11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/39

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 3., 6. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 7., 9., 145.–161., 206.–209. un 215. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5., 12., 14., 15., 16., 21., 23., 26., 27., 28., 29., 31., 32., 33., 34. un 36. pantu,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948) un citus ANO cilvēktiesību jomas instrumentus, īpaši paktus par civilajām un politiskajām tiesībām (1966) un par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1965), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979), Konvenciju par bērna tiesībām (1989), Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (1990) un Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (2006) (1),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas programmu „Aizsargāt, ievērot un labot” uzņēmumiem un cilvēktiesībām, ko ierosināja ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis cilvēktiesību un starptautisko un citu uzņēmumu jautājumos profesors John Ruggie un ko 2008. gadā vienbalsīgi atbalstīja ANO Cilvēktiesību padome (Rezolūcija Nr. 8/7), nesen izdotos pamatprincipus šīs programmas īstenošanai (2) un Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus, kuros norādīta uzņēmumu būtiskā nozīme, lai pilnībā tiktu ievērotas cilvēktiesības, un vēlreiz uzsver Padomes pilnīgo atbalstu ANO īpašā pārstāvja darbībai (3),

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja John Ruggie jaunāko ziņojumu par jautājumiem saistībā ar cilvēktiesībām un starptautiskajiem un citiem uzņēmumiem (2),

—

ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās 5., 6. un 19. pantu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Konvenciju par viesstrādnieku juridisko statusu (5),

—

ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas konvencijas, jo īpaši astoņas pamata konvencijas, t. i., par biedrošanās brīvību un par tiesību slēgt koplīgumus faktisku atzīšanu (Konvencijas Nr. 87 un Nr. 98), par jebkāda piespiedu un obligātā darba izskaušanu (Konvencijas Nr. 29 un Nr. 105), par diskriminācijas izskaušanu attiecībā uz nodarbinātību un profesiju (Konvencijas Nr. 100 un Nr. 111) un par bērnu darba faktisku izskaušanu (Konvencijas Nr. 138 un Nr. 182) (6),

—

ņemot vērā arī SDO konvencijas par darba tiesību klauzulām (konvencija Nr. 94) un par sarunām par darba koplīguma slēgšanu (konvencija Nr. 154) (7),

—

ņemot vērā Starptautiskajā darba konferencē 2009. gada 19. jūnijā vienprātīgi pieņemto SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un Pasaules nodarbinātības paktu (8),

—

ņemot vērā deklarāciju par sociālo taisnīgumu godīgai globalizācijai, ko 2008. gada 10. jūnijā vienprātīgi pieņēma 183 SDO dalībvalstis (9),

—

ņemot vērā Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (10), kā arī Dohā 2001. gada novembrī Ceturtajā ministru konferencē pieņemto deklarāciju un īpaši tās 31. punktu (11),

—

ņemot vērā vispārējo nolīgumu par pakalpojumu tirdzniecību, jo īpaši tā 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu, tā saukto MODE 4  (12),

—

ņemot vērā Pasaules komisijas par globalizācijas sociālo dimensiju ziņojumu „Taisnīga globalizācija: radīt iespējas visiem” (13),

—

ņemot vērā Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī notikušā G20 samita „līderu paziņojumu” (14),

—

ņemot vērā visnesenākos atjauninājumus ESAO pamatnostādnēs par starptautiskiem uzņēmumiem (15),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi (16) un Regulu (EK) Nr. 546/2009, ar ko tajā tiek veikti grozījumi,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (17) (Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu),

—

ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm (18), kā arī 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos (19),

—

ņemot vērā 2001. gada 25. oktobra rezolūciju par atvērtību un demokrātiju starptautiskajā tirdzniecībā (20), kurā PTO tiek aicināta ievērot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamata sociālos standartus un ES — pieņemt SDO lēmumus, kā arī iespējamos aicinājumus noteikt sankcijas par smagiem pamata sociālo standartu pārkāpumiem,

—

ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu (21), kurā ar mērķi veicināt pienācīgas kvalitātes darbu ir pausts aicinājums Eiropas Savienības tirdzniecības nolīgumos, īpaši divpusējos nolīgumos, iekļaut sociālos standartus,

—

ņemot vērā 2005. gada 15. novembra rezolūciju par globalizācijas sociālajiem aspektiem (22),

—

ņemot vērā tā 2005. gada 5. jūlija rezolūciju par bērnu ekspluatāciju jaunattīstības valstīs, īpašu uzmanību vēršot uz bērnu darbu (23),

