27.7.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 225/127

—

ar gandarījumu konstatē, ka Eiropas Sociālais fonds (ESF) saglabā struktūrfondam raksturīgās iezīmes un ka tas arī turpmāk būs ES kohēzijas politikas svarīga sastāvdaļa, tā vietā, lai tiktu pārveidots par vienu no ES nozaru politikas virzieniem;

—

pauž šaubas, vai ar nelielo ESF līdzekļu palielinājumu pietiks, lai atbalstītu fondam izvirzītos vērienīgos mērķus;

—

prasa bez kavēšanās rast citu tiesisko pamatu (nevis ESF), kas būtu atbilstošāks, lai vistrūcīgākajām personām sniegtu pārtikas palīdzību,

—

pauž bažas, ka, ja Eiropas Sociālajam fondam izvirzītu tieši tos pašus mērķus kā stratēģijai “Eiropa 2020”, tiktu ierobežots fonda pamatuzdevums, kas tam saskaņā ar Līgumu jāpilda kohēzijas politikas ietvaros (lauku apvidos, apvidos, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, galējos ziemeļu reģionos, reģionos ar mazu iedzīvotāju blīvumu, salās, kā arī pārrobežu un kalnu reģionos);

—

ir sarūgtināta, ka priekšlikumā nav iekļauta atsauce uz elastīguma un drošības apvienojuma (elastdrošības) veicināšanu darba tirgū, lai gan tā ir viena no stratēģijas “Eiropa 2020” integrētajām pamatnostādnēm (proti, septītā);

—

atzinīgi vērtē noteikumu, ka vismaz 20 % no kopējiem ESF resursiem katrā dalībvalstī jāpiešķir tematiskā mērķa “sociālās iekļaušanas veicināšana un cīņa ar nabadzību” īstenošanai;

—

lai gan atbalsta ļoti vēlamo tematisko koncentrāciju, tomēr stingri iebilst pret veidu, kā to paredzēts realizēt, un pret Komisijas izvēlētajām procedūrām nolūkā sasniegt šo mērķi un aizstāv lielāka elastīguma pieļaušanu;

—

pauž sarūgtinājumu par to, ka regulas priekšlikuma 6. pantā (“Partneru iesaistīšana”) un arī 9. apsvērumā nekur nav iekļauta atsauce uz vietējām pašvaldībām un ka ir minēti vienīgi sociālie partneri un nevalstiskās organizācijas;

—

ir pārsteigta, ka Komisijas priekšlikumā papildus starptautiskajai sadarbībai nav paredzēta pārrobežu un reģionālā sadarbība;

—

pauž gandarījumu, ka par nepieciešamu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai ir atzīta “reģionālo un vietējo ieinteresēto personu mobilizācija” un ka šā mērķa labad atļauts izmantot teritoriālos līgumus, taču mudina tos izmantot plašāk — arī citiem fondiem.

Ziņotājs

Konstantinos SIMITSIS kgs (EL/PSE), Kavalas pilsētas mērs

Atsauces dokuments

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Sociālo fondu un Regulas (EK) Nr. 1081/2006 atcelšanu

COM(2011) 607 final – 2011/0268 (COD)

1.

ar gandarījumu konstatē, ka Eiropas Sociālais fonds (ESF), kas ir neaizvietojams instruments, lai sekmētu nodarbinātību, sociālo iekļaušanu un cīņu pret nabadzību, saglabā struktūrfondam raksturīgās iezīmes un ka tas arī turpmāk būs ES kohēzijas politikas svarīga sastāvdaļa, tā vietā, lai tiktu pārveidots par vienu no ES nozaru politikas virzieniem, turklāt tā tas paliks arī pēc 2013. gada;

2.

pozitīvi vērtē to, ka saglabāti, pārstrukturēti un paplašināti ESF atbalsta darbību galvenie tematiskie mērķi, kas iedalīti četrās kategorijās, un katru no tām savukārt veido zināms skaits t.s. ieguldījumu prioritāšu;

3.

it sevišķi pauž gandarījumu par to, ka laikā, kad no ekonomikas smagās krīzes cieš ievērojams skaits eiropiešu un sociālā aizsardzība ir ļoti nepieciešama, sociālā iekļaušana un cīņa pret nabadzību ir izvirzīta priekšplānā un kļūst par vienu no ESF atbalsta darbību tematiskajiem pamatmērķiem;

