniekiem izvēlēties līdzekļus, ar kādiem tos sasniegt) un dalībniekiem noteiktiem standartiem.

4.4.

Lai izveidotu vispārēju politisko satvaru, ir jānodrošina visi vajadzīgie priekšnoteikumi ekonomikas, sociālajā, nodarbinātības, veselības un drošības jomā.

4.5.

Komisijas dokumentā norādīts, ka tā mērķis ir noteikt “stimulējošu politikas satvaru, lai veicinātu iestrādes un inovāciju aprites ekonomikai, atraisītu ieguldījumus un aktīvi iesaistītu uzņēmumus un patērētājus”.

4.6.1.

EESK atbalsta principu par aprites ekonomikai labvēlīga satvara radīšanu sadarbībā ar visām ieinteresētajām pusēm. Ar šā satvara palīdzību jāizstrādā jauns ekonomikas modelis, kas pakāpeniski aizstātu pašlaik dominējošo ekonomikas izaugsmes lineāro modeli. Virzībai uz aprites ekonomiku vajadzīga tāda vispusīga pieeja, kas ietvertu visu ražojumu aprites ciklu – no izejvielu piegādes līdz ekodizainam, mazumtirdzniecībai, uzņēmējdarbības un patēriņa modeļiem, atkārtotai izmantošanai, pārstrādei, atkritumu reģenerācijai un apglabāšanai. Būtībā Komisijas paziņojumā šāda vispusīga pieeja ir izmantota. Tomēr faktiski tā nav līdzsvarota, jo konkrētie politikas priekšlikumi galvenokārt attiecas tikai uz atkritumu jomu. Komisija vienkārši paziņo, ka tiks izstrādāts aprites ekonomiku stimulējošs satvars (3), nesniedzot nekādas skaidras norādes par laika grafiku un procedūru. Komiteja cer, ka attiecībā uz šo darbu Komisija tuvākajā laikā iesniegs skaidru un pārredzamu priekšlikumu.

4.6.2.

Aprites ekonomikas koncepcijas pamatā ir pilna resursu izmantošanas cikla analīze. Tiek veicināta pārstrāde, atsevišķu resursu aizstāšana, ražojumu ilgtspēja un atkārtota izmantošana, mazāk atkritumu visā ķēdes garumā, tostarp ieguves vietā, tiek sekmēts preču un pakalpojumu ekodizains, jauni uzņēmējdarbības modeļi utt. Tiek ieviesti jauni pārvaldības modeļi, kuros iesaistīti visi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki. Komiteja aicina Komisiju izstrādāt detalizētu politisku stratēģiju pārejai uz aprites ekonomiku. EESK arī cer, ka Komisijas politikas priekšlikumi par ekodizaina veicināšanu, inovācijām un ieguldījumu stimulēšanu būs konkrētāki un ka tiks ierosināti skaidri priekšlikumi, tostarp informācija par budžetu, kas tiks piešķirts aprites ekonomikas veicināšanas pasākumiem, un par novatorisku finanšu instrumentu izmantošanu, piemēram, “zaļajām obligācijām”. Tāpēc Komisijai jāturpina darbs un:

4.6.3.

Saistībā ar šo mērķi EESK norāda uz savu 2012. gada aprīlī pieņemto atzinumu par tematu “Ilgtspējīgu ražošanas un patēriņa modeļu veicināšana ES”, kurā ieteikts izveidot jaunu ekonomiskā modeļa redzējumu, apspriešanā iesaistot visus organizētās pilsoniskās sabiedrības partnerus (4).

4.7.1.

Eiropas Komisijas izvēlētā aprites ekonomikas attīstīšanas pieeja neļauj spriest par to, kas būtu darāms vietējā un reģionālajā līmenī. Komiteja uzskata, ka jebkuras aprites ekonomikas stratēģijas izstrādē jāņem vērā teritoriālās hierarhijas dimensija – no vietējām un reģionālajām pašvaldībām līdz valsts, Eiropas un starptautiskajam līmenim – un ka visur un vienmēr, kur vien tas iespējams, priekšroka jādod īsiem cikliem un piegādes ķēdēm.

4.7.2.

Sociālekonomiskās priekšrocības, ko var dot aprites ekonomika, vispirms izpaužas vietējā līmenī kā ilgtspējīgi pilsētu rajoni un zaļās pilsētas, bet pēc tam – [Eiropas Savienības] reģionu līmenī un vēlāk arī valstu un starptautiskajā līmenī.

4.7.3.