—

ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par godīgu tirdzniecību un attīstību (24),

—

ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju „Eiropa globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti” (25), atbildot uz Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Globālā Eiropa. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—

ņemot vērā 2002. gada 30. maija rezolūciju „Zaļā grāmata par uzņēmumu sociālās atbildības sistēmas veicināšana Eiropā” (26) un 1999. gada 15. janvāra rezolūciju „ES standarti Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas jaunattīstības valstīs: ceļā uz Eiropas Rīcības kodeksu” (27),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība (28),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (29),

—

ņemot vērā rezolūcijas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ar ĀKK reģioniem un valstīm, un jo īpaši 2002. gada 26. septembra (30), 2007. gada 23. maija (31) un 2007. gada 12. decembra rezolūcijas (32),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus par bērnu darbu (33),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes 2010. gada 16. septembra secinājumus „Mainīga pasaule. Uzdevums ES” (34),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globalizācijas sociālā dimensija — ES politikas ieguldījums, lai labumu gūtu visi” (COM(2004)0383),

—

ņemot vērā 2008. gada 2. jūlija atjaunināto Eiropas sociālo programmu (COM(2008)0412),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

—

ņemot vērā publisko apspriešanos par uzņēmumu ar finansēm nesaistītas informācijas izpaušanu, ko uzsāka Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta Finanšu pārskatu nodaļa (35),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612),

—

ņemot vērā kopš 2009. gada 1. janvāra spēkā esošo vispārējo preferenču sistēmu (VPS), ar kuru lielākam skaitam produktu piešķir beznodokļu piekļuvi vai nodokļu atvieglojumus un kurā ir paredzēts arī jauns veicināšanas pasākums mazāk aizsargātām valstīm ar īpašām tirdzniecības, finanšu un attīstības problēmām (36),

—

ņemot vērā visus nolīgumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm,

—

ņemot vērā īpaši partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas loceklēm un Eiropas Savienību, ko 2000. gada 23. jūnijā parakstīja Kotonū, un 2005. un 2010. gadā izdarītos grozījumus (37),

—

jo īpaši ņemot vērā, ka noslēgušās sarunas starp Eiropas Savienību, Kolumbiju un Peru par daudzpusēja tirdzniecības nolīguma parakstīšanu (38),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 14. janvārī rīkoto uzklausīšanu „Sociālo un vides normu piemērošana tirdzniecības sarunās”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A7-0172/2011),

A.

tā kā ES augstie sociālās aizsardzības un cilvēktiesību aizsardzības standarti ir sevišķi svarīgs priekšnoteikums Eiropas Savienības sarunās par tirdzniecības attiecībām ar trešām valstīm;

B.

tā kā ekonomisko un sociālo lietu aizsardzība ir obligāta visām dalībvalstīm un pārējām valstīm, ko paredz ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, un tā kā šī deklarācija liek obligāti ievērot ikviena cilvēka tiesības dibināt arodbiedrību un tai pievienoties savu interešu aizsardzībai;

C.

tā kā SDO pamata konvencijas ir starptautiski atzīts pamats godīgai starptautiskajai tirdzniecībai un tā kā diemžēl ne visas dalībvalstis tās pilnībā ievēro;

D.

tā kā Savienība ir ieinteresēta noslēgt divpusējus tirdzniecības nolīgumus, no kuriem gūtu labumu gan pati, gan tās tirdzniecības partneri, ja abas puses ievēro Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ietvertās tiesības;

E.

tā kā visām dalībvalstīm savā attieksmē ir jāatspoguļo Eiropas sociālā modeļa principi, ja tiek skarti sociālie jautājumi un sadarbība starp dalībvalstīm, balstoties uz atklāto koordinācijas metodi;

F.

tā kā demokrātijai un tiesiskumam ir vajadzīgas spēcīgas un brīvas arodbiedrības, darba ņēmēju asociācijas un sociālās kustības un tā kā tās var pastāvēt tikai demokrātiskā sabiedrībā, kurā tiek ievērota varas dalīšana;

G.

tā kā dažas jaunattīstības valstis apgalvo, ka Savienība, prasot ievērot starptautiskos darba standartus, piespiež tās atteikties no savām salīdzinošajām priekšrocībām;

H.

tā kā SDO deklarācija par sociālo taisnīgumu godīgai globalizācijai, ko 2008. gadā vienprātīgi pieņēma 183 SDO dalībvalstis, paredz, ka uz darba pamatprincipu un tiesību pārkāpumiem nevar atsaukties un tos nevar izmantot citādi, lai gūtu likumīgu salīdzinošu priekšrocību, un ka darba standartus nevar izmantot tirdzniecības protekcionisma nolūkā;