4.

atzinīgi vērtē priekšlikumu nedaudz palielināt Eiropas Sociālajam fondam iedalītos līdzekļus, kas salīdzinājumā ar pašreizējā plānošanas periodā paredzētajiem aptuveni 75 miljardiem euro (23 % no kohēzijas politikas kopējā budžeta) 2014.–2020. gada plānošanas periodā sasniegs 84 miljardus euro (25 % no attiecīgā budžeta);

5.

tomēr pauž šaubas, vai ar šo nelielo ESF līdzekļu palielinājumu pietiks, lai atbalstītu fondam izvirzītos vērienīgos mērķus, vēl jo vairāk tāpēc, ka šis pieaugums ir mazāks, nekā šķiet, jo tā minimālo līdzekļu apjoms ietver pārtikas palīdzību vistrūcīgākajiem 2,5 miljardu euro apmērā, kuri no kopējās lauksaimniecības politikas budžeta tiek pārcelti uz fonda budžetu;

6.

izsaka šaubas par to, ka uz pārtikas palīdzību vistrūcīgākajām personām (līdzeklis, kuru RK principā pilnībā atbalsta) attiektos LESD 162. pantā definētie mērķi. Tāpat Komiteja norāda, ka pārtikas palīdzība vistrūcīgākajām personām nav minēta priekšlikumā regulai par ESF un tā darbības jomām (īpaši 3. pantā par atbalstītajām jomām). Tāpēc prasa bez kavēšanās rast citu tiesisko pamatu (nevis ESF), kas būtu atbilstošāks, lai vistrūcīgākajām personām sniegtu pārtikas palīdzību;

7.

jautā, vai šajā laikā, kad ekonomikas krīze spēcīgi skar Eiropu, izraisot sociālajā jomā dramatiskas sekas, nebūtu lietderīgi izvirzīt vērienīgākus mērķus gan kohēzijas politikai kopumā, gan konkrēti ESF līdzekļu izmantošanai;

8.

ir sarūgtināta, ka Komisija kārtējo reizi nav uzdrošinājusies sekot Komitejas ieteikumiem par līdzekļu izlietojumu, konkrēti, sasniegumu izvērtēšanā izmantot ne tikai IKP, bet plašāku kritēriju klāstu, kas ietvertu sociālās, vides un ekonomikas jomas parametrus;

9.

mudina Komisiju un citas attiecīgās kompetentās ES iestādes aktīvāk censties nodrošināt iespēju izmantot jaunākos statistikas datus, proti, patlaban attiecībā uz dalībvalstīm izmanto statistikas datus par 2007.–2009. gadu un attiecībā uz reģioniem — par 2006.–2008. gadu, bet to vietā būtu vajadzīgi dati par attiecīgi 2009.–2011. gadu un 2008.–2010. gadu; tas nepieciešams, lai pēc iespējas precīzāk varētu apzināt ārkārtīgi slikto ekonomikas konjuktūru un lai ESF varētu reaģēt uz svarīgākajām vajadzībām. Pamatojoties uz principu par taisnīgumu likuma priekšā, prasa, lai resursu piešķiršanas metodoloģija vienmēr garantētu, ka reģioni, uz kuriem joprojām attiecas konverģences mērķis, noteikti būtu tiesīgi saņemt lielāku finansējumu nekā pārējas kategorijas reģioni;

10.

stingri noraida, vēl jo vairāk attiecībā uz ESF, jebkādus ierosinājumus ieviest makroekonomiskos nosacījumus, jo, ja tas notiktu, par centrālo valdību iespējamo kavēšanos īstenot reformas, ko tās apņēmušās veikt valstu reformu programmās, tiktu “sodītas” reģionālās pašvaldības un, kā to norāda jaunākā analīze, ESF līdzekļu saņēmēji, kuri saskaņā ar regulas priekšlikuma 2. panta 3. punktu ir cilvēki, tostarp nelabvēlīgā situācijā esošas grupas, piemēram, ilgtermiņa bezdarbnieki, cilvēki ar īpašām vajadzībām, migranti, etniskās minoritātes, nelabvēlīgos apstākļos esošas kopienas un cilvēki, kas saskaras ar sociālo atstumtību, kā arī uzņēmumi;

11.

