29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 141/55

—

ierosina direktīvā noteikt, ka dalībvalstis piespiež (nevis tikai mudina) elektrisko un elektronisko iekārtu ražotājus projektēt izstrādājumus, kas būtu viegli salabojami, demontējami, atkārtoti izmantojami un reģenerējami. Atbilstības sistēmu ietvaros iekasētajām nodevām vajadzētu būt saistītām ar konkrētu produktu atkārtotas izmantošanas vai pārstrādes iespēju;

—

aicina noteikt, ka savākšanas apjoma rādītāju piemēro katrai produktu kategorijai atsevišķi un iesaka aprēķināt savākšanas mērķapjomu, pamatojoties uz EEI izmantošanas cikla vidējo ilgumu. Ar dalībvalstu veikto pasākumu starpniecību vajadzētu arī nodrošināt, ka mazgabarīta EEIA nenonāk nešķirotu atkritumu apritē;

—

aicina noteikt ražotājiem skaidru un viegli saprotamu pienākumu finansēt EEIA savākšanas un savākšanas punktu izmaksas. Lai nodrošinātu lielāku finansiālās atbildības saskaņotību un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas Savienībā, būtu obligāti jāpaplašina ražotāja atbildība, nosakot, ka viņš atbild arī par izmaksām, kas rodas saistībā ar atsevišķu savākšanu no mājsaimniecībām;

—

saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju iesaka piemērot īpašu mērķi (5 % apmērā) attiecībā uz iekārtu atkārtotu izmantošanu. Tādējādi varētu likvidēt pašreizējos šķēršļus reģenerēto iekārtu atkārtotai izmantošanai, kā arī nodrošināt augstas kvalitātes iekārtu atkārtotu izmantošanu;

—

aicina izstrādājuma cenā iekļaut kopējās izmaksas, ko rada bīstamas vielas saturošu EEIA apglabāšana cilvēka veselībai un videi nekaitīgā veidā; pauž nožēlu, ka nav paplašināts to aizliegto vielu saraksts, kas ir iekļautas RoHS direktīvas IV pielikumā;

—

aicina pievērst lielāku uzmanību vides izglītības programmām, tostarp sabiedrības informēšanas kampaņām. Vietējas un reģionālās pašvaldības būtu jāatbalsta šādu pasākumu sagatavošanā un īstenošanā, jo tiem var būt ļoti liela nozīme patērētāju uzvedības veidošanā.

Ziņotājs

:

Jerzy Zająkała kgs (PL/UEN-AE), Lubiankas pašvaldības priekšsēdētājs

1.

apstiprina, ka liela nozīme ir pienācīgam regulējumam par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (EEIA) pareizu apsaimniekošanu, jo minētie atkritumi būtiski ietekmē vidi un veselību;

2.

uzsver, ka lielākajā daļā dalībvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības atbild par ES atkritumu apsaimniekošanas politikas īstenošanu. Tās izstrādā plānus, izsniedz atļaujas atkritumu savākšanai un pārstrādei, kā arī pārvalda savākšanas un pārstrādes sistēmas. Tādēļ vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāuzņemas svarīga loma jaunu pieeju un priekšlikumu izstrādes procesā atkritumu apsaimniekošanas jomā;

3.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu pārstrādāt spēkā esošās direktīvas un ņemt vērā iepriekšējo Komitejas 2000. gada atzinumu, kurā Komiteja aicināja samazināt nepamatotus izdevumus un birokrātisko slogu uzņēmumiem un pārvaldības iestādēm, paaugstināt efektivitāti un jo īpaši ierobežot ātri augošas atkritumu plūsmas ietekmi uz vidi;

4.

apstiprina, ka Kopienas vides politikas pamatā ir princips “maksā piesārņotājs”. Ražotāja atbildība, kas ir minētā principa piemērošanas tiešs rezultāts, ir galvenais atkritumu apsaimniekošanas princips un EEIA direktīvas stūrakmens;

5.

vērš uzmanību uz kavējumiem EEIA direktīvas transponēšanā, kuri neļauj laikus nodrošināt vietējām un reģionālajām pašvaldībām un ražotājiem skaidras norādes attiecībā uz tiesiskā regulējuma atbilstošu piemērošanu;

6.

aicina ar jaunās EEIA direktīvas starpniecību nodrošināt to, ka atbilstības sistēmu ietvaros attiecīgajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām atbilstoši un pastāvīgi kompensē jebkādu finansiālo vai administratīvo slogu, kas būs jāuzņemas, lai īstenotu direktīvu;