I.

tā kā dažas trešās valstis tirdzniecības sarunās ar ES mēģina panākt MODE 4  (39) piemērošanu;

J.

tā kā daudzi uzņēmumi uzņemas korporatīvo sociālo atbildību (KSA) un cenšas savā ietekmes jomā ievērot sociālos un vides standartus, piemēram, pievienoties ANO globālajam līgumam vai piedalīties brīvprātīgās ekonomiskās iniciatīvās;

K.

tā kā principi, ar kuriem nosaka uzņēmumu sociālo atbildību un kas ir pilnībā atzīti starptautiskā līmenī — gan ESAO, gan SDO un ANO — attiecas uz atbildīgu rīcību, kādu sagaida no uzņēmumiem, un nozīmē, ka pirmām kārtām ir jāievēro spēkā esošie tiesību akti jo īpaši nodarbinātības, darba attiecību, cilvēktiesību, vides, patērētāju interešu un pārredzamības attiecībā uz patērētājiem un cīņas pret korupciju jomā;

L.

tā kā ieteikuma pieņemšanai par KSA un tās ievērošanas veicināšanai vajadzētu būt realitātei ES līmenī;

M.

tā kā globalizācija atvieglo strādājošo mobilitāti starp dalībvalstīm un uz trešām valstīm;

N.

tā kā SDO loma jaunu standartu noteikšanā netiek ievērota, neskatoties uz SDO iesaistīšanos G20, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai programmas atzīšanu pasaulē un darba un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības iekļaušanu Tūkstošgades attīstības 1. mērķī;

O.

tā kā ir jāatgādina, ka bez nosacījumiem jāievēro tiesības apvienoties un slēgt koplīgumus;

P.

tā kā būtu jāveicina programmas pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai īstenošana;

Q.

tā kā ir īpaši būtiski nepieļaut nekādu diskrimināciju algu jomā saskaņā ar vienāda atalgojuma par līdzvērtīgu darbu principu, kas noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā;

R.

tā kā ES vispārējās preferenču sistēmas (VPS) vidusposma novērtējumā (40) ir konstatēts, ka VPS+ tirdzniecības režīms, kas paredz saņēmējvalstīm ratificēt un efektīvi īstenot noteiktas starptautiskās konvencijas cilvēktiesību, darba pamatstandartu, ilgtspējīgas attīstības un labas pārvaldības jomā, ir būtiski pozitīvi ietekmējis dzimumu līdztiesību šajās valstīs;

S.

tā kā ir jāveicina strādājošo sociālā aizsardzība;

T.

tā kā ir jāveicina to SDO konvenciju, kuras šī organizācija ir klasificējusi kā aktuālas, ratifikācija un piemērošana, lai pakāpeniski paplašinātu pienācīgas kvalitātes nodarbinātības četru pīlāru (nodarbinātība, sociālā aizsardzība, sociālais dialogs, tiesības darba vietā) darbības jomu, īpašu uzsvaru liekot uz konvencijām sociālās pārvaldības jomā par darba inspekcijām (konvencijas Nr. 81 un Nr. 129), nodarbinātības politiku (konvencija Nr. 122) un trīspusējām konsultācijām (konvencija Nr. 144);

U.

tā kā 2008. gada 2. jūlija atjauninātajā Eiropas sociālajā programmā (COM(2008)0412) ES dalībvalstīm tika prasīts atkārtoti pielikt pūles, lai ratificētu un piemērotu SDO konvencijas, kuras šī organizācija ir klasificējusi kā aktuālas, nolūkā būt par piemēru partneriem pasaulē;

V.

tā kā pasaules darba standartu efektīvu īstenošanu daudzās valstīs negatīvi ietekmē nepietiekami kompetentas nodarbinātības iestādes un sociālo partneru resursu trūkums;

W.

tā kā SDO nodarbinātības tendencēs pasaulē ir aplēsts, ka 2009. gadā pasaulē 50,1 % no visiem strādājošiem, t.i., 1,53 miljardi cilvēku, bija nestabilā situācijā nodarbinātības jomā (41), un tā kā finanšu un ekonomikas krīze ir apturējusi un mainījusi nestabilas nodarbinātības samazināšanās tendenci salīdzinājumā ar laiku pirms 2008. gada;

X.