pauž bažas par problēmām saistībā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu pārkāpšanu; tās varētu rasties no Komisijas priekšlikuma atsevišķiem punktiem, piemēram, tiem, kas attiecas uz tematisko koncentrāciju, jo tādējādi tiks mazinātas iespējas ESF palīdzību pielāgot katra reģiona vajadzībām un īpatnībām;

12.

atgādina, ka saskaņā ar Līgumu Komisijas pienākums ir ievērot subsidiaritātes principu, kas Reģionu komitejai ir īpaši svarīgs; turklāt Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa ievērošanu 2. pantā noteikts, ka konsultācijās saistībā ar leģislatīvo aktu priekšlikumu izstrādi “attiecīgā gadījumā vērā ņem paredzēto darbību reģionālo un vietējo dimensiju”. Turklāt minētā protokola 5. pantā noteikts Komisijas pienākums tās priekšlikumus pamatot. Tā kā izskatāmajā regulas priekšlikumā vispārīgi un ierastā veidā vienkārši minēts, ka ESF atbalstam jābūt efektīvam, pamatojumu nevar uzskatīt par atbilstošu minētajām prasībām;

13.

konstatē, ka noteikumi par līdzfinansējuma obligāto minimālo apjomu, piešķiršanas apmēru un tematiskās koncentrācijas un starptautiskās sadarbības ierobežojumiem rada risku, ka Komisija zaudēs savu stratēģiskā partnera un padomdevējas lomu, bet tā vietā kļūs par kontrolētāju, kuras uzdevums būs vienīgi pārbaudīt un apstiprināt dalībvalstu un reģionu programmu atbilstību ES līmenī noteiktajiem kritērijiem, kuri var būt ļoti attālināti no to vajadzībām;

14.

atbalsta gan ierosinājumu izveidot jaunu starpkategoriju reģioniem, kuru IKP ir no 75 % līdz 90 % no ES vidējā, gan arī to, ka tiesībām saņemt ESF atbalstu jābūt visiem reģioniem, tostarp tiem, kas, pamatojoties uz vidējiem statistikas datiem, netiek uzskatīti par mazāk attīstītiem, bet kas nabadzīgu un nepietiekami attīstītu rajonu dēļ tomēr bieži saskaras ar sociālās kohēzijas problēmām;

15.

jebkurā gadījumā uzskata, ka jaunais reģionu iedalījums nedrīkst izraisīt ļoti krasu atbalsta samazinājumu salīdzinājumā ar apjomu, ko tie saņem pašreizējā plānošanas periodā, un prasa ieviest aizsardzības līdzekli, kas nodrošinātu, lai laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam tiem piešķirtās summas nav mazākas par divām trešdaļām no 2007.–2013. gadā saņemto līdzekļu apjoma;

16.

atzinīgi vērtē priekšlikumu noteikt prioritātes attiecībā uz Eiropas Sociālā fonda līdzfinansējuma daļām, taču prasa tās samazināt, lai tās būtu samērīgākas un dalībvalstīm un reģioniem dotu vajadzīgo rīcības brīvību plānošanā, kas jāveic vietējam potenciālam un problēmām vistuvākajā līmenī;

17.

atbalsta to, ka katrai reģionu kategorijai noteiktajam ESF līdzfinansējuma minimālajam apjomam jābūt indikatīvam, lai partnerības līgumu sarunu laikā to varētu pielāgot katram reģionam;

18.

pozitīvi vērtē to, ka ES turpinās darbu, lai struktūrfondu darbībā ieviestu saskaņotību un konsekvenci un, konkrētāk, savstarpēju papildināmību starp ERAF un ESF atbalsta darbībām saistībā ar kohēzijas politiku un stratēģiju “Eiropa 2020”, jo tāda pieeja varētu radīt būtisku sinerģiju;

19.

no vienas puses, atbalsta pūliņus sekmēt sociālo partneru un nevalstisko organizāciju iesaisti ESF izmantošanas plānošanā un īstenošanā;

20.

tomēr, no otras puses, neatbalsta Komisijas slēpto neuzticēšanos vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras ir galvenās darbības programmu izstrādātājas un īstenotājas, — un tā tam jābūt arī turpmāk;

21.

atbalsta vispārējo pamatprincipu — ESF uzdevumus un atbalsta darbības sasaistīt ar gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģiju “Eiropa 2020”;

22.