7.

uzskata, ka abas direktīvas jāizskata pēc iespējas paralēli un saistībā ar citiem ES tiesību aktiem, kas attiecas uz minētajiem jautājumiem, jo tikai šāda pieeja ļauj pienācīgi atrisināt problēmas;

8.

izsaka cerību, ka visi atkritumu apsaimniekošanas ķēdē iesaistītie dalībnieki (ražotāji, izplatītāji, vietējās un reģionālās pašvaldības) vienosies attiecībā uz atbildību par EEIA savākšanu no mājsaimniecībām. Pašreizējā situācija, ko raksturo dalībvalstu atšķirīga pieeja, rada nepamatotas atšķirības izmaksās, kuras gulstas uz minētajiem dalībniekiem. Tas savukārt negatīvi ietekmē konkurences noteikumus. Komiteja tomēr piekrīt, ka dažādos reģionos var būt atšķirīgas savākšanas metodes atbilstīgi vietējiem apstākļiem;

9.

apstiprina, ka direktīvu pārskatīšana ir saskaņā ar subsidiaritātes principu. EEI un EEIA, kā arī preču brīvas aprites radītā pārrobežu ietekme uz vidi un veselību ir iemesls tam, ka piemērotais regulējuma līmenis ir ES līmenis. Dalībvalstu individuālās iniciatīvas var samazināt vides aizsardzību un radīt problēmas iekšējā tirgū, piemēram, var palielināties atbilstības nodrošināšanas izmaksas, kas gulstas uz ražotājiem un patērētājiem;

10.

apstiprina, ka RoHS direktīvas mērķis ir palielināt saskanīgumu un sinerģiju ar citiem šajā jomā spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem, kas attiecas uz tiem pašiem izstrādājumiem, bet jo sevišķi uz REACH regulā minētajiem produktiem. Juridiskā noteiktība uzlabosies, precizējot piemērošanas jomu un definīciju, ieviešot saskaņotas klauzulas saistībā ar noteikumu īstenošanu un uzlabojot atbrīvojumu piešķiršanas mehānismu;

11.

atzinīgi vērtē direktīvu piemērošanas jomas saskaņošanu, kas minēta EEIA direktīvas 2. pantā, un 3. pantā iekļautās definīcijas. Saprotami noteikumi, kas saskan ar Kopienas tiesību aktu prasībām šajā jomā, ļaus uzlabot juridisko noteiktību un samazināt administratīvos izdevumus;

12.

norāda, ka EEI ražotāju reģistrēšanas saskaņošana ir pozitīvs aspekts, tomēr vērš uzmanību uz to, ka daļa dalībvalstu pašreizējo reģistrēšanas sistēmu ieviesa tikai pēdējos 4 gados un tās ieviešana bija saistīta ar augstām izmaksām. Pirms jaunas ražotāju reģistrēšanas sistēmas ieviešanas jāpārbauda tās efektivitāte. Vienlaikus norāda, ka jāturpina ievērot vietējo un reģionālo pašvaldību prasības attiecībā uz to informēšanu;

13.

atzinīgi vērtē dalībvalstu veiktās kontroles minimālās prasības, kā arī EEIA pārvietošanas uzraudzības minimālās prasības, kas veicina direktīvas ieviešanu. Vienlaikus aicina dalībvalstis raudzīties, lai kompetentajām iestādēm tiktu piešķirti pietiekami resursi tiesību aktu ieviešanai, tostarp piešķirts atbalsts to dienestu apmācībai, kas atbild par tiesību aktu īstenošanu. Bez tam minimālo kontroles prasību izstrādē vajadzētu iesaistīt IMPEL  (1) tīklu;

14.

vērš uzmanību uz to, ka nav skaidru kontroles un uzraudzības prasību attiecībā uz to, vai kolektīvās un individuālās sistēmas atbilst tām izvirzītajām prasībām un vai ražotāji pilda savus finanšu pienākumus atbilstoši direktīvai;

15.

pauž nožēlu, ka pārstrādātajā versijā netika pievērsta pietiekama uzmanība otrreizēji pārstrādātu un reģenerētu produktu noieta tirgus stimulēšanai Eiropas mērogā. Šim mērķim varētu kalpot instrumenti, ar ko regulē pieprasījumu (piemēram, videi nekaitīgs publiskais iepirkums, pārstrādātu materiālu iegādei paredzēti stimuli, piemēram, nodokļa uzlikšana neapstrādātiem materiāliem, ja ir pieejami citi pārstrādāti materiāli. Tas neapšaubāmi palīdzētu samazināt EEIA apjomu, kā arī pozitīvi ietekmētu sabiedrības pārliecību, ka EEIA tiek atbilstīgi pārstrādāti;