tā kā SDO 2010. gada pasaules sociālās nodrošināšanas ziņojumā ir norādīts, ka vairāk nekā 50 % no visiem strādājošiem nav pieejama sociālā aizsardzība un tā kā ir atjaunojusies interese paplašināt sociālās aizsardzības darbības jomu, tajā ietverot sociālās nodrošināšanas sistēmas,

1.

atgādina, ka ES mērķis ir kļūt par līderi pasaulē sociālās politikas jomā, sekmējot sociālus mērķus visā pasaulē; uzsver Eiropas Parlamenta būtisko lomu, kas ir noteikta Lisabonas līgumā, ievērojami stiprinot Parlamenta ietekmi;

2.

atgādina arī, ka, izvērtējot Kopienas politikas virzienus un mērķus, būtu jāņem vērā LESD 9. pantā ietvertā horizontālā klauzula, piemēram, tajā ziņā, ka attiecībā uz LESD 46. un 49.pantu vai ES tirdzniecības politiku Kopiena nedrīkst neievērot vispārējo interešu prasības (42);

3.

turklāt atgādina, ka LESD 7. pantā ir prasība ievērot konsekvenci ES politikā un ka likumdevējam jāņem vērā visi ES mērķi un jārīkojas atbilstīgi pilnvaru piešķiršanas principam, kas nozīmē, ka likumdevējam, pieņemot tiesību aktu ar īpašu juridisku pamatu, ir jāievēro pareizs līdzsvars starp dažādiem mērķiem un/vai interesēm (43);

4.

prasa dalībvalstīm ievērot SDO pamata konvencijas, jo īpaši attiecībā uz to šķēršļu likvidēšanu, kas ierobežo tiesības apvienoties un slēgt koplīgumus, kuri radīti, lai veicinātu fiktīvu pašnodarbinātību vai liktu personām atteikties no koplīgumiem;

5.

aicina brīvās tirdzniecības nolīgumu puses atbilstīgi saistībām, kas izriet no līdzdalības SDO un SDO deklarācijas par pamatprincipiem un pamattiesībām darba vietā un tai sekojošiem pasākumiem, ko 1998. gadā pieņēma Starptautiskās Darba konferences 86. sesijā, apņemties savos tiesību aktos un praksē ievērot, veicināt un īstenot pamattiesību principus, proti:

6.

atgādina, ka ES visā pasaulē piesaista ievērību un ir vērtīga partnere, jo tā ir unikāla ekonomiskās dinamikas un sociālā modeļa kombinācija;

7.

uzsver, ka Eiropas sociālais modelis nodrošina vienlīdzīgas iespējas izglītībā, mācībās un darba tirgū, kā arī vienlīdzīgu piekļuvi sociālajiem pakalpojumiem, kas ir svarīgākie veiksmīgas ekonomiskās darbības pīlāri;

8.

uzskata, ka starptautisko sociālo pamatstandartu neievērošana ir sociālā un vides dempinga veids, kas nodara kaitējumu Eiropas uzņēmumiem un darba ņēmējiem;

9.

prasa Komisijai un dalībvalstīm sadarboties ar starptautiskām organizācijām, lai uzlabotu globalizācijas sociālo dimensiju, par paraugu ņemot Eiropas sociālo modeli;

10.

uzsver saskaņotu darbību nozīmi attiecībā uz sociālo aizsardzību Savienībā un ārpus tās;

11.

ierosina uzsākt dialogu ar visām ieinteresētajām pusēm, uzsverot sociālo jautājumu nozīmi un koncentrējoties uz pragmatisku un ilgtspējīgu risinājumu īstenošanu un piemērošanu; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi paaugstināt sociālo partneru informētību par viņu tiesībām un pienākumiem;

12.

uzskata, ka ir jāpastiprina kompetento starptautisko iestāžu (proti, SDO, PTO, ESAO un ANO) nozīme, kā arī to sadarbība attīstības jomā, izstrādājot, īstenojot un veicinot starptautiskos sociālos pamatstandartus un attiecīgās sankcijas;

13.

iestājas par to, lai Savienība atturētos no tirdzniecības nolīgumu noslēgšanas ar valstīm, kuras neievēro cilvēktiesības un darba pamatstandartus;

14.

atbalsta instrumentu izveidošanu ilgtspējīgam dialogam ar partnervalstīm, pamatojoties uz savstarpēju cieņu, aicina parnervalstis, jo īpaši jaunattīstības valstis, izmantot savus resursus un mudina tās rūpīgi attīstīt ekonomikas nozares;