tomēr pauž bažas, ka, ja Eiropas Sociālajam fondam izvirzītu tieši tos pašus mērķus kā stratēģijai “Eiropa 2020”, tiktu ierobežots fonda pamatuzdevums, kas tam saskaņā ar Līgumu jāpilda kohēzijas politikas ietvaros, proti, fonda uzdevums atbalstīt pēc iespējas saskaņotākas un integrētākas programmas un pienācīgu uzmanību veltīt teritoriālajai dimensijai;

23.

uzskata, ka, pieskaņojot Eiropas Sociālā fonda darbību stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, tā pamatuzdevums ir atpalicības mazināšana vismazāk attīstītajos reģionos, kas minēti Līguma par ES darbību 174. pantā (lauku apvidos, apvidos, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, galējos ziemeļu reģionos, reģionos ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salās un pārrobežu un kalnu reģionos). RK atkārtoti pauž bažas, ka ESF, kas ir ļoti svarīgs kohēzijas politikas instruments, varētu tikt reducēts līdz instrumentam, kura vienīgā funkcija ir kalpot stratēģijai “Eiropa 2020”;

24.

turklāt pauž nožēlu, ka, Eiropas sociālo fondu pieskaņojot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, nav pienācīgi ņemta vērā attālāko reģionu īpašā situācija, kas ir atzīta LESD 349. pantā;

25.

ir gandarīta un atbalsta vispārējo un saskaņoto pieeju, kā Komisija ir izvēlējusies strukturēt ESF atbalsta jomas, proti, ka no vienpadsmit jomām, kas atbilstīgi vienotajam stratēģiskajam satvaram gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei ir noteiktas fondu pamatregulas 9. pantā, ESF tieši atbalsta četrus tematiskos mērķus un netieši — vēl četrus. Savukārt izvēlētie tematiskie mērķi ir iedalīti astoņpadsmit saistītās ieguldījumu prioritātēs;

26.

uzsver, ka tādējādi ESF turpinās pildīt Līgumā tam piešķirto pamatuzdevumu — “uzlabot darba ņēmēju darba iespējas” —, kā arī darbības jomā “sociālās iekļaušanas veicināšana un cīņa ar nabadzību” (kas no ieguldījumu prioritātes ir paaugstināta par atsevišķu tematisko mērķi) risinās sociālās vajadzības, kas radušās ārkārtīgi sliktās ekonomikas konjuktūras dēļ;

27.

ir sarūgtināta, ka priekšlikumā nav iekļauta atsauce uz elastīguma un drošības apvienojuma (elastdrošības) veicināšanu darba tirgū, lai gan tā ir viena no stratēģijas “Eiropa 2020” integrētajām pamatnostādnēm (proti, septītā);

28.

pauž prieku, ka laikā, kad mēdz samazināties publiskā sektora ieguldījumi izglītībā, pētniecībā un tehnoloģijas attīstībā, ESF sniedz uzskatāmu atbalstu šīm nozarēm; Komiteja arī uzskata, ka ESF varētu atbalstīt ieguldījumus fiziskajā kapitālā, kas atbilst ESF mērķiem, piemēram, izglītības infrastruktūrā;

29.

prasa ESF regulā iekļaut tādu atsauci uz apvidiem ar ekonomisku vai demogrāfisku atpalicību, kas būtu līdzīga regulas priekšlikuma par Eiropas Reģionālās attīstības fondu 10. pantā minētajai atsaucei;

30.

ņemot vērā daudzās dalībvalstīs vērojamās demogrāfiskās pārmaiņas, kuru dēļ jāpielāgo visu līmeņu izglītības struktūras, Komiteja uzskata, ka, nosakot prioritātes ieguldījumu jomā, jāpieņem lēmums šajā jautājumā. Komiteja uzskata, ka šo demogrāfisko pārmaiņu laikā 3. panta 1. punkta b) iii apakšpunktā paredzēto finansējumu vajadzētu attiecināt uz ieguldījumiem stabilu izglītības struktūru saglabāšanai un kvalificēta personāla nodrošināšanai;

31.

ar lielu gandarījumu konstatē, ka vairākas fonda atbalstītās jomas, kas veido ieguldījumu prioritātes, saglabā tiešu saikni ar vietējo un reģionālo pašvaldību darbības jomu un tādējādi palīdzēs tām pildīt savu funkciju. Vienlaikus šā iemesla dēļ steidzami jāierāda vietējām un reģionālajām pašvaldībām svarīga loma attiecīgo darbības programmu izstrādē un īstenošanā;