16.

aicina pievērst lielāku uzmanību vides izglītības nozīmei, tostarp sabiedrības informēšanas kampaņām, kas paredzētas visām vecuma grupām un ir pielāgotas vietējiem apstākļiem un iedzīvotāju patēriņa modeļiem. Šādu pasākumu efektivitātei ir ļoti liela nozīme patērētāju uzvedības veidošanā. Jāatbalsta vietējās un reģionālās pašvaldības minēto pasākumu sagatavošanā un īstenošanā;

17.

aicina ES un dalībvalstis uzsākt un atbalstīt zinātniskos pētījumus par reģenerētu izstrādājumu un to sastāvdaļu efektīvu apsaimniekošanu, kā arī meklēt efektīvas metodes, lai iedzīvotājos veidotu izpratni par attieksmi, kas vērsta uz vides aizsardzību;

18.

aicina ES un dalībvalstis atbalstīt pasākumus, kas vērsti uz patērētāju informētības palielināšanu un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

19.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai EEIA reģenerēšanas pasākumi neatšķirtos atkarībā no materiālu vērtības;

20.

norāda, ka ir skaidri jānošķir to produktu atkārtota izmantošana, kas vēl nav kļuvuši par atkritumiem (tie nav jāiekļauj mērķos), un tādu produktu atkārtota izmantošana, kuri ir kļuvuši par atkritumiem, piemēram, priekšmeti no atkritumu savākšanas punktiem, ko pārvalda vietējās pašvaldības. Vērš uzmanību uz grūtībām saistībā ar atkritumu savākšanas punktos nodoto EEIA stāvokļa kontroli, kā arī uz to, ka dažas vecas, neefektīvas iekārtas lietderīgāk būtu pārstrādāt nekā izmantot atkārtoti;

21.

atzinīgi vērtē to, ka ir skaidri izklāstīta direktīvas piemērošanas joma un RoHS direktīvas pielikumos ir precizētas EEI kategorijas un veidi. Tomēr vērš uzmanību uz iespējamām problēmām, kas var rasties, klasificējot divējāda lietojuma preces. Tāpēc aicina klasificēt šādus produktus kā sadzīves EEIA. Ja tas netiks darīts, dažos gadījumos var notikt nepamatota izdevumu pārnešana uz citiem dalībniekiem un samazināties finansējums elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, kas nāk no mājsaimniecībām. Minētā klasifikācija ļautu ražotājiem gūt arī lielāku skaidrību un noteiktību;

22.

ierosina direktīvā noteikt, ka dalībvalstis piespiež (nevis tikai mudina) elektrisko un elektronisko iekārtu ražotājus projektēt izstrādājumus, kas būtu viegli salabojami, demontējami, atkārtoti izmantojami un reģenerējami. Tā rezultātā samazinātos veco iekārtu apjoms, kas nonāk atkritumu poligonos un sadedzināšanas iekārtās. Šajā jomā ievērības cienīga ir stimulu sistēmas ieviešana, kuras pamatā ir priekšrocību piešķiršana ražotājiem, ja viņi pārsniedz konkrēto reģenerācijas līmeni, kāds noteikts attiecīgajai izstrādājumu grupai;

23.

vēlētos uzsvērt problēmu saistībā ar savākšanas apjoma piemērošanu kolektīvajām sistēmām. Ja savākšanas apjomu nosaka (kolektīvajai) sistēmai kopumā (visām iekārtām), kā to ierosinājusi Eiropas Komisija, var rasties nevēlamas sekas. Tādā gadījumā atbilstības sistēmās uzmanība tiks pievērsta vispirms smagākām iekārtām (kas nodrošina lielāko apjoma svaru), nevis svara ziņā ļoti vieglām iekārtām. Jānovērš tas, ka, pamatojoties uz noteikto savākšanas apjomu, tiek izveidots mehānisms, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta tikai smagām iekārtām, nevis iekārtām, kas būtiski ietekmē vidi. Lai to panāktu, vismaz savākšanas apjoma rādītājs būtu jāpiemēro katrai produktu kategorijai atsevišķi;

24.