15.

aicina Komisiju sarunās saskaņot savu prasību līmeni ar katras partnervalsts ekonomiskās attīstības līmeni; šajā sakarībā ierosina, lai Komisija izveido papildu standartu sarakstu, kuri būtu ieviešami pakāpeniski un elastīgi, ņemot vērā ekonomisko, sociālo un vides situāciju attiecīgajā partnervalstī;

16.

uzskata, ka gan konkrētās partnervalsts, gan dalībvalstu teritorijā šo pamatstandartu īstenošana būtu pastāvīgi jāuzrauga neatkarīgām struktūrām un ka par šo pamatsandartu neievērošanu vai pārkāpšanu, balstoties uz iepriekš noteiktiem kritērijiem, būtu jāpiemēro sods ar efektīvu un pārredzamu procedūru starpniecību;

17.

uzskata, ka šie standarti būtu jāpiemēro pilnībā un ka nevar izmantot brīvās zonas un nolīgumus ar uzņēmēju valsti, lai atkāptos no šiem standartiem;

18.

prasa Komisijai un dalībvalstīm sadarboties ar partnervalstīm, lai apkarotu uz dzimumu balstītu diskrimināciju un visu veidu diskrimināciju pret sievietēm un īstenotu dzīvē dzimumu līdztiesību Savienībā un ārpus tās saskaņā ar Tūkstošgades attīstības mērķu principiem un Pekinas rīcības platformu; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai būtiski stiprinātu sieviešu juridisko un sociālo situāciju nolūkā izmantot sieviešu iespējamo ieguldījumu ekonomikas un sociālajā attīstībā;

19.

atzinīgi vērtē dzimumu līdztiesības veicināšanu jaunattīstības valstīs un teritorijās ar pašreizējiem un turpmākiem VPS tirdzniecības nolīgumiem; prasa, lai visu ārējās tirdzniecības un ekonomisko partnerattiecību nolīgumu noslēgšanas priekšnoteikums būtu starptautisko dzimumu līdztiesības konvenciju ratifikācija un efektīva īstenošana;

20.

turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties savā starpā un ar partnervalstīm, lai aizsargātu neaizsargātas grupas un apkarotu ne vien uz dzimumu balstītu diskrimināciju, bet arī diskrimināciju, kuras pamatā ir rasu vai etniskā izcelsme, reliģija vai ticība, vecums un seksuālā orientācija; īpaši vērš uzmanību uz cilvēkiem, kurus skar dažādu veidu diskriminācija un nelabvēlīgi apstākļi, lai cīnītos pret nabadzības pamatiemesliem;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis padarīt bērnu darba izskaušanu un bērnu tiesību ievērošanu par prioritāti tirdzniecības nolīgumos, dialogā ar citām valstīm un attīstības sadarbībā un norāda, ka privātajam sektoram ir īpaša būtiska nozīme bērnu tiesību ievērošanā; uzskata, ka pasākumi, lai apkarotu bērnu darbu, ietver pienācīgu darba vietu izveidi pieaugušajiem, veicinot, lai bērni saņemtu pienācīgu izglītību; turklāt prasa izveidot ES informācijas tālruni attiecībā uz bērnu darbu, ar kura starpniecību pilsoņi var ziņot par visiem uzņēmumiem, kuri izmanto bērnu darbu jebkurā vietā pasaulē; uzskata, ka šīs informācijas tālruņa līnijas rīcībā vajadzētu būt nelielām, taču pietiekamām iespējām, kas tai ļautu publicēt ikgadēju ziņojumu par tās atklājumiem;

22.

uzsver, ka Savienības izdevumi saistībā ar sadarbību attīstības jomā, asociācijas vai stabilitātes nolīgumiem un tirdzniecības nolīgumiem sniedz unikālas iespējas palīdzēt partnervalstīm nodrošināt dzīvotspējīgu izglītību, arodmācības, darba tirgus iestādes un sociālās aizsardzības pamatu, lai garantētu plašāku sociālo un ekonomisko nodrošinājumu un līdz ar to arī lielāku labklājību;

23.

prasa, lai Komisija un dalībvalstis saistībā ar attīstības sadarbību un ārējo palīdzību veicinātu programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai īstenošanu, ņemot vērā valstu vajadzības un prioritātes attiecībā uz nodarbinātību un sociālo politiku un balstoties uz trīspusēju vienošanos starp darba devējiem, strādājošiem un valdībām; turklāt prasa Komisijai un dalībvalstīm saistībā ar attīstības sadarbību un ārējo palīdzību labāk iekļaut sociālos un nodarbinātības mērķus ekonomikas un tirdzniecības nozarēs;