32.

mudina Komisiju sīkāk paskaidrot saturu vairākām ieguldījumu prioritātēm, kuru būtība nav skaidra, kā arī vairāk uzsvērt dažas citas, tostarp vajadzības gadījumā ieviest jaunas prioritātes, piemēram, attiecībā uz ESF atbalsta darbību teritoriālās dimensijas palielināšanu;

33.

pozitīvi vērtē to, ka dalībvalstīm uzlikts pienākums nodrošināt savas stratēģijas un darbības programmā paredzēto pasākumu saskaņotību, kad tās cenšas risināt valsts reformu programmā iekļautos problēmjautājumus; šā noteikuma mērķis ir panākt, ka tās sekmē stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķu sasniegšanu nodarbinātības, izglītības un nabadzības samazināšanas jomā, taču optimālus rezultātus kohēzijas politikā gūs vienīgi tad, ja makroekonomika darbosies labi;

34.

atkārtoti konstatē, ka ierosinātais formulējums (“nodrošina darba programmās noteiktās stratēģijas un darbību saderību un to orientāciju uz valsts reformas programmās (…) noteikto jautājumu risināšanu”, lai gan spēkā esošajā regulā noteikts, ka ESF “papildina tās”) apstiprina risku, ka ESF nākotnē varētu vairs nebūt ļoti svarīgs kohēzijas politikas instruments, bet gan tā darbība tiktu aprobežota ar lomu būt par instrumentu, kas kalpo vienīgi stratēģijai “Eiropa 2020” (skatīt iepriekš 21.–24. punktu);

35.

saistībā ar pūliņiem koncentrēt finansējumu atzinīgi vērtē noteikumu, ka vismaz 20 % no kopējiem ESF resursiem katrā dalībvalstī jāpiešķir tematiskā mērķa “sociālās iekļaušanas veicināšana un cīņa ar nabadzību” īstenošanai;

36.

šaubās, vai šim mērķim paredzētais minimālais apjoms (20 %), kas visā periodā kopumā ir 16,8 miljardi EUR, būs pietiekams, jo Komisija pati priekšlikumā atzīst, ka nabadzība un sociālā atstumtība draud ceturtajai daļai eiropiešu, t.i., vairāk nekā 113 miljoniem cilvēku;

37.

lai gan atbalsta ļoti vēlamo tematisko koncentrāciju, tomēr stingri iebilst pret veidu, kā to paredzēts realizēt, un pret Komisijas izvēlētajām procedūrām, kas nolūkā sasniegt šo mērķi noteiktas ESF regulas priekšlikuma 4. panta 3. punktā. Pasludinot par pienākumu katrā darbības programmā pieejamos līdzekļus koncentrēt uz ne vairāk kā četrām no kopumā astoņpadsmit iespējamajām prioritātēm un nosakot minētajai ierobežotajai izvēlei īpaši augstu līdzekļu piešķiršanas apjomu (kas atkarībā no attiecīgā reģiona kategorijas ir 60–80 %), Komisija nonāk pretrunā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, jo šāds noteikums var izrādīties neatbilstošs, lai apmierinātu katra reģiona attiecīgās vajadzības un prioritātes;

38.

dod priekšroku tam, lai saistībā ar finansējuma koncentrēšanu tiktu ieviesta procedūra, kura attiecībā uz katrā darbības programmā pieejamo līdzekļu koncentrāciju noteiktu procentuālo līmeni, kas ir zemāks par Komisijas ieteikto, un saskaņā ar kuru četras ieguldījumu prioritātes būtu vienīgi orientējošs skaits, kas kalpotu kā ES minimālais apjoms un ko sarunās par darbības programmām varētu palielināt līdz sešām prioritātēm, lai minētā koncentrācija atbilstoši apmierinātu katra reģiona attiecīgās vajadzības un prioritātes;

39.

piekrīt principam ieviest kopējus un programmām specifiskus rezultātu rādītājus. Šāda sistēma uzrādītu kavēšanos un ES mērogā saskaņotu noteikumus, kā tiek vērtēti ESF atbalsta darbību rezultāti; tas palīdzētu būtiski uzlabot uzraudzības procedūru uzticamību, kvalitāti un atpazīstamību;

