(1)

Reaģējot uz Krievijas Federācijas (Krievija) veikto Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgo aneksiju 2014. gadā un tās nepārtrauktajām destabilizējošajām darbībām Ukrainas austrumdaļā, Savienība jau ir ieviesusi ekonomiskās sankcijas, kas saistītas ar to vienošanos nepilnīgu īstenošanu, kuras tika parakstītas Minskā EDSO trīspusējās kontaktgrupas vadībā, reaģējot uz krīzi Ukrainā un saistībā ar to (“Minskas vienošanās”), sankcijas par darbībām, ar kurām tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, kā arī sankcijas, kas ieviestas, reaģējot uz Krievijas veikto Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgo aneksiju.

(2)

Krievijai kā Minskas vienošanos parakstītājai ir skaidra un tieša atbildība strādāt pie tā, lai rastu mierīgu konflikta risinājumu saskaņā ar principiem, kas izklāstīti Minskas vienošanās. Pieņemot lēmumu atzīt valdības nekontrolētos Ukrainas austrumdaļas reģionus par neatkarīgiem subjektiem, Krievija ir nepārprotami pārkāpusi Minskas vienošanās, kas nosaka, ka minētie reģioni pilnībā jāatgriež Ukrainas valdības kontrolē. Minētais lēmums un tam sekojošais lēmums nosūtīt Krievijas karaspēku uz minētajiem apgabaliem vēl vairāk grauj Ukrainas suverenitāti un neatkarību un ir nopietns starptautisko tiesību un starptautisko nolīgumu, tostarp ANO Statūtu, Helsinku Nobeiguma akta, Parīzes Hartas un Budapeštas memoranda, pārkāpums.

(3)

Eiropadome kopā ar saviem starptautiskajiem partneriem 2022. gada 24. februārī visstingrākajā iespējamajā veidā nosodīja neprovocēto un nepamatoto Krievijas militāro agresiju pret Ukrainu un pauda pilnīgu solidaritāti ar Ukrainu un tās iedzīvotājiem. Turklāt Eiropadome 2022. gada 24. februāra secinājumos pieprasīja Krievijai nekavējoties pārtraukt militārās darbības, bez nosacījumiem izvest visus tās spēkus un militāro aprīkojumu no visas Ukrainas teritorijas un pilnībā ievērot Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību tās starptautiski atzītajās robežās. Minēto nostāju Eiropadome atkārtoti pauda 2022. gada 25. marta, 2022. gada 31. maija un 2022. gada 24. jūnija secinājumos.

(4)

Attiecībā uz Gruziju – 2008. gada 1. septembrī ārkārtas Eiropadomes sanāksmes prezidentvalsts secinājumos Eiropadome stingri nosodīja Krievijas vienpusējo lēmumu atzīt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību un aicināja pārējās valstis neatzīt to neatkarību.

(5)

Militāra agresija, kas notiek valstī, kura robežojas ar Savienību, piemēram, tāda, kas notiek Ukrainā, un kas ir izraisījusi ierobežojošus pasākumus, pamato pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt būtiskas Savienības un tās dalībvalstu drošības intereses.

(6)

Kopš Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgās aneksijas 2014. gada 18. martā Krievija minēto teritoriju iedzīvotājiem ir izdevusi Krievijas starptautiskās pases. 2019. gada 24. aprīlī Krievijas prezidents parakstīja dekrētu, ar ko vienkāršo procedūru, kādā Ukrainas Doneckas un Luhanskas reģionu valdības nekontrolēto teritoriju iedzīvotāji iegūst Krievijas pilsonību, tostarp Krievijas starptautisko pasu izdošanas procedūru minētajiem iedzīvotājiem. Ar 2022. gada 11. jūlija dekrētu Krievija praksi izdot Krievijas parastās starptautiskās pases ir attiecinājusi vēl uz citu valdības nekontrolētu Ukrainas apgabalu iedzīvotājiem, jo īpaši no Hersonas un Zaporižjas reģioniem. Krievija 2022. gada maijā ieviesa vienkāršotu Krievijas naturalizācijas procedūru bērniem bāreņiem no tā sauktās Doneckas Tautas Republikas un tā sauktās Luhanskas Tautas Republikas, kā arī Ukrainas. Dekrēts attiecas arī uz bērniem bez vecāku aprūpes un rīcībnespējīgām personām, kas ir minēto divu okupēto reģionu iedzīvotāji. Sistemātiska Krievijas pasu izdošana minētajos okupētajos reģionos ir vēl viens starptautisko tiesību un Ukrainas teritoriālās integritātes, suverenitātes un neatkarības pārkāpums.

(7)

Savienība un tās dalībvalstis, kā arī Islande, Norvēģija, Šveice un Lihtenšteina nav atzinušas nelikumīgo aneksiju un ir nosodījušas Ukrainas reģionu un teritoriju nelikumīgo okupāciju, ko īsteno Krievija. Tas jo īpaši attiecas uz Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgo aneksiju, Doneckas un Luhanskas reģionu nelikumīgo okupāciju, kā arī turpmāku nelikumīgu okupāciju Ukrainas austrumu un dienvidu reģionos, jo īpaši, Hersonas un Zaporižjas reģionos. Dalībvalstis, kā arī Islande, Norvēģija, Šveice un Lihtenšteina neatzīst vai pašlaik veic pasākumus, lai neatzītu minētajos reģionos un teritorijās izdotus Krievijas ceļošanas dokumentus (“Krievijas ceļošanas dokumenti”). Tas pats attiecas uz Krievijas ceļošanas dokumentiem, kas izdoti Gruzijas teritorijās Abhāzijā un Dienvidosetijā, kuras šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī nekontrolē Gruzijas valdība (“separātiskās teritorijas”).