24.

prasa Komisijai un dalībvalstīm sadarboties ar partnervalstīm, lai uzlabotu pilsoņu prasmju kvalitāti, kuras ir saistītas ar jaunu darbu un nodarbinātību, kā stabilitātes, labklājības, integrētu sabiedrību un labas pārvaldības katalizatoru, jo īpaši ES kaimiņvalstīs;

25.

aicina izveidot sociālo atašeju amatus jaunajā Ārējās darbības dienestā, lai palielinātu tā darbības efektivitāti sociālās politikas jomā, jo īpaši nolūkā nodrošināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem kā galveno politikas mērķi;

26.

atzīst – lai gan starptautiskā līmenī pastāv tendence divpusējos nolīgumos pakāpeniski virzīties uz plašāku darba un sociālo standartu pieņemšanu saistībā ar tirdzniecības programmām, brīvās tirdzniecības nolīgumos kopumā joprojām ir maz atsauču uz sociālajiem standartiem; pauž nožēlu par to, ka ES nav vienotas formulas sociālo klauzulu iekļaušanai visos divpusējos tirdzniecības nolīgumos; prasa ES saskaņā ar starptautiski pieņemtiem un atzītiem standartiem (t.i., PTO darba pamatstandartiem) iekļaut sociālo klauzulu visos ES ārējās tirdzniecības nolīgumos, tostarp nolīgumos, kas slēgti PTO;

27.

atgādina, ka PTO pašreizējā prakse ir jāpadara vienlīdz izdevīga gan jaunattīstības, gan attīstītajām valstīm;

28.

atgādina, ka konkurences politika un sociālā politika ir jāapvieno, un uzsver, ka Eiropas sociālais modelis nekādos apstākļos nebūtu jāvājina konkurētspējas un iespējamu ekonomisko priekšrocību dēļ; atkārtoti uzsver, ka Eiropas sociālajam modelim ir jābūt jaunattīstības valstu strādājošo aizsardzības paraugam;

29.

atgādina, ka ES ne tikai ir noteikusi sev mērķi kļūt par izcilības paraugu korporatīvās sociālās atbildības jomā, bet arī veicināt KSA tās ārējās politikas virzienos; atzīst Komisijas centienus KSA paraugprakšu vecināšanā starp Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas ārvalstīs, taču uzsver, ka būtu labāk jāņem vērā sertifikācijas un marķējumu nozīme, kas apliecina uzņēmumu atbilsmi KSA principiem;

30.

uzskata, ka KSA ir lietderīgs, taču nesaistošs starptautisko uzņēmumu apņemšanās veids; turklāt ierosina KSA veicināt mērķtiecīgāk, tostarp ar ISO 26000 standartu, ANO globālo līgumu vai ESAO pamatnostādnēm starptautiskiem uzņēmumiem un saistot KSA ar plašākām iniciatīvām, kas veicina pienācīgas kvalitātes nodarbinātību nozarē, kopienās, valstī un reģionālā līmenī, programmām Better Work un SCORE, kurās iesaistīti strādājošie, darba devēji, iestādes un citas attiecīgās ieinteresētās puses, kā arī ar juridiski saistošiem KSA standartiem;

31.

uzsver, ka ES līmenī nevajadzētu pieņemt direktīvu, kas reglamentē KSA un paredz tās ievērošanu;

32.

uzskata, ka Komisijai gaidāmajā paziņojumā par MVU darbības internacionalizāciju vajadzētu ierosināt pasākumus, kas ļautu atbalstīt un veicināt MVU iniciatīvas KSA jomā, ievērojot principu „vispirms domāt par mazākajiem” un ņemot vērā šo uzņēmumu īpašās iezīmes;

33.

aicina Komisiju un dalībvalstis censties panākt, lai tiktu pastiprinātas ESAO pamatnostādnes starptautiskajiem uzņēmumiem to pašreizējā versijā, saglabājot un pastiprinot to piemērošanu īpašos gadījumos un ieviešot valsts kontaktpunktu paraugpraksi, tostarp pārskatot to, kā Eiropas Savienība varētu labāk veikt savus pienākumus saistībā ar valstu kontaktpunktiem ar Eiropas Ārējās darbības dienesta delegāciju starpniecību;

34.