40.

tomēr uzskata, ka pašreizējā agrīnajā posmā — kad programmu rezultātu rādītāju saskaņošana ir tikko sākta un kamēr kopējie elementi, kurus Komisija ierosina izmantot, nav iepriekš izmēģināti, turklāt ESF finansēto pasākumu rezultātus ir grūtāk izmērīt nekā citu atbalsta darbību gadījumā — rezultātu rādītājiem vajadzētu būt vienīgi orientējošiem un fakultatīviem, un nekādā gadījumā tos nedrīkst sasaistīt ar nosacījumiem atkarībā no rezultātiem;

41.

savukārt piekrīt viedoklim, ka vajadzētu uzlabot uzraudzības procedūru uzticamību, kvalitāti un atpazīstamību un ka tāpēc jāiekļauj noteikums, ka valsts, reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldes iestādes būs tiesīgas vest sarunas un savstarpēji vienoties par “programmai specifiskajiem rezultātu rādītājiem”, kam pilnībā vai daļēji būs jāpamatojas uz Komisijas ierosinātajiem kopējiem īstenošanas un rezultātu rādītājiem, tomēr norāda, ka to pieņemšanā ir vajadzīga zināma elastība;

42.

pauž sarūgtinājumu par to, ka regulas priekšlikuma 6. pantā (“Partneru iesaistīšana”) un arī 9. apsvērumā nekur nav iekļauta atsauce uz reģionālajām un vietējām pašvaldībām un ka ir minēti vienīgi sociālie partneri un nevalstiskās organizācijas; tas liecina par iepriekš jau norādīto neuzticēšanos vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm;

43.

uzskata, ka partnerības jautājumos nav taisnīgi vietējās un reģionālās pašvaldības iekļaut starp sociālās un ekonomikas jomas partneriem, jo pašvaldības, būdamas visu kopienu vispārējo interešu pārstāves un ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts iestāžu sistēmu, piedalās kohēzijas politikas projektu pārvaldībā un līdzfinansēšanā;

44.

pauž nožēlu, ka minētajā pantā nav iekļauta skaidra atsauce uz visiem partneriem, kas minēti regulas par struktūrfondu kopīgiem noteikumiem 5. pantā, kurā līdzās sociālajiem partneriem un nevalstiskajām organizācijām arī kompetentās vietējās un reģionālās pašvaldības atzītas par nozīmīgiem valsts līmeņa iestāžu partneriem ES struktūrfondu, tostarp ESF, programmu īstenošanā. Tāpēc šis atsauces trūkums būtu jāizlabo;

45.

pauž gandarījumu, ka izskatāmā regula veicina sociālo partneru un nevalstisko organizāciju iesaisti, nodrošinot, ka tiem no ESF līdzekļiem tiks piešķirta pienācīga summa, lai tie varētu palielināt savas spējas izstrādāt un īstenot programmas;

46.

tomēr uzskata, ka mazāka mēroga vietējās pašvaldības, piemēram, mazas lauku apdzīvotas vietas, jāiedrošina pienācīgā apmērā izmantot ESF atbalsta darbības, proti, jāveic vajadzīgie pasākumi to spēju palielināšanai, bet Eiropas Sociālajam fondam arī jāatbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību iniciatīvas veidot sadarbības tīklus, kuros ES līmenī apmainīties ar pieredzi par kopīgiem svarīgiem jautājumiem, piemēram, jauniešu bezdarbu, sabiedrības novecošanu, romu integrāciju utt.;

47.

atbalsta ESF regulas priekšlikuma noteikumus par diskriminācijas aizliegumu visās jomās nolūkā veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību (tostarp nodrošināt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām piekļuves iespējas), ciktāl tādējādi tiek pastiprināti pūliņi novērst jebkādu diskrimināciju, kā tas paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 19. pantā. Uz sasniegumiem šajā jomā norāda un īpaši pozitīvi ir tas, ka priekšlikums, atšķirībā no patlaban spēkā esošās regulas, neaprobežojas ar dalībvalstu pienākumu nodrošināt, lai darbības programmās būtu iekļauts “apraksts par to, kā darbības programmu sagatavošanā, īstenošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā tiek veicināta dzimumu līdztiesība un vienlīdzīgas iespējas”, bet gan paredz, ka dalībvalstīm dzimumu līdztiesības un līdzvērtīgu iespēju dimensija “jāiestrādā leģislatīvajos aktos”;