Tieši teritoriālajā perspektīvā var apkarot starptautisko sociālo un vides dempingu un nelielā mērogā pārvietot lielu daļu uzņēmējdarbības. Optimālāka atkritumu apsaimniekošana ietver vairākas vietējo un reģionālo atbildīgo iestāžu iniciatīvas: dalītas atkritumu savākšanas organizēšanu, atkritumu savākšanas un pārstrādes centru izveidi, remonta–tālākpārdošanas–atkārtotas izmantošanas tīklus utt. Efektīvas bioatkritumu apsaimniekošanas jomā priekšroka, protams, jādod īsai apritei, arī darbvietu radīšanas ziņā.

4.7.4.

Atbilstīgi šādai pieejai Eiropas Savienībai vajadzētu mudināt dalībvalstis savus atkritumu apsaimniekošanas plānus pakāpeniski pārveidot par aprites ekonomikas teritoriālajiem plāniem.

4.8.1.

Kaut arī Komisijas “paketē” norādīta vides (atkritumu apsaimniekošana) un ekonomikas (zaļās darbvietas, rīcības plāns MVU) savstarpējā saikne, tomēr tajā nav sistemātiski apskatīti šādi aspekti:

4.9.1.

EESK vēlētos ne tikai, lai jaunā aprites ekonomikas stratēģija vairāk ietekmētu nozaru pieeju atkritumu jautājumam, bet lai tā tiktu attiecināta arī uz citām nozarēm, ne tikai uz ilgtspējīgu būvniecību.

4.9.2.

Komiteja uzskata, ka nozaru pieeja jāpapildina ar priekšlikumiem ne vien par ilgtspējīgu pārtiku un ilgtspējīgu būvniecību, bet arī par citām nozarēm, piemēram, pārstrādes rūpniecību.

5.1.1.

EESK atbalsta grozījumu vispārējo ievirzi, kuras mērķis ir

5.1.2.

Tomēr šķiet, ka ietekmes novērtējumā nav pienācīgi ņemti vērā daži iespējamie papildu risinājumi, piemēram, kvantitatīvu mērķu noteikšana atkritumu rašanās novēršanai un atkārtotai izmantošanai vai obligāta “drošības nauda” attiecībā uz atsevišķiem produktiem. Komisijas priekšlikumos nav ievērota Atkritumu pamatdirektīvā (5) izklāstītā atkritumu apsaimniekošanas hierarhija; tā nosaka prioritāro secību attiecībā uz atkritumu rašanās novēršanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi, cita veida reģenerāciju un apglabāšanu.

5.1.3.

Atkritumu pamatdirektīvas 9. panta c) apakšpunktā Komisijai noteikts pienākums iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, ko vajadzības gadījumā papildinātu priekšlikumi par pasākumiem, kuri vajadzīgi, lai definētu atkritumu novēršanas un atdalīšanas mērķus laikposmam līdz 2020. gadam un atkritumu rašanās novēršanas rādītājus. Tā kā atkritumu rašanās novēršana ir neatņemama aprites ekonomikas sastāvdaļa, minēto ziņojumu būtu bijis lietderīgi iesniegt kopā ar “aprites ekonomikas paketi”. Ietekmes novērtējums, kas pievienots pašreizējam aprites ekonomikas pasākumu kopumam, liecina, ka vispārēja mērķa noteikšana attiecībā uz atkritumu rašanās novēršanu tikusi noraidīta, sīkāk šo jautājumu neanalizējot.

5.1.4.

Šķiet, ka pietiekamā mērā nav garantēts arī preču un pakalpojumu ekodizains. To varētu panākt šādi:

5.1.5.

Komiteja uzskata, ka par plānoto novecošanos jāizstrādā īpaša stratēģija, kurā būtu ietverti dažādi tehniskie, tirdzniecības, normatīvie, izglītojošie un informācijas aspekti (6).

5.2.1.

Kā norādījis Eiropas Parlaments un Reģionu komiteja un kā uzsvērts Eiropas Savienības Tiesas revīzijā, kvantitatīvie mērķi atkritumu rašanās novēršanai faktiski ir priekšnoteikums, lai pienācīgi īstenotu atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju. Komisijai šādus mērķus vajadzētu noteikt, balstoties uz dalībvalstu iesniegtajām atkritumu rašanās novēršanas valsts programmām.

5.2.2.

Būtu nopietni jāapsver Reģionu komitejas ierosinātais mērķis par 10 % samazināt sadzīves atkritumu daudzumu (7). Balstoties uz valstu un reģionu pieredzi sadzīves atkritumu maksimālā daudzuma noteikšanā, vajadzētu apsvērt arī maksimālās robežvērtības noteikšanu ES līmenī (ap 200–300 kg uz vienu iedzīvotāju gadā).

5.2.3.

Lai varētu skaidri noteikt funkcijas un atbildības jomas, “sadzīves atkritumi” (Atkritumu pamatdirektīvas 3. pants) būtu nepārprotami jādefinē kā mājsaimniecības atkritumi, šo jēdzienu neattiecinot uz komerciālajiem un rūpnieciskajiem atkritumiem vai atkritumiem, kas savākti ražotāja paplašinātas atbildības shēmu ietvaros.