norāda, ka KSA ir jāattiecina uz tādām jaunām jomām kā darba organizācija, iespēju vienlīdzība un sociālā integrācija, diskriminācijas izskaušanas pasākumi un mūžizglītības un apmācības attīstība; uzsver, ka KSA ir jāietver, piemēram, darba kvalitāte, vienlīdzīga samaksa, profesionālās izaugsmes iespējas un inovatīvu projektu veicināšana, lai palīdzētu pārorientēties uz ilgtspējīgu ekonomiku;

35.

prasa Komisijai un dalībvalstīm mudināt ES reģistrētus uzņēmumus ievērot cilvēktiesības, tostarp ekonomiskās, sociālās un vides tiesības, visās to darbībās pasaulē, jo īpaši darbībās, kuras veic to meitasuzņēmumi un citas saistītas juridiskas personas;

36.

uzsver, ka ES uzņēmumu atbilsme stingriem vides standartiem trešās valstīs būtu jāuzskata par tikpat būtisku kā darba ņēmēju tiesību ievērošana, jo kaitējums videi gandrīz vienmēr nodara kaitējumu darba ņēmēju veselībai, iznīcina lauksaimniecības zemi, zvejas vietas un citus ekonomikas resursus, līdz ar to atņemot daudziem cilvēkiem viņu iztikas pamatu;

37.

uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas uzņēmumu un to filiāļu un apakšuzņēmēju ietekmi starptautiskajā tirdzniecībā, tiem ir īpaši būtiska nozīme sociālo un darba standartu veicināšanā un izplatīšanā pasaulē un ka tādēļ tiem ir jārīkojas saskaņā ar Eiropas vērtībām un pasaulē atzītiem standartiem; uzskata, ka būtu pareizi un loģiski prasīt, lai Eiropas uzņēmumi, kas pārceļ ražošanu uz valstīm ar mazāk stingriem sociālajiem pienākumiem, atbild, tostarp Eiropas tiesās, par jebkādu kaitējumu un ārēju negatīvu ietekmi, kas skar vietējos iedzīvotājus;

38.

aicina Komisiju veikt grozījumus tās priekšlikumā regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2010/0383 (COD)), lai ļautu prasītājiem ierosināt tiesvedību pret trešā valstī reģistrētiem meitas uzņēmumiem, kā arī pret mātes uzņēmumu Eiropā, un izveidojot papildu kritērijus attiecībā uz kompetenci;

39.

aicina Komisiju veicināt KSA dimensijas ņemšanu vērā, īstenojot daudzpusējas tirdzniecības politikas nostādnes starptautiskos forumos, kuros atbalsta KSA koncepciju, piemēram, ESAO un SDO, kā arī PTO pēc Dohas sarunu kārtas;

40.

aicina Komisiju brīvās tirdzniecības un investīciju nolīgumos, par kuriem tā īsteno sarunas ar trešām valstīm, regulāri iekļaut ilgtspējīgas attīstības sadaļu, kurā būtu ietverta juridiski saistoša klauzula KSA jomā;

41.

ierosina noteikt, lai šī KSA klauzula liktu ievērot SDO astoņas pamatkonvencijas un četras prioritārās konvencijas un mudinātu uzņēmumus uzņemties saistības KSA jomā, kā arī mudināt uzņēmumus un uzņēmumu grupas uzņemties pienākumu izpildīt saistības, t.i., pienākumu veikt profilaktiskus pasākumus, lai atklātu un nepieļautu pārkāpumus cilvēktiesību vai vides jomā, korupciju vai izvairīšanos no nodokļiem, tostarp šo uzņēmumu filiālēs un piegādes ķēdēs, t. i., visur, kur šiem uzņēmumiem ir ietekme;

42.

aicina visas dalībvalstis ievērot un veicināt SDO pamata darba standartus, nodrošināt atbilsmi līdz šim parakstītājiem nolīgumiem sociālajā jomā un piemērot praksē to principus attiecībā uz strādājošo tiesībām;

43.

uzsver, ka tiek ziņots par atkārtotiem darba pamatstandartu pārkāpumiem vairākās valstīs, kurām ir VPS+ statuss, taču tas tomēr nav novedis pie preferenču atcelšanas; uzskata, ka nosacījumu nepiemērošana kaitē ES mērķim veicināt sociālo politiku un darba pamatstandartus pasaulē un ir pretrunā ar saskaņotas attīstības politikas principu;

44.