atzīst, ka ir lietderīgi mainīt plānotā EEIA savākšanas apjoma aprēķināšanas metodi, kuras pamatā vairs nebūs kg skaits uz vienu iedzīvotāju, bet gan tirgū laisto iekārtu vidējās masas procentuālais rādītājs. Tomēr noteiktajā divu gadu aprēķināšanas periodā nav ņemts vērā dažu EEI produktu patiesais izmantošanas cikls, kas bieži vien ievērojami pārsniedz divus gadus. Norāda arī uz to, ka ilgāks EEI izmantošanas cikls samazina atkritumu problēmu. Tādēļ patērētājiem būtu jāizvēlas šādas iekārtas;

25.

iesaka arī apsvērt mērķi, pamatojoties uz EEI izmantošanas cikla vidējo ilgumu, nevis uz iepriekšējos divos gados pārdoto jauno izstrādājumu skaitu. Divu gadu periods aprēķinu veikšanai šķiet nepamatots un varētu radīt nevēlamu ietekmi uz vidi, jo dažādu iekārtu veidu izmantošanas cikli ievērojami atšķiras;

26.

pauž bažas, ka mērķis ir izvirzīts, pamatojoties vēl joprojām uz svaru, kas neatspoguļo produktu ietekmi uz vidi, un uzsver grūtības saistībā ar patērētāju mudināšanu nodot mazgabarīta EEI otrreizējai pārstrādei. Norāda, ka daudzas no tādām iekārtām tiek iemestas komunālo atkritumu tvertnēs un šādā veidā nonāk atkritumu poligonos. Tādēļ aicina direktīvas 5. panta 1. punktā noteiktajās prasībās iekļaut mazgabarīta iekārtas;

27.

uzsver, ka princips “maksā piesārņotājs” nozīmē, ka EEIA apsaimniekošanas izmaksas ar elektrisko un elektronisko iekārtu ražotāju starpniecību būtu jāuzņemas patērētājiem, nevis nodokļu maksātājiem galvenokārt ar vietējo pašvaldību starpniecību. No iepriekš teiktā izriet, ka elektrisko un elektronisko iekārtu ražotāji atbild par EEIA savākšanas, apsaimniekošanas un pārstādes izmaksām, kā arī par informēšanas izmaksām un pielāgotu produkta dizainu. Ražotāja atbildības princips nodrošina pamatu labai un nepārprotamai ražotāju un vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbībai, kas virzīta uz direktīvas mērķu sasniegšanu;

28.

atzīmē EEI ražotāju paustās bažas, proti, lai gan viņus pamatoti uzskata par atbildīgiem par savākšanas mērķu īstenošanu, viņu spēja to kontrolēt ir ierobežota, piemēram, runājot par savākšanas punktu pieejamību, kā arī patērētāju radīto atkritumu daudzumu. Direktīvas 7. panta 1. punktā ir pamatoti norādīts, ka galu galā ražotāji atbild par savākšanas apjoma nodrošināšanu. Tomēr vērš uzmanību uz šādām vajadzībām:

29.

aicina nodrošināt, ka ražotāja atbildības paplašināšana, nosakot, ka viņš atbild arī par izmaksām saistībā ar atsevišķu savākšanu no mājsaimniecībām, ir obligāta, nevis fakultatīva prasība;

30.

atzinīgi vērtē 11. panta 1. punktā minēto minimālo mērķu paaugstināšanu par 5 %, kā arī to, ka pašlaik tajos ir iekļautas arī medicīnas ierīces. Saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju iesaka piemērot īpašu mērķi (vismaz 5 % apmērā) attiecībā uz iekārtu atkārtotu izmantošanu. Pateicoties tam, varētu meklēt risinājumu pašreiz atturīgai reģenerēto iekārtu atkārtotai izmantošanai, kā arī nodrošināt augstas kvalitātes iekārtu atkārtotu izmantošanu;

31.

uzsver, ka patērētājam paredzētu preču (B2C) ražotāji ir maz ieinteresēti vai nav nemaz ieinteresēti sekmēt to ražoto iekārtu atkārtotu izmantošanu. Tādēļ nenotiek atkārtota izmantošana. Stāvoklis nemainīsies, pārstrādes mērķī iekļaujot atkārtotas izmantošanas mērķus. Ražotāji centīsies sasniegt mērķi tikai ar pārstrādes starpniecību un atstās novārtā atkārtotas izmantošanas iespējas. Pieredze, ko guvušas organizācijas, kuras nodarbojas ar atkārtotu izmantošanu, liecina, ka 20 % līdz 30 % no visām nolietotajām elektriskajām un elektroniskajām iekārtām ir vēl joprojām pilnīgā kārtībā vai ir izmantojamas pēc neliela remonta. RK ļoti nopietni uztver atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un atbalsta nedemontētu iekārtu atkārtotas izmantošanas veicināšanu. Tādēļ iesakām noteikt atsevišķu mērķi attiecībā uz nedemontētu iekārtu atkārtotu izmantošanu;