5.2.4.

Lai varētu noteikt atsevišķu pārstrādes kvantitatīvo mērķi, “komerciālie un rūpnieciskie atkritumi” definējami kā tādi atkritumi, kas nav uzskatāmi par mājsaimniecības atkritumiem.

5.2.5.

“Izmantošana aizbēršanai” nav definējama kā tikai un vienīgi “reģenerācijas” darbība, un attiecībā uz bīstamiem atkritumiem šī metode būtu jāaizliedz, to piemērojot tikai būvgružiem un ēku nojaukšanas atkritumiem (Atkritumu pamatdirektīvas 3. pants).

5.2.6.

Komisijas priekšlikumā par atkritumu rašanās novēršanas kvantitatīvo mērķi, kurš attiecas uz pārtikas atkritumiem, ir jāietver iepakojuma daudzuma samazināšanas kvantitatīvais mērķis vai jāparedz saikne ar to.

5.2.7.

Komiteja iesaka politikas priekšlikumu kopumu papildināt ar pasākumiem, kas būtu vērsti uz izlietotu produktu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai. Ja sagatavošana atkārtotai izmantošanai tiek nostādīta vienā līmenī ar pārstrādi, kā Komisija to darījusi, nosakot pārstrādes kvantitatīvos mērķus, netiek ievērota atkritumu apsaimniekošanas hierarhija. Produktu un to daļu renovācija paver labas iespējas ne tikai efektīvākai produktu un materiālu izmantošanai, bet arī darbvietu radīšanai vietējā un reģionālajā līmenī. Turklāt atkārtotas izmantošanas sagatavošanas darbības (piem., iepakojuma, elektrisko/elektronisko ierīču un pat tādu preču kā, piemēram, rotaļlietas un autiņi, sagatavošana atkārtotai izmantošanai) nevajadzētu pielīdzināt pārstrādes darbībām; tām būtu jānosaka atsevišķs kvantitatīvais mērķis, piemēram, ap 5 %.

5.2.8.

Priekšlikumā tiesību aktam paredzēts “līdz 2030. gadam līdz 70 % palielināt sadzīves atkritumu pārstrādi/atkārtotu izmantošanu; līdz 2030. gadam līdz 80 % palielināt izlietotā iepakojuma pārstrādi/atkārtotu izmantošanu; līdz 2025. gadam izbeigt pārstrādājamu atkritumu apglabāšanu poligonos un līdz 2025. gadam par 30 % samazināt pārtikas atkritumu rašanos”. Visi minētie mērķi ir ārkārtīgi svarīgi, un tie ir jāatbalsta.

5.2.9.

Kvantitatīvajiem mērķiem jābūt iekļautiem ekonomikas dalībnieku (it īpaši iepakojuma un tirdzniecības nozares dalībnieku) uzņēmējdarbības modelī, un viņiem pašiem jāatrod efektīvākais veids, kā tos sasniegt. Tomēr jāgarantē, lai šī vajadzīgā pāreja notiktu, ievērojot arī citus tikpat svarīgus principus un kritērijus. Vislielākās bažas saistītas ar attiecīgo darba ņēmēju darba apstākļiem un veselības un drošības standartiem. Tas īpaši attiecas uz iepakojumu un atkritumu apsaimniekošanas nozari, jo darbs tajās ir grūts, darbvietas nestabilas un ir draudi veselībai un drošībai. Jāgādā, lai šo tālejošo kvantitatīvo mērķu īstenošana nepasliktinātu darba apstākļus, bet gan tos uzlabotu (8).

5.2.10.

Ir jāparedz finansēšanas noteikumi vietējām pašvaldībām: ar ekonomikas regulējumu būtu jānodrošina, ka pašvaldībām ir pieejams nepieciešamais finansējums, lai tās varētu sasniegt izvirzītos mērķus. Ja publiskajām iestādēm piemēros stingrus parāda noteikumus, ikviena vajadzība pēc papildu ieguldījumiem, piemēram, atkritumu apsaimniekošanā, neizbēgami samazinās tēriņus citām svarīgām darbībām. Politiskajai sistēmai jāgarantē piemērots finansiālais satvars, vajadzības gadījumā izmantojot īpašu budžetu, kas līdzinātos, piemēram, ES struktūrfondiem vai stratēģijas “Eiropa 2020” finansējumam.

5.2.11.

Attiecībā uz pārtikas atkritumu samazināšanu jāraugās, lai tā neapdraudētu pārtikas nekaitīgumu un lai tiktu ievēroti patērētāju tiesību aizsardzības standarti. Šajā nolūkā ir jāiesaista patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas un pārtikas nekaitīguma iestādes un jākonsultējas ar tām.