(8)

Lai nodrošinātu kopēju vīzu politiku un vienotu pieeju ārējās robežas šķērsojošo personu pārbaudēm, Krievijas ceļošanas dokumentus, kas izdoti reģionos vai teritorijās Ukrainā, kurus okupējusi Krievija, vai separātiskajās teritorijās Gruzijā, vai tur dzīvojošām personām, neakceptē kā derīgus ceļošanas dokumentus vīzas izsniegšanas un ārējo robežu šķērsošanas nolūkiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt atkāpi attiecībā uz personām, kuras datumā, kad attiecīgajā okupētajā reģionā vai teritorijā vai separātiskajā teritorijā sāka izdot Krievijas ceļošanas dokumentus, bija Krievijas pilsoņi. Minētā atkāpe būtu jāattiecina arī uz šādu personu pēcnācējiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai paredzēt atkāpi, ja persona šāda ceļošanas dokumenta izsniegšanas brīdī bija nepilngadīgs vai rīcībnespējīga persona.

(9)

Šis lēmums neietekmē dalībvalstu kompetenci attiecībā uz ceļošanas dokumentu atzīšanu.

(10)

Juridiskās noteiktības un pārredzamības labad Komisijai ar dalībvalstu palīdzību būtu jāsastāda to Krievijas ceļošanas dokumentu saraksts, kurus neakceptē. Minētajā sarakstā būtu jāiekļauj datumi, no kuriem minētos ceļošanas dokumentus sāka izdot un no kuriem minētos ceļošanas dokumentus vajadzētu neakceptēt. Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akts, kurā ir iekļauts minētais saraksts. Minētais īstenošanas akts būtu jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un minētais saraksts būtu jāiestrādā tajā ceļošanas dokumentu sarakstā, kas izveidots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1105/2011/ES (2), to iekļaujot trešo valstu un teritoriālu vienību izdotu ceļošanas dokumentu tabulā, kas ir publiski pieejama tiešsaistē.

(11)

Šis lēmums neietekmē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties, tostarp iespēju šādiem ģimenes locekļiem ieceļot dalībvalstu teritorijā bez derīga ceļošanas dokumenta, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (3) un to nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos nozīmē, kuri noslēgti starp Savienību un dalībvalstīm, no vienas puses, un konkrētām trešām valstīm, no otras puses. Ar Direktīvu 2004/38/EK, ievērojot tajā paredzētos nosacījumus, ir atļauti brīvas pārvietošanās ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

(12)

Šajā lēmumā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(13)

Šis lēmums neietekmē Savienības patvēruma acquis un jo īpaši tiesības pieteikties starptautiskajai aizsardzībai. Kā atgādināts Komisijas 2022. gada 4. marta paziņojumā “Operatīvās vadlīnijas ārējo robežu pārvaldībai ar mērķi atvieglināt robežšķērsošanu pie ES un Ukrainas robežām”, dalībvalstis patur sev iespēju atļaut ar šo lēmumu regulēto ceļošanas dokumentu turētājiem, kuri tā dēļ neatbilst vienam vai vairākiem ieceļošanas nosacījumiem, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (4) 6. panta 1. punktā, un kuri nav izmantojuši savas tiesības pieteikties starptautiskajai aizsardzībai, lai atsevišķos gadījumos ieceļotu dalībvalstu teritorijā, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 810/2009 (5) 25. un 29. pantā un Regulas (ES) 2016/399 6. panta 5. punktā. Pašreizējās krīzes laikā minētās atkāpes būtu jāpiemēro pēc iespējas plašāk, jo īpaši, lai ļautu ieceļot visām tām personām, uz kurām attiecas Padomes Īstenošanas lēmuma (ES) 2022/382 (6) darbības joma.

(14)

Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķi, proti, stiprināt kopējās vīzu politikas un Šengenas zonas darbību, ieviešot pienākumu neakceptēt konkrētus ceļošanas dokumentus vīzas izsniegšanas un ārējo robežu šķērsošanas nolūkā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā lēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(15)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD), Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro. Tā kā šis lēmums pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo lēmumu, izlemj, vai tā šo lēmumu ieviesīs savos tiesību aktos.

(16)

Šis lēmums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (7); tādēļ Īrija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Īrijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro.

(17)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (8) šis lēmums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (9) 1. panta A un B punktā.

(18)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (10) šis lēmums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A un B punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (11) 3. pantu.

(19)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (12) šis lēmums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A un B punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (13) 3. pantu.

(20)

Attiecībā uz Kipru, Bulgāriju un Rumāniju un Horvātiju šā lēmuma 1. panta a) punkts ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi ar to saistīts, kā noteikts attiecīgi 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punktā, 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā un 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā, savukārt 1. panta b) punkts ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi ar to saistīts, kā noteikts attiecīgi 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 1. punktā, 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 1. punktā un 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 1. punktā.

(21)

Ņemot vērā situācijas steidzamību, tiek uzskatīts par lietderīgu izmantot izņēmumu attiecībā uz astoņu nedēļu laikposmu, kas paredzēts LES, LESD un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam pievienotā Protokola Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā 4. pantā.

(22)

Lai būtu iespējams ātri piemērot šajā lēmumā paredzētos pasākumus un ņemot vērā ārkārtējo situāciju Ukrainas reģionos un teritorijās, ko okupējusi Krievija, kā arī Gruzijas separātiskajās teritorijās, šim lēmumam būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,