48.

pozitīvi vērtē sociālajai inovācijai pausto atbalstu, tās veicināšanas nolūkā jau ir ieviestas vairākas svarīgas iniciatīvas, piemēram, 2011. gada maijā nodibinātais Sociālās inovācijas forums, tomēr uzskata, ka būtu konkrēti jāpiemin vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām jāpiešķir pilnvaras — sadarbībā ar dalībvalstīm — izvēlēties tematus, ko ierosina sociālās inovācijas jomā;

49.

atbalsta to, ka tiek turpināta un pastiprināta starptautiska sadarbība, kuras mērķis ir veicināt mācīšanos vienam no otra un tādējādi palielināt ESF atbalstīto politikas virzienu efektivitāti;

50.

ir pārsteigta, ka atšķirībā no patlaban spēkā esošās regulas Komisijas priekšlikumā papildus starptautiskajai sadarbībai nav paredzēta reģionālā sadarbība, — jo vairāk tāpēc, ka pēc ES iniciatīvas Equal (2000–2006) pārtraukšanas reģionālā sadarbība dažās dalībvalstīs ir samazinājusies tiktāl, ka gandrīz pilnībā izzudusi;

51.

kā pārmērīgi ierobežojošu noraida noteikumu, ka dalībvalstīm starptautiskās sadarbības tēmas jāizvēlas no Komisijas ierosinātā un ESF komitejas apstiprinātā saraksta, un prasa šā noteikuma svītrošanu;

52.

īpaši pozitīvi vērtē atbalstu, ko paredzēts sniegt vietējās sabiedrības vadītām attīstības stratēģijām, teritoriālajiem līgumiem, vietējām iniciatīvām nodarbinātībai, izglītībai un sociālajai iekļaušanai un integrētiem teritoriālajiem ieguldījumiem (ITI), jo tie paver nozīmīgas iespējas ņemt vērā reģionu specifiku; aicina paplašināt šo noteikumu darbību, tos piemērojot arī citiem struktūrfondiem un atbalstītajām jomām;

53.

pauž gandarījumu, ka par nepieciešamu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai ir atzīta “reģionālo un vietējo ieinteresēto personu mobilizācija” un ka šā mērķa labad atļauts izmantot teritoriālos līgumus;

54.

šajā saistībā atgādina, ka Komiteja jau agrāk vairākkārt mudinājusi izmantot teritoriālos līgumus — gan kohēzijas politikā, gan lai īstenotu stratēģiju Eiropa 2020” —, jo tie paver iespēju partnerībām, par ko neslēdz partnerības līgumus, tomēr piešķirt oficiālu statusu;

55.

dedzīgi atbalsta norādi, ka gadījumos, kad ESF piešķir līdzekļus pilsētvides ilgtspējīgas attīstības stratēģijām, tam jāpapildina ERAF atbalsta darbības. Daudzām vietējām pašvaldībām bieži bijis grūti vai pat neiespējami apvienot abu fondu līdzekļus, lai finansētu pilsētvides attīstības integrētas darbības, jo fondi piemēroja ļoti atšķirīgus administratīvos noteikumus, tostarp atšķirīgas pārvaldes struktūras un nesaskaņotus maksājumu grafikus;

56.

tomēr aicina paplašināt šā noteikuma darbības jomu un to piemērot arī lauku apvidu integrētām attīstības stratēģijām. Patiešām būtu ļoti lietderīgi, ja ESF un ERAF līdzekļus varētu kombinēt, lai lauku apvidos, piemēram, romu apmetnēs Viduseiropā un Austrumeiropā, risinātu dziļas nabadzības problēmas;

57.