atzinīgi vērtē SDO starptautisko darba standartu uzraudzības sistēmu, kas pasaules līmenī ir unikāla un kas palīdz nodrošināt, ka valstis īsteno konvencijas, kuras ir ratificējušas; uzsver to, ka problēmu gadījumā SDO vajadzētu palīdzēt valstīm ar sociālā dialoga un tehniskā atbalsta starpniecību;

45.

aicina Komisiju veicināt ciešāku sadarbību starp PTO un SDO, ļaujot SDO iesniegt ekspertu ziņojumus PTO tirdzniecības strīdu laikā, lai panāktu darba standartu un pienācīgas kvalitātes ietveršanu PTO darbībās un neapdraudētu sociālo attīstību;

46.

uzskata, ka Savienības politikas virzienu uzmanības centrā ir jābūt cilvēkiem, kā arī iestādēm, kas darbojas cilvēkkapitāla attīstības un tirgus reformu jomā;

47.

pauž bažas par dažu trešo valstu praksi tirdzniecības darbībās izmantot MODE 4 procesu; aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt par mērķi ietekmēt starptautisko migrāciju tā, lai nepieļautu ekspluatāciju un intelektuālā darbaspēka aizplūšanu;

48.

atbalsta iniciatīvas, kas veicina sociālo partneru dialoga attīstību un sadarbību partnervalstīs un starp tām, un prasa Komisijai turpmāk attīstīt pašreizējās programmas, liekot uzsvaru uz tām programmām, ar kurām ir paredzēts pastiprināt sociālo partneru institucionālās spējas saistībā ar politikas izstrādi un īstenošanu;

49.

iestājas par to, lai bez izņēmumiem tiktu īstenota arodbiedrību biedrošanās brīvība un tiesības uz sarunām par darba koplīgumu slēgšanu ar mērķi nodrošināt, uzlabot un saglabāt pienācīgus darba apstākļus;

50.

atgādina ES pamatnostādnes attiecībā uz dažādiem cilvēktiesību jautājumiem, kas ir spēcīgs politisks signāls par to, ka tās ir Savienības prioritātes; tādēļ prasa Padomei pieņemt līdzīgas pamatnostādnes, balstoties uz astoņām SDO konvencijām, kas ES būtu jāizmanto kā pragmatisks instruments, kurš palīdz labāk virzīt ārējo sociālo politiku; vēlreiz atgādina, ka saskaņā ar Vispārējo deklarāciju visiem uzņēmumiem joprojām ir jāievēro starptautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā;

51.

prasa Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt proaktīvu pieeju, lai risinātu ar globalizāciju saistītu pielāgojumu un restrukturizācijas seku jautājumus;

52.

atzinīgi vērtē G20 valstu sanāksmes sociālo lietu ministru līmenī un aicina Komisiju aktīvi iesaistīties šajās sanāksmēs; pauž nožēlu par to, ka ES līmenī kopumā tiek neapmierinoši īstenota pārraudzība;

53.

prasa Komisijai un dalībvalstīm iekļaut nodarbinātību, sociālo un vides politiku, tostarp līdztiesības aspektus, visās sarunās par pasaules ekonomikas pārvaldības struktūrām un makroekonomiskajā dialogā;

54.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt labu pārvaldību finanšu, nodokļu un tieslietu jomā tā, lai pastiprinātu globalizācijas sociālo dimensiju;

55.

prasa Komisijai sniegt ieteikumu ES dalībvalstīm īstenot un ratificēt SDO konvencijas, kuras šī organizācija ir klasificējusi kā aktuālas, lai uzlabotu strādājošo tiesības un darba apstākļus Savienībā un partnervalstīs nolūkā panākt taisnīgu un iekļaujošu globalizāciju ar dalībvalstu ekonomiskās un sociālās politikas ārējās dimensijas lielāku saskaņotību; prasa Komisijai tādā pašā veidā mudināt dalībvalstis veikt regulārus pārskatus par ekonomikas, finanšu un tirdzniecības politikas ietekmi;

56.

uzskata, ka starptautisko regulatoru skaita pieaugums rada steidzami risināmas problēmas, kas ir saistītas ar starptautiskās tiesiskās kārtības konsekvenci un efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz strādājošo tiesību un pamattiesību aizsardzību;

57.

ierosina, lai globālās pārvaldības jaunā definīcija būtu orientēta uz regulējošo struktūru dziļāku integrāciju Apvienoto Nāciju Organizācijas tiesību sistēmā un tās specializēto aģentūru, jo sevišķi SDO un PVO, pausto principu labāku ievērošanu;

58.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.