5.2.12.

Pārtikas atkritumi ir bioloģiska izejviela, ko pēc iespējas lielākos apjomos – pārstrādātu vai nepārstrādātu – vajadzētu atkārtoti izmantot lauksaimnieciskajā ražošanā. Atsevišķas pārtikas atkritumu kategorijas ir īpaši piemērotas, lai tās atkārtoti izmantotu lauksaimniecības dzīvnieku barošanai vai augsnes auglības uzlabošanai. Patlaban to neatļauj vairāki ierobežojoši noteikumi. Tāpēc EESK iesaka Komisijai izvērtēt, vai minētie ierobežojumi ir pamatoti.

6.1.

Paziņojumā par resursu efektivitātes iespējām celtniecības nozarē paredzēts gādāt, lai visā aprites ciklā mazinātos šīs nozares kopējā ietekme uz vidi. Dokumentā ierosināta virkne rādītāju ēku ekoloģisko raksturlielumu novērtēšanai, lai projektētāji, celtnieki, uzņēmēji, pārvaldes iestādes un lietotāji varētu izdarīt apzinātu izvēli. Ir svarīgi izveidot pārredzamu rādītāju sistēmu, it īpaši standartizētu statistikas sistēmu, un izstrādāt virkni salīdzināmu un ērti lietojamu rādītāju.

6.2.

Aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā būtu jāparedz arī atbilstīgi pasākumi, kas orientēti uz pieprasījumu (pull measures); tas ļautu izveidot pašpietiekamu sekundāro izejvielu tirgu (piemēram, ražojumi, kuru sastāvā ir noteikts pārstrādāto materiālu īpatsvars). Mums ir jārada tāda situācija, kurā atkritumus var tirgot kā izejvielu ar labu tirgus likviditāti par atbilstošu cenu saimnieciskajā, cilvēkresursu un vides aspektā. Tas būtu labākais stimuls atkritumu savākšanai.

6.3.1.

Sērijveida zaudējumu novēršana būtiski svarīga ir apdrošinātājiem: defekts kādai precei, ko izmanto desmitos tūkstošu eksemplāru, var tieši vai netieši radīt remonta izmaksas vairāku desmitu vai pat simtu miljonu euro apmērā. Piemēram, daži no pēdējo divdesmit gadu sērijveida zaudējumiem radušies dažādu būvniecības materiālu sastāvdaļu ķīmiskās nesaderības dēļ.

6.3.2.

Šādu sērijveida zaudējumu cēlonis parasti ir reakcija, kas ārējo faktoru (piemēram, mitruma vai temperatūras) ietekmē attīstās laika gaitā. Dažos gadījumos šādi zaudējumi var būt saistīti arī ar importētu produkciju, kurai sākotnēji nav bijušas pienācīgi norādītas raksturīgās iezīmes.

6.3.3.

Pārstrādāto materiālu izmantošana celtniecības materiālu ražošanā pati par sevi nav šķērslis. Taču ir precīzi jāzina pārstrādājamo materiālu fizikālās un ķīmiskās īpašības, lai novērstu jebkādu nesaderību, kad materiāli tiks izmantoti. Grūtības rada pārstrādājamo materiālu definēšana un klasificēšana, un ir grūti pārliecināties, ka atkārtoti izmantojamo produktu kopums ir viendabīgs.

6.3.4.

Atkritumu jomas tiesību aktu pārskatīšana ir unikāla iespēja ieviest vairākkārtējas pārstrādes principu, lai stimulētu resursu izmantošanas efektivitāti. Vairākkārtēja pārstrāde notiek, kad materiāli pārstrādes procesā strukturāli nedegradējas, t. i., attiecībā uz pastāvīgajiem materiāliem, un var tikt atkārtoti izmantoti no jauna, un tādējādi stiprina aprites ekonomiku, gādājot par to, lai funkcionāli materiāli netiktu ne izšķiesti, ne sadedzināti, ne arī nonāktu izgāztuvēs. Tādējādi pastāvīgie materiāli sabiedrībai ir pieejami nepārtraukti.

6.3.5.

Ja tiktu ieviesta sistēma celtniecības materiālu izsekojamībai to pirmajā aprites ciklā, būtu vieglāk kontrolēt atkārtotu izmantošanu; vajadzētu arī formalizēt materiālu klasifikācijas noteikumus atkarībā no materiālu turpmākās izmantošanas, orientējoties uz augstu bionoārdāmību un ieviešot kvalitātes standartus.

6.4.

Komisijai būtu jāparedz ieviest saistošus noteikumus un sankcijas, lai novērstu iespējamo dempingu – nevēlamu materiālu eksportu uz valstīm ārpus ES.