pozitīvi vērtē Komisijas ierosināto vienkāršošanu, konkrēti, šādus pasākumus: noteikumu par attaisnojamajiem izdevumiem skaita ierobežošanu, lai mazāka mēroga pretendentiem un projektiem būtu vieglāk piekļūt ESF līdzekļiem; iespēju par ieguldījumiem natūrā pretendēt uz fonda ieguldījumu; plašāku vispārējo piešķīrumu izmantošanu; vienkāršotus variantus izmaksām un vienreizējiem maksājumiem, tostarp pienākumu tos izmantot maza apjoma iniciatīvām (kas nepārsniedz 50 000 EUR). Apvienojumā ar vienkāršošanu, kas ierosināta saistībā ar ES finanšu regulas pārskatīšanu, šie pasākumi patiesi mazinās administratīvo slogu pretendentiem un programmu vadošajām iestādēm un būs sevišķi lietderīgi nodarbinātības un sociālajā jomā, kurā piešķir daudzas ļoti mazas atbalsta summas un kurā ieguldījumi ir vairāk nemateriāli nekā materiāli. Patlaban ar atbalsta darbībām saistītais administratīvais slogs var būt tik neproporcionāli liels, ka tas nonivelē iespējamos ieguvumus, ko vietējās un reģionālās pašvaldības varētu gūt no atbalsta darbībām, un tādēļ pašvaldības izvēlas neiesniegt projektus Eiropas Sociālajam fondam;

58.

tomēr ir pārliecināta, ka būtu iespējams vienkāršot vēl vairāk, ja ieviestu vēl citus pasākumus, piemēram, tos, ko apsprieda ESF nākotnei veltītajā ad hoc komitejā. Kā piemērus var minēt ierosinājumu pieņemt līdzfinansējuma noteikumus atsevišķiem prioritārajiem pamatvirzieniem, it sevišķi vidēja apjoma projektiem, kā arī ieviest efektīvākus līdzekļu pārskaitīšanas noteikumus, sistemātiskāk izmantojot priekšfinansējumu;

59.

pauž atbalstu jaunajiem finanšu pasākumiem, kas ierosināti ESF projektu atbalstam, piemēram, tādiem kā riska sadales shēmas, pašu kapitāls un parāds, garantiju fondi, līdzdalības fondi un aizdevuma fondi, kā arī atsevišķi pieminētās uz politiku balstītās garantijas, kuru mērķis ir valsts un reģionālajā līmenī uzlabot publiskā un privātā sektora dalībnieku piekļuvi kapitāla tirgiem;

60.

aicina Komisiju minētajam uzskaitījumam pievienot arī atjaunojamu kredītu fondus mikrokredītu piešķiršanai un t.s. sociālās obligācijas, kas ir pavisam jauns instruments, kuru apsprieda sociālajai inovācijai veltītā forumā, kā arī t.s. iedzīvotāju obligācijas — šo priekšlikumu izvirzīja, kad Komiteja izstrādāja atzinumu projektus par ES budžeta pārskatīšanu un jauno daudzgadu finanšu shēmu laikposmam pēc 2013. gada.

1.

Attiecībā uz panta nosaukumu skatīt iepriekšējā lappusē pamatojumu 1. panta grozījumam.

2.

Lai uzsvērtu kohēzijas politikas teritoriālo dimensiju un koriģētu reģionālo problēmu un atšķirību saikni ar stratēģiju “Eiropa 2020”, ierosināts pievienot vārdus “cita starpā”, kas mazina pamatnostādņu un ieteikumu saistošo raksturu attiecībā uz ESF darbības programmām.

3.

Pārsteidzoši, ka ESF atbalsta saņēmēju vidū minētas “etniskās minoritātes”. Šī atsauce un tādējādi ieviestais izcēlums vairākās dalībvalstīs varētu radīt nopietnas starptautisko un valsts tiesību problēmas.

1.

Skatīt ieteikumu politikas jomā 48. punktu.

2.

Pievienotais teikums ir atsauce uz 8. pantu dokumentā “Priekšlikums regulai par Eiropas Savienības Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu”, par kuru RK ECOS komisija izstrādā atsevišķu atzinumu (CdR 335/2011, ziņotājs — Enrico Rossi kgs (IT/PSE)).

1.

Skatīt ieteikumu politikas jomā 49.–51. punktu.

2.

Sākotnējais formulējums nenodrošina Eiropas Sociālā fonda ietvaros īstenotās starptautiskās sadarbības saskaņošanu ar to starptautisko sadarbību, kas paredzēta Eiropas teritoriālās sadarbības jomā.

3.

Ir trīs atsevišķi teritoriālās sadarbības veidi: pārrobežu, starptautiskā un reģionālā sadarbība.

1.

Skatīt ieteikumu politikas jomā 57. punktu.

2.

Jaunais formulējums ierosināts, lai nodrošinātu nepieciešamo elastīgumu ESF līdzekļu piešķiršanā.