32.

uzsver, ka rīcības brīvība, kas izriet no dažiem pašreizējās direktīvas noteikumiem, un valstu tiesību aktos neskaidri definētie pienākumi un atbildība ir radījuši daudzas iespējas, lai vietējām pašvaldībām uzliktu nesamērīgu administratīvo un finansiālo slogu. Izmaksas, kuras saskaņā ar direktīvu būtu jāuzņemas ražotājiem, galarezultātā uzņemas vietējās pašvaldības, jo saskaņā ar likumiem tās parasti atbild par atkritumu savākšanu un veic pasākumus, kad ražotāja izveidotās atpakaļnodošanas sistēmas nedarbojas pareizi. Mēs uzskatām, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām nebūtu jāatbild par finansiālajām sekām, kas radušās EEIA tiesiskā regulējuma nepilnību dēļ;

33.

pauž bažas par joprojām plaši izplatīto piesārņojumu ar bīstamām vielām un materiāliem, ko izmanto elektriskās un elektroniskās iekārtās. Šajos izstrādājumos ne tikai izmanto daudzas bīstamas vielas un materiālus, bet arī, tos otrreizēji pārstrādājot un apstrādājot pēc to ekspluatācijas beigām, rodas citas kaitīgas vielas, piemēram, dioksīni un furāni;

34.

norāda, ka jārīkojas, lai pārtrauktu saikni starp ekonomisko izaugsmi un atkritumu, tostarp bīstamas vielas saturošu atkritumu, apjoma palielināšanos. Uzsver, ka sabiedrībai nav jāmaksā papildu nodokļi, lai segtu bīstamas vielas saturošu atkritumu apsaimniekošanas izmaksas. Par bīstamu vielu izmantošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās lemj ražotāji (un arī izplatītāji, kas izstrādājumus ieved no trešām valstīm). Tādēļ izstrādājuma cenā jāņem vērā izmaksas, ko rada bīstamas vielas saturošu EEIA apglabāšana cilvēka veselībai un videi nekaitīgā veidā;

35.

atzinīgi vērtē to, ka aizliegto vielu sarakstu un maksimāli pieļaujamās šo vielu koncentrācijas rādītājus iekļauj direktīvas pielikumā. Tomēr pauž nožēlu, ka nav paplašināts to vielu saraksts, kuru aizliegšana ir ierosināta saskaņā ar IV pielikumu. Tas attiecas pirmām kārtām uz heksabromciklododekānu (HBCDD), bis-(2-etilheksil)ftalātu (DEHP), butilbenzilftalātu (BBF) un dibutilftalātu (DBP) visās elektriskās un elektroniskās iekārtās;

36.

aicina analizēt dažādus argumentus, proti, gan par REACH pilnīgu ieviešanu ar RoHS direktīvas starpniecību, gan par RoHS direktīvas kā REACH procesa papildinājuma saglabāšanu, ņemot vērā, ka RoHS direktīvā ir noteikts precīzāks grafiks, lai deklarētu jaunas ķīmiskās vielas, kas atzītas par bīstamām un kas jāaizstāj ar drošākām alternatīvām;

37.

atzinīgi vērtē to, ka ik pēc četriem gadiem notiekošā pārskatīšana tika aizstāta ar atbrīvojumu, kura maksimālais derīguma termiņš ir četri gadi un kura pagarinājumu iespējams pieprasīt. Tas veicinātu vielu aizstāšanu un publiskās iestādes atbrīvotu no pierādīšanas pienākuma, to uzliekot ražotājam vai izplatītājam, kas šādu pieteikumu iesniedz;

38.

aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt precīzus atbrīvojuma piešķiršanas noteikumus, lai nodrošinātu juridisku noteiktību uzņēmējiem, kā arī noteiktu veidus, kā jaunos kritērijus piemērot, pamatojoties uz sociālekonomiskajām sekām un priekšrocībām, kā norādīts 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā saistībā ar atbrīvojuma piešķiršanu un pārskatīšanu;

39.

apstiprina, ka 6.–8. panta noteikumi ir saprotami un saskaņoti, un uzskata, ka normām neatbilstošu izstrādājumu skaita samazināšana, veicot saskaņotu un pastiprinātu tirgus uzraudzību, ir rentabla metode, lai palielinātu priekšrocības, ko direktīva sniedz videi.